Dažu vasaru varējām kurnēt par to, ka Dieviņš mūs nemaz neaplaimo ar siltumu.
Dažu vasaru varējām kurnēt par to, ka Dieviņš mūs nemaz neaplaimo ar siltumu. Šovasar par to būtu grēks žēloties. Jāsaka, savu devu karstajam laikam piesviež arī notikumi sabiedrībā. Protams, pārnestā nozīmē. Saeimas deputāti izskatās kā koku ēnā upmalā nolīduši. Līdz Jāņiem likumdošanā šādus tādus cundurus sastrādājuši, tikvien spēja savīkšīties uz balsojumu par jauno bruņoto spēku komandieri. Kaut ko čubina valdības sievas un vīri, ar zināmu nemieru gaidot nākamās nedēļas nogali. Tad no pašreizējiem trīsdesmit grādiem temperatūra var uzlēkt vismaz par grādiem desmit – tieši pēc nedēļas jānotiek seksuālo minoritāšu gājienam jeb “Rīgas praidam 2006”. Pērn pirmais šāds pasākums izsauca gana lielu ažiotāžu, lai šāgada notikumus varētu pavērot ar vēl ieinteresētāku skatu.
Nupat iekšlietu ministrs Dzintars Jaundžeikars nācis klajā ar gana dīvainu paziņojumu. Proti, gadījumā, ja tiks atļauts seksuālo minoritāšu gājiens, policija nevarēšot garantēt drošību. Izrādās, neviens pasākums līdz šim vēl nav bijis tik bīstams no drošības viedokļa kā šis. Lai arī atceramies, ka pagājušā gada jūlijā notikumi Vecrīgā sita visai augstu emociju vilni ar ne pārāk miermīlīgām izdarībām, nebija manāms, ka policija saviem spēkiem nebūtu tikusi galā. Turklāt jāpiebilst, ka tā pati policija tika galā ar daudz nopietnāku pienākumu – drošības uzturēšanu galvaspilsētā ASV prezidenta Džordža Buša vizītes laikā. Kaut kā nemanīja, ka Buša kungam pat kilometru attālumā būtu spējis tuvoties kaut viens viņa kritiķis. Protams, policisti tobrīd nebija vienīgie kārtības sargātāji. Taču arī notikumu mērogi nav salīdzināmi.
Patiesībā satraukumam par gaidāmā pasākuma iznākumu savu artavu devuši gan politiķi, gan arī pasākuma rīkotāji. Lai nu piedod politiķi un pats iekšlietu ministrs, homofobija dažai labai partijai atklāti ierakstīta priekšvēlēšanu karogos. Jaundžeikara kunga atsaukšanos uz pasākumu, kurš provocējot sabiedrības lielāko daļu, nu gan varētu dēvēt kā nevēlēšanos lietas nosaukt īstajos vārdos. Jāsaka, ministra paša homofobijas putras grāpi Latvijas Pirmās partijas biedri siltu turējuši visa gada garumā. Pie viena vēl klāt piemest vienu otru runātīgāku kungu no “zaļajiem zemniekiem”, “tēvzemiešiem”, ekstremālāk noskaņotiem visu šlaku un tautību nacionāļiem, un var teikt, ka augsne nekārtībām gatava. Pat nepiesaucot visu tik mīlēto “sabiedrības lielāko daļu”.
Tieši tas pats sakāms arī par praida organizētājiem. Protams, to, kas notika pērn, par toleranci pret citādo nenosauksi. Neapšaubāmi, organizatori rēķinājās ar sabiedrības daļas negatīvo attieksmi. Tai tika veltīti gana skaļi nosodījuma vārdi par neizpratni, tumsonību, melnsimtnieciskumu un tā tālāk. Tikai, izņemot līdzīgā garā veltītus monologus, šā gada laikā tikpat kā nekas netika darīts, lai kaut mazliet tai pašai plašajai sabiedrībai pavērtu durvis uz šo citādo. Skaļākais, kas skanēja, bija gandrīz vai draudi, ka tie bija tikai ziediņi, lai mūs, “sabiedrības vairākumu”, iebāztu ar ģīmi vēl dziļākos mēslos. Tā teikt, atvedīsim te visu plašo pasauli, lai paskatās uz mūsu demokrātijas baigo viepli.
Ja būsim godīgi, patiesība kā vienmēr slēpjas kaut kur pa vidu. Vienkārši jāatdzesē sakarsušās galvas un prāti. Ceļš uz citādā iepazīšanu un pieņemšanu ir gana garš un ilgs. Tas ir ievērojami garāks nekā dziesmotā revolūcija un naudas reforma.
