Vasarā ģimenes steidzas izmantot atvaļinājumu, tāpēc svarīgi atrast vietas, kur nav jāuztraucas par bērniem – viņiem ir gan ko redzēt, gan ar ko nodarboties.
Vasarā ģimenes steidzas izmantot atvaļinājumu, tāpēc svarīgi atrast vietas, kur nav jāuztraucas par bērniem – viņiem ir gan ko redzēt, gan ar ko nodarboties.
Tāpēc “Ziņas” īpašu uzmanību pievērsa “bērniem draudzīgām” atpūtas vietām.
Kino uzņemšana fascinē ne tikai jauno paaudzi, bet arī pieaugušos. Daudzi zina, ka pavisam netālu – apmēram 40 kilometru no Jelgavas, Tukuma rajona Slampes pagastā ikviens interesents var apmeklēt “Cinevillu”.
Latvijas Holivuda
Būvēta filmas “Rīgas sargi” uzņemšanai un parāda Rīgu, kāda tā bija 1919. gadā. Nezinātājs diez vai uzminēs, ka lielākā daļa ēku un arī tiltu akmens balstu būvēts no putuplasta. Kinopilsētā netrūkst pat 220 metru garas dzelzceļa līnijas un kuģīša, kā arī vairāku tālaika kaujas mašīnu. Tūristi pirms ekskursijas var ietērpties kara laika formās, kas īpaši saistot pusaugu puišus.
Dažas celtnes kinopilsētā uzbūvētas arī no īstiem materiāliem, lai gan sākumā uz ekrāniem drīzumā gaidāmās lielfilmas “Rīgas sargi” vajadzībām bija iecerēts laukos izveidot tikai vienu pilsētas ēkas sienu. Par filmas tapšanu vislabāk zina pastāstīt kinopilsētas pārvaldnieks Ziedonis Veits. Viņš visur bijis klāt jau no pirmās dienas. Kad lielie āra filmēšanas darbi paveikti, kinopilsētas uzturētāji saprata, ka par pašmāju Holivudas apskati varētu prasīt arī ieejas maksu un pasludināt to par oficiālu un ļoti pieprasītu tūrisma objektu. Interesanti, ka uzbūvētā Rīgas daļa jau stipri cietusi – filmas vajadzībām notikusi diezgan graujoša spridzināšana, un tūristiem tiek dota iespēja apskatīt pilsētiņu jau pēc kara. Taču palikuši veseli gan tiltu fragmenti, baznīca, vairākas tirdzniecības un vēl citām vajadzībām paredzētas ēkas (pareizāk sakot – to fasādes), gan ar laukakmeņiem bruģētas ielas un tramvajs, kura maršruts nav garāks par 250 metriem.
Filmēšanas vajadzībām sāka celt arī baznīcu, bet apkārtējie iedzīvotāji lūguši būvniecību turpināt un izveidot to par īstu dievnamu, jo līdz tuvākai baznīcai ir gandrīz desmit kilometru.
Sprīdīša dzimtene
Pa ceļam no Jelgavas uz kinopilsētiņu atrodas vēl kāda interesanta vieta, kas īpaši saistīs bērnus – Džūkstes muzejs. Bijušajā skolas ēkā Lanceniekos iekārtots muzejs pasaku vācējam Ansim Lerhim – Puškaitim. Tur var atrast Sprīdīša aizsākumus – ikviens uzzina, ka ar Annas Brigaderes mazo cilvēciņu tam ir diezgan attāla līdzība. Visu stāstīt nevajag – lai būtu interesanti apmeklēt muzeju, vienīgi jāteic, ka šīs pasakas beigas ir laimīgas – Sprīdītis apprec princesi un dzīvo laimīgi.
Līdztekus pasaku istabai var aplūkot arī folklorista paveikto, bet vissaistošākais ir apmeklējuma nobeigums – ja ierodas lielāka grupa (apmēram 10 cilvēku), tā var spēlēt leļļu teātri, kam viss jau sarūpēts. Iepriekš gan ekskursiju vajadzētu pieteikt. Muzeja gides stāstītais spēj aizraut ne tikai mazuļus, bet arī pieaugušos, turklāt apmeklētāji var atbildēt uz jautājumiem un pat saņemt nelielas dāvaniņas.
Pie dzirnavām – pankūkas
Ja no Tukuma tālāk dodas uz jūras pusi, piemēram, Enguri, pa ceļam var iebraukt Rideļu dzirnavās. Tās tur bijušas jau sen – pirms 250 gadiem. Pirmais dokumentos atrastais melderis Eliass Glāzenaps baznīcas grāmatā reģistrēts 1759. gadā, kad zemnieki, muižnieku sūtīti, nojauca Engures upes aizdambējumu. Varbūt tādēļ ūdensdzirnavas atdzīvojās. 1836. gadā grāfs Lambsdorfs tās kapitāli izremontēja, ieguldot Vidzemes kredītbiedrības izsniegto kredītu – 15 660 sudraba rubļu. Drīz pēc tam sāka rakt kanālu no Engures ezera uz jūru, tādēļ palielinājās līmeņu starpība un Rideļu ezera caurplūdes spēks. Lai to izmantotu, grāfs Lambsdorfs 1866. gadā veco dzirnavu vietā sāka būvēt jaunas, jaudīgākas.
Pirmā pasaules kara sākumā dzirnavas nodega. Un tikai pēc trim gadiem izdevās tās atjaunot. Deviņdesmito gadu sākumā tur bīdelēja miltus un ražoja mannu, bet vēlāk – putraimus un grūbas. Tagad dzirnavas ražo elektrību un ar to darbina kokapstrādes darbnīcas mašīnas. Tomēr mājas saimnieki labprāt parādīs un izstāstīs arī maizes ceļu no graudiem līdz smaržīgam kukulim.
Netālu atrodas kafejnīca “Cope” ar viesnīcas istabām, telšu vietām un laivu bāzi. Pusdienās iespējams pasūtīt dažādus ēdienus, bet īpaši jāiesaka pankūkas. Vienīgi nevajag pārvērtēt savu apetīti – divas ar kādu no piedāvātajiem pildījumiem pieaudzis vīrietis pieveikt nespēj – tās ir milzīgas.
Pēc Rideļu dzirnavām karstā laikā jūra sniegs patīkamu veldzi, un neierastākas emocijas sagādās Plieņciema baltā kāpa. Tas ir ne tikai ļoti vecs zvejniekciems, bet arī jau sendienās izslavēts kūrorts. Par atpūtas vietu muižnieki to izvēlējās jau hercogu laikos, bet 1810. gadā tur sešas nedēļas uzturējās Krievijas cara Aleksandra I sieva Elizabete. Vietējie zina ne vienu vien pikantu stāstiņu par carienes jūras peldēm. Savu nosaukumu kāpa ieguvusi smilšu specifiskās krāsas dēļ – tās ir gandrīz baltas kā krīts.
