Ir kārtējais pirmdienas rīts, un es dodos uz Jelgavas autoostu, lai pulksten 7.45 brauktu uz darbu Rīgā. Kā vienmēr, braukt gribētāju netrūkst, un, ja laikus nav nopirkta biļete, mikroautobusā brīvu vietu atrast gandrīz neiespējami.
Ir kārtējais pirmdienas rīts, un es dodos uz Jelgavas autoostu, lai pulksten 7.45 brauktu uz darbu Rīgā. Kā vienmēr, braukt gribētāju netrūkst, un, ja laikus nav nopirkta biļete, mikroautobusā brīvu vietu atrast gandrīz neiespējami. Par biļeti esmu parūpējusies jau iepriekš, tādēļ dodos uz vienīgo brīvo sēdvietu busiņa aizmugurē. Te mani “pārsteidz” spēcīgs alus aromāts, kas nāk no blakussēdētāja pa kreisi. Tas ir diezgan jauns tipiņš treniņtērpā ar alus pudeli rokā, kas, apķēris savu mazo draudzenīti, kaut ko bravūrīgi vāvuļo. Domās jau samierinos ar skaļo un smakojošo sēdvietas kaimiņu, līdz viņš izvelk laikam jau nesen iegādāto mobilo tālruni un maksimālā skaļumā sāk atskaņot visas tajā “sakačātās” melodijas. Pats mēģinot “vilkt” līdzi, viņš acīmredzot rada sev patīkamu atmosfēru. Tā kā man vēl tālu līdz “puktīgas tantes” vecumam, mīļā miera labad esmu gatava pieciest iereibušu cilvēku izgājienus, taču nepārtrauktas mobilā tālruņa melodijas krievu valodā kopā ar vīrieša līdzdziedāšanu un pa radio atskaņotajiem latviešu šlāgeriem – tas pirmdienas rītam šķiet par daudz.
Uz lūgumu blakussēdētājam izslēgt mobilo tālruni saņēmu, maigi sakot, ne visai glaimojošus epitetus, tomēr meitenei izdevās draugu pierunāt, un telefons apklusa.
Kad pirmais dusmu vilnis bija garām (jāatzīst, arī es šo to pateicu augstākās skaņas frekvencēs nekā parasti), blakussēdētājs sāka kalt jaunu kara plānu, paskaļi stāstīdams, lai tak es “ejot”… un ka viņu neviens no autobusa neizsēdinās. Mobilā tālruņa popūrijs atsākās, taču izlikos nedzirdam. Nesagaidījis nekādu pretestību, viņš acīmredzot nolēma pielikt treknu punktu savai uzvarai, piebāžot tālruni ar kārtējo melodiju man pie pašas auss. To nu gan vairs neizturēju. Dusmās sagrābu viņa roku un mēģināju izraut mobilo. Tā mēs pāris sekundes cīnījāmies, vienlaikus apmainīdamies “viedokļiem”. No malas droši vien izskatījās jautri – simpātiska sieviete gariem matiem, linu kleitiņā cīnās ar pusmetru īsāku iereibušu puišeli treniņtērpā, un visam pa vidu blakussēdētāja apmulsusī draudzene. Viss tomēr beidzās laimīgi. Savas meitenes nostrostēts un manis fiziski nogurdināts, blakussēdētājs, atguvis telefonu, aizmiga. Savukārt visi apkārtējie varēja ceļā no Jaunolaines līdz Rīgai netraucēti iegrimt domās.
Kāpēc gribējās pārstāstīt šā rīta notikumu? Pasažieru vienaldzīgā attieksme, jāatzīst, mani nepārsteidza. Aizmugurē risinās jandāliņš, cīkstiņš un izskan draudi, bet neviens pat galvu nepagriež. Taču šoferim gan bija jābūt kaut kādai attieksmei pret notiekošo viņa vadītajā transporta līdzeklī. Iespējams, ar savu izturēšanos liku saprast, ka ar visu tikšu galā pati un iejaukšanās nav nepieciešama, bet, ja lieta tiešām būtu nopietnāka un abpusēji izteiktie draudi materializētos? Interesanti, kādā situācijā šoferis pievērstu uzmanību notiekošajam, – ja mēs sāktu kauties vai, piemēram, duelēties ar zobeniem? Pašvaldības policija taču nevar būt klāt konfliktā, kas rodas mikroautobusā ceļā no Jelgavas uz Rīgu. Protams, situācijas ir dažādas, bet kur ir robeža, kas liktu šoferim iejaukties “gāganu karā”, lai tas neizvērstos konfliktā ar nopietnām sekām?
“Gandrīz cietusī”
