Mūsu rajonā pirmo nedēļu biodīzeļdegvielu var iegādāties «Astarte nafta» uzpildes stacijā pie Rīgas apvedceļa. Otro mēnesi biodīzeli tirgo «Zera» uzpildes stacijā Līvbērzes pagastā.
Mūsu rajonā pirmo nedēļu biodīzeļdegvielu var iegādāties “Astarte nafta” uzpildes stacijā pie Rīgas apvedceļa. Otro mēnesi biodīzeli tirgo “Zera” uzpildes stacijā Līvbērzes pagastā. Par turpmāko šā degvielas veida mazumtirdzniecības apjoma pieaugumu grūti ko teikt.
Biodīzeļdegvielu uzpildes stacijām mazumtirdzniecībā piedāvā SIA “Mežrozīte” no Ozolnieku novada Brankām. Biodīzeļa ražošanas uzņēmumi – “Delta Rīga” un Mamas D” no Daugavpils – visu produkciju eksportē uz Lietuvu.
Attieksme ir atturīga
Biodīzeļdegvielas ražotāji pagaidām nevar lepoties ar īpašu pieprasījuma pieaugumu. Valstī pēdējos gados situācija nav mainījusies. Degvielas mazumtirgotāji, kas biodīzeli piedāvāja pirms diviem gadiem, piemēram, “Premium Petroleum”, “Total” benzīntanki, turpina to darīt. Jauni īpaši klāt nav nākuši. Uzņēmums “Mežrozīte”, kas šo produkciju sāka ražot aprīlī, piesaistījis vienu uzpildes staciju Bauskas rajonā un divas minētās mūsu rajonā. Autobraucēji pret biodīzeļdegvielas izmantošanu izturas piesardzīgi. Sak”, paskatīšos, kā ies Jānim vai Pēterim, tad padomāšu,– tāda ir dominējošā attieksme.
Savukārt tie, kas šo degvielas veidu izmantojuši ilgāku laiku, piesardzību uzskata par lieku. Biodīzeļdegvielai piemīt mazgājošas īpašības, tā no degvielas tvertnes un caurulēm posmā līdz filtram izskalo visus sārņus. Tādējādi agrāk vai vēlāk, atkarībā no degvielas tvertnes tīrības, filtrs aizsērēs. Taču tas jāmaina, kad mašīnai sāk pietrūkt jaudas, to šoferi paši jūt. Vienai mašīnai filtru var nākties nomainīt jau pēc nedēļas, citai – pēc mēneša. Ja nav pārliecības par tvertnes tīrību, iesākumā biodīzeļdegvielu un parasto degvielu vēlams jaukt attiecībās 50:50, lai tvertnes iztīrīšanās notiktu pakāpeniski un filtrs nebūtu jāmaina tik strauji, stāsta “Mežrozītes” ražošanas daļas vadītājs Dainis Laugalis. Viņš savā 1993. gada izlaiduma “VW Passat” biodīzeli pilda divus gadus un nobraucis ap 180 000 kilometru.
Detaļu nomaiņa nav dārga
Otrs trūkums tas, ka biodīzeļdegviela ir neiecietīga pret gumijas daļām — tās piebriest, kļūst izmēros lielākas un nepilda savas funkcijas. Automašīnas degvielas uzpildes sistēmas gumijas caurulītes iespējams nomainīt pret citām detaļām, kas pagatavotas no speciāla pret biodīzeļa īpašībām izturīga materiāla. Izdevumi par detaļām ir simboliski – divi trīs lati. Gumijas daļu piebriešana, intensīvi noslogojot mašīnu un pildot to ar biodīzeli, parādās divu trīs mēnešu laikā. Perspektīvā “Mežrozīte” speciālā materiāla detaļas varētu piedāvāt uzpildes stacijās, kur realizē bioloģisko degvielu. Interesenti var vērsties arī šīs degvielas ražošanas uzņēmumā. Informācija, ka jāmaina vai jāpārtaisa visa automašīnas degvielas padeves sistēma, ir aplama.
Joprojām autobraucēji turpina diskusijas, kādas mašīnas – jaunas vai lietotas – drošāk uzpildīt ar biodīzeli. Pēc praktiķu domām drošāk to darīt vecākās mašīnās, kam ir klasiskā degvielas iesmidzināšanas sistēma bez dažāda veida elektronikas. Jaunu automašīnu īpašniekiem būtu jāsazinās ar dīleri. D.Laugalis informācijā internetā atradis norādes, ka visas no 1998. gada ražotās automašīnas ir derīgas biodīzeļdegvielas izmantošanai. Praksē tā īsti neesot, tas galvenokārt attiecas uz “Audi” un VW markas mašīnām. Tālab īpašniekiem labāk tomēr visu noskaidrot pie dīlera. Savukārt internetā informācija meklējama www.iwz.de/biodiesel/auto.html un www.ufop.de/biodiesel fahrgzeughersteller.php.
Ir savas labās īpašības
Par biodīzeļdegvielas izmantošanas trūkumiem tas būtu viss. Izmantošana ziemas apstākļos būs aktuāla novembra vidū. Pie pozitīvajām iezīmēm minams tas, ka biodīzeļdegvielai ir labākas eļļojošās īpašības. Tā kā tai lielāks cetānskaitlis, automašīnas motora darbība ir vienmērīga, tā ir daudz klusāka. Lietojot biodīzeļdegvielu, uzlabojas ekoloģiskā situācija, izplūdes gāzes ir mazāk kaitīgas. Izlīstot uz zemes, trīs nedēļu laikā tā noārdās. Nonākot uz apģērba, nav problēmu ar traipu izmazgāšanu. Automašīnas jaudas un degvielas patēriņa izmaiņas nav būtiskas, tas lielākoties atkarīgs no katra braukšanas stila.
Biodīzeļdegviela ar fosilo degvielu sajaucas jebkurās attiecībās. Iesākumā, kā jau minēts, labāk jaukt pusi uz pusi. Noteiktas proporcijas svarīgi ievērot gada aukstajā sezonā.
Ražotāji nejūtot atbalstu
Ministru kabineta noteikumi valstī paredz trīs veidu biodīzeļdegvielas standartu: līdz pieciem procentiem lielu biodegvielas piejaukumu; 30 procentu piejaukumu un simtprocentīgu biodīzeļdegvielas realizāciju. Pašlaik pārdošanā ir vienīgi simtprocentīga bioloģiskā degviela jeb RME – rapša metilesters.
Standarts ar 30 procentu piejaukumu ieviests tādēļ, ka šādā proporcijā tā fosilajai degvielai piešķir bioloģiskās īpašības. Taču praksē diezin vai tas kādreiz varētu darboties. Ražotāji centušies panākt, lai arī pie mums praksē ieviestu degvielu ar biodīzeļdegvielas piejaukumu līdz pieciem procentiem. Par šādu piejaukuma procentu autovadītāji nav atsevišķi jāinformē, šāda degviela nopērkama līdzšinējās dīzeļdegvielas uzpildes vietās. Likumdevēji Saeimā pauduši, ka ar laiku tirgus pats visu sakārtos. Uz iebildi, ka tādā gadījumā ražotāji pārorientēsies uz Lietuvas tirgu, kā tas jau notiek, saņemta atbilde, ka tas ir ļoti labi, – tiek celta valsts eksporta bilance. Ražotājiem palicis iespaids, ka nav vēlēšanās ko mainīt viņiem par labu.
Lietas, kas bremzē attīstību
“Mežrozītē” kopš ražotnes nodošanas ekspluatācijā aprīlī saražots apmēram 500 tonnu biodīzeļdegvielas. Sarežģīto un pat bremzējošo likumdošanas nosacījumu, kā arī nepietiekamo vietējo realizācijas apjomu dēļ “Mežrozīte” nevarot strādāt ar pilnu jaudu. Tālab pašlaik uzņēmums kārtojot formalitātes, lai produkciju piegādātu Lietuvai — kā abi pārējie dīzeļdegvielas ražošanas uzņēmumi. Ja tie ražotu vietējam tirgum, valdītu īsts cenu karš. Savukārt, ja mūsu valdība, tāpat kā Lietuvā, pieņemtu lēmumu un arī praksē iedarbinātu standartu par obligāto biodīzeļdegvielas piejaukumu līdz pieciem procentiem, vietējie ražotāji pilnā apjomā nespētu nodrošināt pieprasījumu. Taču ES direktīvas ieviešana sekmētu jaudu kāpināšanu un attīstību. Nebūtu arī nepieciešamības veikt skaidrojošo darbību un autovadītāju izglītošanu šajā jautājumā, degvielas uzpildes stacijās ierīkot atsevišķas biodegvielai domātas pistoles. Atturīgas nostājas gadījumā, ieviešot ES direktīvu, valstij būtu jānodrošina praktiskas informācijas izplatība, jo tas īsti nav nedz ražotāju, nedz tirgotāju pienākums. Pastāvot pašreizējām tendencēm, visi ražotāji pārmetīsies uz Lietuvas tirgu. Par labu produkcijas realizācijai kaimiņvalstī runā gan cena, gan tas, ka iespējams saņemt pievienotās vērtības nodokļa atmaksu. Var sanākt, ka tad, kad pie mums stingri nobriedīs ieviest ES direkciju, vietējam tirgum nebūs vietējo ražotāju.
Savulaik kā lielus biodīzeļdegvielas lietotājus prognozēja lauksaimniekus. Praksē tā diemžēl nenotiek. Proti, zemniekiem izdevīgāk izmantot fosilo degvielu un saņemt degvielas akcīzes nodokļa atmaksu 16 santīmu apmērā par litru. Tādējādi fosilā degviela viņiem izmaksā lētāk un biodīzeļdegviela nav finansiāli izdevīga. Sevišķi tiem, kuri izmanto tehniku, kas apvieno vairākas darbības. Protams, daļa zemnieku izmanto bioloģisko degvielu.
Pilotprojekts pieprasījuma izpētei
Uzņēmuma “Astarte nafta” direktors Ojārs Karčevskis biodīzeļdegvielas tirdzniecības aizsākšanu raksturo kā pilotprojektu, lai pārliecinātos, kā īsti ir ar pieprasījumu. Par turpmāko varētu runāt pēc zināma laika. Ieceres realizācija aizkavējusies biodīzeļdegvielas ieilgušās piegādes dēļ. Jautāts par brīdinošo uzrakstu pie biodegvielas automāta, kas liecina par vairīšanos no iespējamām iebildēm un var atbaidīt potenciālos interesentus, tirdzniecības uzņēmuma vadītājs skaidro, ka dīzeļdzinēja autoīpašniekam jābūt pārliecinātam, vai automašīna piemērota biodegvielas izmantošanai, un jāzina par tās agresīvo ietekmi uz blīvslēgiem, gumijām un citām detaļām.
Uz jautājumu, kad pie mums varētu ieviest līdzīgas prasības kā Lietuvā par obligāto biodegvielas piejaukumu līdz pieciem procentiem, O.Karčevskis teic, ka mums, atšķirībā no kaimiņvalsts, nav naftas pārstrādes rūpnīcas, kur piejaukt biodīzeļdegvielu. Pašlaik tas nebūtu reāli, jo biodīzeļa ražotāji nespēj nodrošināt piejaukumu pat viena procenta apmērā. Kad ražotāji gadā nodrošināšot 30 000 tonnu biodīzeļdegvielas, varēšot runāt par piejaukumu.
