Sabiedrības sociālā mozaīka. Kā tos stikliņus saliek, tādā toņu gammā un secībā arī izskatās. Šoreiz paviesojamies divās vietās – Elejas pelēcīgi smagnējā kvartālā un Jelgavā Stacijas ielas 13. namā. Abas vietas bagātas dažāda vecuma bērniem.
Sabiedrības sociālā mozaīka. Kā tos stikliņus saliek, tādā toņu gammā un secībā arī izskatās. Šoreiz paviesojamies divās vietās – Elejas pelēcīgi smagnējā kvartālā un Jelgavā Stacijas ielas 13. namā. Abas vietas bagātas dažāda vecuma bērniem.
Kā vienā tā otrā vietā aiz priekškaramām atslēgām, salauztām durvīm, neķītri aprakstītām sienām vasaras brīvdienas pavada bērni. Elejā ir labāk – tur nav dzīvas satiksmes kustības, un bērni var klimst pa sētām, Stacijas ielas namā viņi ar savām mašīnītēm un riteņiem braukājas pa tumšo un citādi nemājīgo koridoru. Bet arī to viņi nedrīkst, jo trokšņošana traucējot citiem iedzīvotājiem. Bērnus viegli apturēt – ar dunku sānos, skaļu vārdu, draudu. Grūtāk apklusināt šā nama spēcīgākos iedzīvotājus.
Gultas vieta uz grīdas noliktiem matračiem
Kārtībnieks Raimonds atzīst, ka šās mājas iedzīvotājus var sadalīt trijās grupās. Viena – bijušie cietumnieki, uzdzīvotāji un dzērāji, otra – dzeroši vai citādi trūkumā nonākuši pensionāri, trešā – čigāni, kuri ir miermīlīgi un diezgan kārtīgi ļaudis. Visgrūtākais laiks kārtībniekiem ir mēneša sākumā – pensiju, algu un pabalstu dienās.
Tiktāl vispārīgs mājas iedzīvotāju raksturojums, kas daudziem lasītājiem vairs nav svešs, jo par šo namu rakstīts daudzkārt.
Šoreiz palūkosimies uz to bērnu acīm. Kā viņi šeit jūtas vasaras brīvdienās? Kā jutīsies ziemā?
Nonākam aptuveni 18 m2 istabiņā, kurā atrodas skapis, dīvāns, mazs galdiņš, televizors. Ar skapi atdalītajā saimniecības daļā – ledusskapis. Šajā vietā, tīrā un sakoptā, dzīvo sieviete ar četriem bērniem. Viņiem ir matrači, kas dienā ievietoti skapī. Uz tiem naktī bērni guļ uz grīdas. Arī ziemā, kad dažkārt ir ļoti auksts. Mazgājas arī turpat – sasilda ūdeni, ienes bļodu un cits pēc cita “dodas vannā”. Pārējie tikmēr uzturas koridorā vai aiziet ciemos pie kaimiņiem. Par šo mītni ziemā esot jāmaksā aptuveni 40 latu. Ģimenes ienākumi – 135 lati mēnesī… Ja kaut kas tiešām pārsteidz, tad tīrība, kuru uzturēt šādos apstākļos nenākas viegli.
Mazākie piecus un trīs gadus vecie bērni ziemā galvenokārt uzturas šajā miteklī. Lielākie iet skolā. Vietu, kur mācīties, atrast grūti. Meitene, kura ies piektajā klasē, rāda savu dāvanu karti 31 lata apmērā, ko trūcīgajiem bērniem piešķir no pašvaldības sociālā budžeta.
“Mēs varētu šeit dzīvot, ja vien nams tiktu pārdalīts uz pusēm. Mēs te mazgājam, tīram, bet tie, kas dzer, visu piesmirdina, piemēslo.” Teiktajam var ticēt. Sievietes rāda tualetes telpas. Tās ir aiz atslēgas, tīras un sakoptas. Tad nonākam citā nama daļā. Piekakāts līdz acīm. Paveram vienas durvis, kāds vīrs “atlūzis”, paveram citas – sieviete “atpūtā”. Tā ir cita pasaule. Par to arī parasti tiek rakstīts, ja runā par Stacijas ielas 13. namu. Nebūšanas, nekārtības, lamas, kautiņi, zādzības. Un tā arī tiek teikts – tajā mājā, kur dzīvo čigāni, cietumnieki un dzērāji.
Pārsteidzoši un neatbilstoši mūsu stereotipiem šajā visā ir tas, ka bijām vairākos čigānu mitekļos – visi tīri un smaržīgi.
Vai nevarētu kādu smilšu kasti, lūdzu?
“Mēs tiešām gribam, lai mūs nodala no dzērājiem un cietumniekiem. Ja kādā vietā notiek dzeršana, tad visi pārējie spiesti dežurēt. Sienas plānas, gulēt nevar. Ja atvērtu otru mājas ieeju, kas tagad slēgta, un ar starpsienu nodalītu mūs no pārējiem, dzīvotu cepuri kuldami,” saka sieviete, kura sevi ļauj saukt par Annu. Tas nav viņas īstais vārds, bet nejūtas droša paust savu personību atklātībai.
Pašvaldības policijas dežurants neslēpj, ka, uzturot kārtību šajā namā, nākas ierobežot ne tikai dzērāju aktivitātes algas un pensiju dienās, bet arī bērnu darbošanos.
Kur gan tās lai izpaustos ja visa bērnības zeme ir 18 vai 20 m2, kur izvietota visa iedzīve un bērnam nav kur izaugt. Uz ielas? Jā. Tā ir vieta vasarā. Tur brauc mašīnas un bērni kūļājas no vienas vietas uz otru. Dara arī nedarbus. Bet ko citu, lai viņi iesāk? Čigāni aiz mājas lūguši iekārtot kaut ko līdzīgu rotaļu laukumam saviem bērniem. Gadiem nekas nemainās. Melnās apaļās acu pogas, tīrās mutes un apģērbs runā godīgu valodu, mums vajag palīdzēt.
Mātei pienākusi pavēste no pasta. Viņa tekstu izlasīt neprot, bet bērni cītīgi apmeklējot skolu un to nekavējot.
“Te ir haoss un “bezpreģels””
“Mums te no otra gala nāk blaktis, tarakāni. Vairākas reizes gadā saucam indētājus. Ziniet, krievu laikos čigānam labi gāja. Tagad – grūti. Vot tev, brīvā Latvija,” saka Marija. Agrāk viņiem bijuši dzīvokļi Lielajā, Pļavu un Dobeles ielā. Parādi. Izlikšana. Stacijas iela. Viss būtu labi, ja tikai nodalītu mūs no cietumniekiem un dzērājiem, – tas atskan daudzkārt.
Brīnos, kā šādā situācijā var uzturēt tik možu garu un tīrību ap sevi.
Ar savdabīgo kolorītu apvītā valodā tiek stāstīts: “Te ir haoss un “bezpreģels”.Te “pistoļi” iet pa deguniem, neskatās, ka bērni redz. Es negribu, ka manu vārdu min. Dabūšu pati. Te aiz katra stūra par 70 santīmiem var dabūt ko dzert, sametas kopā, sadzeras, tad gāž viens otram pa purnu.”
Marina te dzīvo kopā ar tēvu dzērāju un savu trīs mēnešus veco meitiņu. Šeit nonākusi pēc mātes nāves vēl kā nepilngadīgā līdzi tēvam. Arī viņa domā tāpat kā mutīgākās sievietes.
Tajā vietā –, ja gribi dzer, ja gribi nedzer
Eleja mūs sagaida ar daudzām slēgtām durvīm. Jā, bērnu te daudz, bet kur viņi palikuši, neviens nezina teikt. Cilvēki nerunīgi. Ko daudz runāsi? 27. dzīvoklī dzīvo Sveta. Uz mūsu klaudzināšanu durvis neveras. Satiekam Svetu citur, nedaudz iesilušu ne tikai no saules. Ģimene atbraukuši no Rīgas, tagad došoties atpakaļ. Būšot darbs celtniecībā, draugam ir kur dzīvot. No pagasta sociālā budžeta neko Sveta nav saņēmusi. “Pagasts prasa, lai strādā. Man palīdz draugi no Rīgas. Vīrs nomira, nokļuvām te. Apgādnieka zaudējuma naudu nesaņemu, oficiāli viņš man vīrs neskaitījās. Arina šogad mācīsies otrajā klasē, Sofijai – pieci gadi, Marijai – trīs.
“Iešu uz “stroiku”. Tajā vietā var tā – ja gribi dzer, ja gribi nedzer. Nevienu neatlaiž. Pelnīšu. Bērni – uz bērnudārzu, skolu. Viņiem nekas netrūks,” savu nereāli optimistisko dzīves prognozi neslēpj Sveta.
Elejā meklējam arī citas ģimenes, kurās bērni bauda vasaras sauli. Neatrodam. Durvis slēgtas.
