Lai arī dažs labs pēdējā laikā satraucies par negatīvās informācijas plūdiem, tajā pašā laikā nevar teikt, ka valdībā un ministrijās netiktu darīts kas jēdzīgs un vajadzīgs.
Lai arī dažs labs pēdējā laikā satraucies par negatīvās informācijas plūdiem, tajā pašā laikā nevar teikt, ka valdībā un ministrijās netiktu darīts kas jēdzīgs un vajadzīgs. Tomēr, kā bildis kāds kolēģis, lai tie pasaku taisītāji spodrina valstsvīru spalvas un ģērbj viņus greznos tērpos, plašsaziņas līdzekļu uzdevums ir viņus ņemt un izģērbt. Piemēram, kaut vai mājokļu apsaimniekošanā.
Kā no deviņdesmito gadu sākuma nācis mantojums, neviens nav spējis ar to tikt galā. Politiķi toreiz vairumu daudzdzīvokļu namu iedzīvotāju aplaimoja ar iespēju iegūt dzīvokļa īpašnieka statusu. Tikvien līdz šim laikam pusratā palicis viss, kas saistīts ar šo īpašumu uzturēšanu. Tā cilvēks iekārtots, ka savā privātīpašnieka apziņā tālāk par mājas slieksni nav piedabūjams paskatīties. Arī no likumdevēju puses, kaut vai attiecībā uz komunālo pakalpojumu norēķiniem, viss būtu kārtībā. Jautājums, ko darīt ar ūdens skaitītāju starpību dzīvokļos un mājas ievadā, joprojām paliek tikpat atklāts, cik tas bija pirms gadiem. Katrs apsaimniekotājs mēģina pielāgot to, kas tiek piedāvāts, bet patērētājs saņemtos rēķinus vienalga neizprot.
Nenokārtots ir jautājums par daudzdzīvokļu mājas apsaimniekošanu. Arī šajā gadījumā likumdevēji mūs atstājuši aci pret aci ar tiem, kas piedāvā apsaimniekošanas pakalpojumus. Protams, gadījies redzēt un runāt ar cilvēkiem, kuri par savu mājokļu apsaimniekošanu un tās veicējiem saka to labāko. Tomēr pārsvarā nākas dzirdēt ko citu. Problēmas sakne ir gana banāla – gluži kā pusaizmirstos laikos dzīvokļu īpašniekiem uzgrūsts pienākums, savā starpā vienojoties, nonākt pie labākā risinājuma. Cik tas reāli, nav pat jāpaskaidro. Turklāt būtiski tas ir gadījumā, ja jāķeras pie tāda pasākuma kā mājas renovācija vai siltināšana. Pirms kāda laika Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija šos jautājumus mēģināja sakārtot ar jaunu likumu. Tas neguva nekādu lielo atsaucību nedz citu ministru, nedz politiķu starpā. Tā nu arī šis būtiskais jautājums palicis joprojām gaisā karājoties.
Minēto līdz galam neizdarīto (pusratā pamesto) darbu vidū parādās Ekonomikas ministrijas sagatavotais ēku energoefektivitātes likums. Vakar to skatīja Ministru kabineta komitejas sēdē. Kā teikts protokolā, izskatīšana atlikta līdz Enerģētikas attīstības pamatnostādņu 2006. — 2016. gadam apstiprināšanai Ministru kabinetā. Ticamākais, tas notiks jau pēc jaunās valdības izveidošanas. Vien jācer, ka tā pievērsīsies minētā likuma līdz galam neizprātotajai nostādnei. Proti, saskaņā ar ES pieņemto politiku jāsamazina energopatēriņš – jāpaaugstina energoefektivitāte. Pirmais solis saskaņā ar likumu būtu teju visu ēku un būvju energosertifikācija. Tas ir, jānoskaidro, kāds ir ēkas enerģijas patēriņš un jāiesaka pasākumi tā samazināšanai. Protams, neviens nopietni neiebilst, ka to vajadzētu, vēl jo vairāk tādēļ, ka to tagad paģēr arī Eiropa. Mājas energosertifikāts lieti noderētu, ēku pārdodot, nododot ekspluatācijā, izīrējot vai iznomājot. Tajā pašā laikā – ko darīt dzīvokļu īpašniekiem? Pārsvarā dzīvokļi atrodas kopīpašuma ēkās, kuras diezin vai tiks pārdotas, izīrētas vai iznomātas. Kā rīkoties, piemēram, dzīvokļa pircējam? Kā viņš var zināt tā labās un sliktās puses? Varbūt likumu līdz ar citu ēku ekspluatāciju nodrošinošu noteikumu paketi vispirms pabeigt līdz galam?
