Jūnija beigās Jelgavas pilī ieradās trīs vācu kungi – Kurzemes bruņniecības priekšsēdētājs barons Otto fon Grothuss, muižnieki Peters fon der Hovens un Gerts fon Grendidjē.
Jūnija beigās Jelgavas pilī ieradās trīs vācu kungi – Kurzemes bruņniecības priekšsēdētājs barons Otto fon Grothuss, muižnieki Peters fon der Hovens un Gerts fon Grendidjē. Viņu mērķis bija atklāt piemiņas plāksni par godu savai organizācijai un hercoga Jēkaba tēva Vilhelma Ketlera (1574 – 1640) sarkofāga restaurācijai.
Pirms gadiem četrsimt hercogs Vilhelms asi vērsās pret vietējiem muižniekiem jeb bruņniecību. Gan plāksne, gan, protams, atjaunotais sarkofāgs ir zīme, ka divas karojošās puses, kaut pēc desmit paaudzēm, var censties salabt. Restaurētā sarkofāga atklāšana notika pirms gada – 2005. gada 30. jūnijā. Toreiz Kurzemes hercogu kapenēs pulcējās ap simts cilvēku – Rundāles un Jelgavas muzejnieki, LLU vēsturnieki un pašvaldības darbinieki, žurnālisti. Svinīgo ceremoniju svētīja arhibīskaps Jānis Vanags. Klusajā piemiņas plāksnes piestiprināšanas brīdī bija klāt vienīgi pils muzeja vadītāja Ginta Linīte un inženieris pils ekspluatācijas jautājumos, reizē arī fotogrāfs Valdis Āboliņš. Acīmredzot Kurzemes muižnieku pēcnācējiem arī bez varenas publicitātes ir patīkami atgriezties pie pērnā gada notikuma.
Hercoga Vilhelma un muižnieku savstarpējo nesaskaņu pamatā bija strīdi par īpašuma tiesībām, tirdzniecības attiecībām ar Rīgu, Romas katoļu konfesijas stāvokli Kurzemē un daudz kas cits. Konflikta kulminācija bija 1615. gada naktī no 20. uz 21. augustu, kad Jelgavā hercoga varas kalpi uzbruka un nogalināja Vilhelma lielākos ienaidniekus muižniekus – brāļus Magnusu un Gerhardu Noldes. Abi bija atteikušies paklausīt hercoga pavēlei atstāt landtāgu. Pēc notikušās dubultslepkavības (Vilhelms turklāt aizliedza nogalinātos ar muižniekiem pienācīgo godu apbedīt) Polijas karalis sauca hercogu Vilhelmu pie atbildības. Viņš zaudēja varu, bija spiests atstāt Kurzemi, un tādēļ vēlāk slaveno hercogu Jēkabu izaudzināja tēva brālis Frīdrihs Ketlers.
“Protams, hercogs Vilhelms nebija nekāds ļaundaris, drīzāk sava temperamentīgā rakstura upuris,” pērnvasar savā runā secināja Otto fon Grothuss. Jāpiebilst, ka pagājuša gada vasarā drīz pēc sarkofāga atklāšanas ceremonijas Jelgavā 28 vācu muižniecības pārstāvji devās uz Roņu salu, kur pēc varas zaudēšanas vairākus gadus noslēgtībā un lūgšanās dzīvojis Vilhelms. Salas baznīcā viņš atstāja savu un jau 1610. gadā mirušās sievas Sofijas ģerboņus. Pēc Roņu salas Vilhelms pārcēlās uz Pomerāniju, kur vienkāršā prāvesta mājā nodzīvoja līdz savai nāvei – 65 gadu vecumam. Tēva mirstīgās atliekas uz Kurzemi ar speciālu sēru kuģi atveda viņa dēls hercogs Jēkabs 1642. gadā. XX gadsimtā abos pasaules karos Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogu kapenes daudz cietušas. Rundāles pils muzeja restauratori Vilhelma sarkofāga virsmā bija saskaitījuši 102 Kalašņikova triecienšautenes lodes. Ar Latvijas valstiskuma atgriešanos stiprinājusies cerība, ka veco aristokrātu pīšļi beidzot raduši mūžīgo mieru.
