Sestdienas pēcpusdienā pulksten 14 vasarnīcu rajonā Zaļajā ielā 10, agrākās autobusu kasieres Rutas Liepas mājās, tiek gaidīti tie, kas strādājuši Jelgavas Autobusu parkā.
Sestdienas pēcpusdienā pulksten 14 vasarnīcu rajonā Zaļajā ielā 10, agrākās autobusu kasieres Rutas Liepas mājās, tiek gaidīti tie, kas strādājuši Jelgavas Autobusu parkā. Liepas kundze tur nostrādājusi 36 gadus. Viņa ir viena no uzņēmuma darbiniecēm, kas uztur 2001. gadā aizsākto kolēģu satikšanās prieka tradīciju. Salidojuma priekšvakarā lūdzu Rutu Liepu pastāstīt par savām gaitām šajā uzņēmumā.
Ruta Jelgavā iebraukusi no Vecumniekiem. Pēckara grūtībās augusi piecu bērnu ģimenē, tāpēc jau septiņpadsmit gadu vecumā vēlējās patstāvīgu dzīvi. Vecumniekos darba vietu atrast nevarēja, radās doma doties uz Jelgavu. Tā 1957. gada vasarā tieši no vecās autoostas, kas tolaik atradās Dobeles ielā, Ruta nokļuva Jelgavas Autobusu parkā pie direktora Ubarzda, kas viņu uzklausīja un pieņēma darbā. Vēlāk padotie attapušies, ka meitenei taču nav astoņpadsmit gadu un darbu, kas saistīts ar materiālu atbildību, tai uzticēt nedrīkst. Tā nu Ruta kļuva par autobusu parka dispečeri. Rudenī gan viņa sāka strādāt par kasieri.
“Kā vasarā no mājām nākušai, man nebija ne siltu apavu, ne drēbju, bet 1957./1958. gada ziema bija ļoti auksta. Autobusu tolaik mums nebija, bet gan kravas automašīnas ar būdu. Biļetes vajadzēja parakstīt ar pildspalvu. Aizeju pie priekšnieka un saku: ” Tinte sasalst.” Bet viņš atbild: “Raksti ar ķīmisko zīmulīti!” Bija tāds šoferis Rikoņins. Abi braucām līnijā Jelgava – Jaunpils – Tukums. Uzbraucot kalnā, Irlavā bija veikals. Tikko biju saņēmusi algu. Rikoņins lika nopirkt velteņus un arī galošas. Kurpes bija piesalušas pie vilnas zeķēm. Toreiz bija noteikts, ka kasierim jābrauc kopā ar pasažieriem automašīnas kravas kastē. Rikoņins vienīgais ziemā lika sēdēt sev blakus kabīnē. Lai kontrolieri paši pamēģinot izturēt divpadsmit stundu aukstumā kravas kastē!” atceras Ruta Liepa
Piecdesmitajos sešdesmitajos gados pasažieru pārvadājumu līnijās Emburgā, Zaļeniekos, Kalnciemā, Džūkstē un daudzviet citur šoferi un kasieri palika galapunktā nakšņot. Priekšnieki uzskatīja, ka nav vērts vakarā no laukiem uz Jelgavu reisā “laist” pustukšu autobusu, labāk no rīta, kad tas pilns pasažieru. To Autobusu parka darbinieki nav uzskatījuši par neērtību, bija tā pierasts.
Ja kādu gabalu autobuss “gājis tukšā” bez pasažieriem, viens otrs šoferis kasierei ļāvis pastūrēt. Tad nu reiz Zaļeniekos kāda tantiņa, iekāpjot autobusā, jautri secinājusi: “Vai, kāds šoferītis ar bizītēm!” Taču reiz ziemā Džūkstē Ruta iestūrējusi lielā kupenā. Tad nu viņa teikusi savam “instruktoram”: “Modri, tālāk brauc pats!”
R.Liepas darba gados Jelgavas Autobusu parkam bijuši trīspadsmit direktoru. Atkarībā no tā, kāds nu kurš bijis, mainījušās darbinieku algas. Bija laiki, kad tur iestāties darbā varēja vienīgi ar labu pazīšanos. Gribētāju netrūka. Reiz Ruta direktora Jurija Ļagina kabinetā sākusi raudāt aiz pārsteiguma un pateicībā, ka uzņēmuma vadītājs viņu nesodīja par aizmāršību – dispečere bija aizmirsusi brīvdienā norīkot kāda kolektīva vešanai uz cirku pasūtīto autobusu. Taču no cita neatminama direktora dabūjusi rājienu, ka ļāvusi braukt diviem pasažieriem ar biļetēm, kas paredzētas citam reisam (cilvēki nokavējuši, jo viņu autobuss autoostu atstājis agrāk par noteikto laiku). Kasieres “vaina” atklājās tādēļ, ka pasažieri bija atsūtījuši uz Autobusu parku pateicības vēstuli.
