Viens kā pirksts pasaulē neizdzīvosi – tā ir aksioma. Nepieciešams meklēt draugus un atbalstītājus.
Viens kā pirksts pasaulē neizdzīvosi – tā ir aksioma. Nepieciešams meklēt draugus un atbalstītājus. Taču šajā gadījumā var rīkoties dažādi. Tos var meklēt, ieklausoties tikai savā sirdsbalsī. Var arī to darīt, vadoties no pragmatiskiem mērķiem. Neliekuļosim, ikviena nacionālā valsts tieši tā arī dara. Ja kāds to mēģina noliegt, tad viņš dzīvo ar rozā brillēm uz acīm vai arī vēlamo uzdod par esošo.
Lielisku piemēru, kā aizstāvēt savas valsts ražotāju intereses, nupat nodemonstrēja bijusī ASV valsts sekretāre Madelēna Olbraita. Viņa nosūtījusi vēstuli mūsu Valsts prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai, iebilstot pret Latvijā iecerētajiem tirdzniecības ierobežojumiem skolās. Izrādās, tas vistiešākajā veidā skarot viņas pārstāvētās kompānijas klientu – gāzēto dzērienu ražotāju “Coca Cola”. Olbraitas kundzi uzmanīgu darījis fakts, ka valsts sekretāru sanāksmē izsludināti grozījumi noteikumos, kas paredz, ka turpmāk izglītības iestādēs nedrīkstēs izplatīt dzērienus, kuriem pievienotas krāsvielas, saldinātāji, konservanti, kofeīns un aminoskābes. Tātad visi saldie un krāsainie dzērieni, citiem vārdiem – burbuļūdeņi. Pēc uztura speciālistu un mediķu ieteikuma tagad arī Latvijā atzīts, ka tie nav ieteicami bērnu un pusaudžu ikdienas uzturā. Jāteic, par šādu aizliegumu jau runāja krietni pasen, vien likumdošanas ceļā nekas netika darīts.
Neapšaubāmi, šāds aizliegums ir nepatīkams gan ražotājiem, gan arī tirgotājiem. Ar to, ka viņi protestēs un darīs visu, lai nepieļautu savas produkcijas tirgus daļas ierobežošanu, ir jāsamierinās kā neizbēgamu faktu. Atliek cerēt, ka šajā jomā likumdevēju mugurkauls būs gana stingrs un nelocīsies. Vien notikušā sakarā vērts padomāt, kāpēc bijusī ASV valsts sekretāre (tā šajā valstī tiek saukti ārlietu ministri) rakstīja vēstuli tieši mūsu Valsts prezidentei. Cik zināms, mūsu valstī prezidente neapstiprina nekādus Ministru kabineta izdotus regulējošos normatīvos aktus. Vismaz līdz šim par šādu faktu nebija nekas dzirdēts. Acīmredzot Olbraitas kundzei, atklāti aizstāvot savas valsts vienas korporācijas intereses, bija zināms pamats domāt, ka Latvijas prezidentes rokās būs pietiekami daudz sviru, lai šeit ietekmētu lēmuma pieņemšanu.
Jau pasen tiek runāts par iespējamo V.Vīķes – Freibergas kandidēšanu uz ANO ģenerālsekretāres amatu, kad to nākamgad atstās pašreizējais šā posteņa ieņēmējs Kofi Anans. Bez tik ietekmīgas valsts atbalsta kā ASV (starp citu, arī ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle) mūsu prezidentei neiztikt. Vai atļaut tirgot burbuļūdeni skolās būtu maksa par atbalstu? Cik zināms, līdzīgi aizliegumi mācību iestādēs tirgot bērniem nepiemērotus pārtikas produktus pieņemti ne tikai vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs, bet arī vairākos ASV štatos.
Politikā dažādu valstu intereses ir kopīgas tiktāl, cik tās atbilst katras valsts iedzīvotāju interesēm. Ja tā ir globālā terorisma draudu apkarošana, ļoti labi, piedalāmies. Ja tie ir kopīgi enerģētiskie projekti, kuru realizācijas gadījumā valsts iedzīvotājiem paliek vieglāk dzīvot? Arī labi, piedalāmies. Bet ja tas ir kādas valsts vai konkrētas kompānijas lobēts pasākums? Protams, arī varam atbalstīt – ja esam bez mugurkaula un pašmāju iedzīvotāju intereses ir vienaldzīgas. Jautājums paliek atklāts – kāpēc tāda vēstule sūtīta mūsu prezidentei? Interesanti, kāda varētu būt Latvijas reakcija, ja šādu atbalsta vēstuli savas valsts kompānijai atsūtītu, piemēram, Krievijas bijušais ārlietu ministrs?
