Dzīve allaž piespēlē dažādas izvēles iespējas, kas lielā mērā ietekmē ikdienu.
Dzīve allaž piespēlē dažādas izvēles iespējas, kas lielā mērā ietekmē ikdienu. Mūsu ziņā ir gan tas, ko ēdīsim vakariņās, gan tas, kā pavadīsim brīvdienas un visu atlikušo mūžu. Šoreiz “Starp mums” lapā pārdomas par divām sievišķīgām izvēlēm – matu krāsu un dzīves
modeli.
Kādā no kārtējām saules pielietajām dienām kopā ar draudzeni tā vienkārši sēdējām parkā uz soliņa un vērojām cilvēkus, īpaši sievietes. Ja gadījās kāda no citām atšķirīgāka, ļāvāmies fantāzijai un mēģinājām iztēloties viņas ikdienu. Pirmo iespaidu radīja sievietes matu krāsa, bet to, vai no rīta kafiju gultā viņai pienes mīļotais vīrietis vai brokastu grauzdiņu viņa notiesā drūmā vientulībā, vai viņa ir jauka sieviņa savam izredzētajam, vai apņēmīgi virzās pa karjeras kāpnēm, mums vajadzēja uzminēt. Tad nu arī sākām prātot par lietām, kuras varam ietekmēt un mainīt.
Esam tādas, kādas esam
Kādā no kārtējām pozitīvās domāšanas, optimismu un “tu visu vari pati” psiholoģiju sludinošām grāmatām izlasīju, ka piecpadsmit procentu mūsu dzīves nosaka augstāki spēki – zvaigžņu stāvoklis piedzimšanas brīdī, vecāku izvēlētais vārds, galu galā – tieši tev lemtais liktenis. Bet atlikušos 85 procentos savas dzīves varam veidot paši saviem spēkiem. Pietiekami iespaidīgs cipars, lai uz brīdi apstātos un padomātu, kā tad īsti darāma viena vai otra lieta, kas ir tas pareizais vai nepareizais dzīves ceļš.
Cilvēka dabā ir ik pa brīdim paskatīties apkārt, pavērot, kā sokas citiem, īpaši brīžos, kad pašam dzīvē kaut kas samežģījies, nogājis greizi. Un gluži kā svešu kleitu savai dzīvei sākam piemērot citu ļaužu dzīves modeļus un situācijas. Bet patiesībā viss taču ir daudz vienkāršāk – nav pareizo vai nepareizo situāciju, dzīves uzskatu un principu. Galvenais, lai cilvēks ir saskaņā ar sevi, lai valda harmonija starp domām un darbiem, jūtām un izjūtām. Mēs, cilvēki, jau nevaram būt nedz gudrāki, nedz labāki, nedz pareizāki, nedz skaistāki. Vien tikai tādi, kādi esam. Un tad nepiemeklēs pesimistiski ironiskā atklāsme, ka laikam brīdī, kad citiem tika izsniegta “dzīves lietošanas pamācība”, kaut kādu iemeslu dēļ neesi bijis tuvumā.
Izvēle numur viens – matu krāsa
Šķiet, ikvienai sievietei dzīvē bijis “blondais periods” – laiks, kad par visām varītēm gribējies “pielaikot” Bārbijas matu krāsu. Dīvainā kārtā, spītējot klasiskajām anekdotēm par blondīnēm, viņas reti kad ir vienas. Viņām vienmēr ir pietiekami daudz vīriešu uzmanības, vienmēr atrodas kāds, kas nomaksā rēķinus. Uz viņām skatās, teiksim, ar zināmu atlaidi.
Mana draudzene ļoti ilgu laiku bija “zvērināta” blondīne. Uz frizieres iebildēm viņa nereaģēja, vien uzstājīgi pieprasīja kārtējo balinātāja devu. Galu galā viņas devīze bija: sūds par visu, galvenais, ka blonda. Ja gadījās kāds misēklis, viņai allaž bija nevainīga atruna: “Atvaino, esmu blonda!” Un tas iedarbojās – cilvēki pasmaidīja un ļaunu prātu vairs neturēja. Protams, nebija jau nemaz tik traki – citādi viņa bija gudra, inteliģenta un apzinīga, bet uz matu krāsu tomēr varēja “norakstīt” daudz kļūdu, un viņai tas tīri labi patika. Taču salīdzinoši nesen draudzenei radās iespēja konsultēties ar stilistu. Tagad par vizīti pie speciālista viņa stāsta kā anekdoti. Esot bijis tā: stiliste prasījusi, kāpēc balinot matus, viņa atbildējusi – tā draiskāk! Stiliste jautājusi, kāpēc izvēlējusies rozā lūpu spīdumu, uz ko draudzene atbildējusi – tāpēc, ka blondīne! Protams, profesionāle pasmaidījusi un atklājusi, ka klientei piestāvot siltie toņi, un matus ieteikusi nokrāsot brūnganus. Pēc pārvērtībām draudzeni pārņēma zināms šoks – “blondīnes periodā” iegādātais apģērbs tā īsti vairs neatbilda jaunajam tēlam, arī par uzvedību bija krietni jāpiedomā, jo “atlaides” neviens vairs nedeva. Tagad viņa jau iemācījusies “sadzīvot” ar tumšo matu krāsu, un, ko tur slēpt, tagad ne tikai ir, bet arī izskatās inteliģenta. Viņa nenoliedz – lai gan pašreizējais matu tonis patiesi izceļ acis un sejas vaibstus, kā blondīne viņa tomēr jutusies labāk.
Bet manā paziņu lokā ir arī sieviete, kas ar blondumu tā arī neiemācījās “saprasties”. Ideja par matu krāsas maiņu radusies pēkšņi, un turpmāko apmēram pusgadu tā bija gandrīz sniegbalta. Ārēji viss esot bijis kārtībā, bet viņa dzīvojusi “pret sevi” un pāris reižu sastapusies ar cilvēku neizpratni par to, ka patiesībā ir gudrāka un interesantāka sarunu biedrene, nekā varētu spriest pēc matu krāsas. Visu šo laiku viņa dzīvojusi diskomfortā, līdz sapratusi, ka pēc dabas nav un nevar būt blondīne.
Man pašai blondus matus sagribas periodiski. Nezinu, kāpēc, bet tajos brīžos vēlos izskatīties mīļāka, labāka, naivāka, nekā esmu patiesībā. Un parasti tas arī izdodas. Līdz brīdim, kad apkārtējo uzmanība sāk nogurdināt.
Protams, kāds iebildīs, ka tie ir tikai aizspriedumi, taču ar tādiem ikdienā gadās sastapties ik uz soļa. Piemēram, kāds vīrietis man ietiepīgi apgalvoja, ka blondīnes gultā esot labākas. Uz manu iebildi, ka tā taču ir tikai matu krāsa, viņš noraustīja plecus – domā, ko gribi, vienalga viņas seksā ir izdarīgākas. Vai tiešām pietiek vien ar to, ka sieviete izbalina matus?
Karjeriste vai gādīgā mājsaimniece
Nav pareizās atbildes, ieteikuma, kādā virzienā “stūrēt savu dzīvi”. Mums blakus dzīvo gan laimīgas un apmierinātas sievas, gādīgas mājsaimnieces, gan tikpat laimīgas ambiciozas karjeristes. Droši vien kāda šos sieviešu tipus veiksmīgi apvieno, bet kāda jūtas nelaimīga, jo mēģina dzīvot citādi, nekā to pati vēlas.
Manā paziņu lokā vairāk vai mazāk visas sievietes ir “tā – pa vidu”, bet ar noslieci uz karjeru. Taču tas drīzāk nevis tāpēc, ka tā ir viņu pārliecība, bet gan tāpēc, ka tā ir dzīve. Rēķini jānomaksā, ģimene jāpabaro, arī brīvdienas reizēm gribas pavadīt ārpus mājas. Viena otra jau varētu atļauties nestrādāt algotu darbu un visas pūles veltīt rūpēm par māju un ģimeni, taču tad sevi “salauztu”. Viņām nepieciešama lielāka telpa nekā ģimenes ligzdiņa, un arī apziņa, ka visu, ja vajag, var izdarīt pašas, nav mazsvarīga.
Nezinu, vai mājsaimnieces vizuāli atšķiras no karjeristēm, bet ir tādas sievietes, kas izskatās ļoti labas, mīļas un gādīgas. Draudzene apgalvo, ka viņa ciena sava bijušā vīra pašreizējo civilsievu. Ciena par to, ka viņas prasības pret dzīvi ir visnotaļ pieticīgas – vidējā izglītība, neliela darba pieredze, strādājot skaistumkopšanas salonā par administratori, tagad arī bērniņš. Viņa pašreizējo dzīvi uzskata par pašu pilnību. Draudzenes bijušais vīrs jaunajai draudzenei dzied slavas dziesmas – viņam ir brokastis gultā, allaž siltas pusdienas un vakariņas, vasarā vismaz pāris reižu nedēļā aukstā zupa, bet ziemā sautēti kāposti ar mednieku desiņām – tas ir viņa mīļākais ēdiens. Mīļotā allaž smaidīga, laipna, uzmanīga. Mums gan šķiet – kas viņai cits atliek, ja finansiāli atkarīga no drauga, bet viņiem kopā ir labi.
Draudzene pēc būtības bija (un ir vēl joprojām) cīnītāja ar reizēm pārdabisku enerģiju – pēc iespējas labāks darbs, lielāks atalgojums. Vairāk naudas – vairāk iespēju. Vakariņās pelmeņi, makaroni vai “mīļais, ja gribi ēst, pagatavo kaut ko pats…”. Bet mīļajam ar laiku tas vairs nebija pa prātam, un viņš atrada īstu mājsaimnieci. Tas gan teikts bez ironijas. Lai gan prioritātes katrai citas, nedz vienu, nedz otru sievieti nevar nosodīt. Viņas ir apmierinātas ar dzīvi, un tas ir galvenais.
Arī kādai citai paziņai apziņa, ka viņai jāvar viss, ielikta jau šūpulī. Viņa joprojām ir pārliecināta – sievietei jābūt stiprai, jāprot tikt galā ar daudzām sadzīviskām problēmām, tādai, kas pati var samaksāt par frizieri un tērpiem. Un tas viņai tīri labi patīk. Bijis arī “lūzuma punkts”. Proti, pēc daudziem gadiem atkal satiekot bērnības draudzeni – divu bērnu māmiņu –, viņa manai paziņai pateikusi: “Tas nekas, ka tu labi izskaties, ka esi daudz ceļojusi, vari atļauties labas drēbes un kosmētiku un neraizēties, ka bērnam naktī sākusies klepus lēkme. Pēc desmit gadiem tu būsi viena un vientuļa, bez bērniem, ģimenes, un tad kaut ko mainīt jau būs par vēlu.” Tobrīd tiešām iezagušās skumjas par savu nepiepildīto dzīvi. Viņa nolēma atmest ar roku karjerai un lielāku uzmanību pievērst draugam, viņu attiecībām. Taču ilgi to neizturēja. Tāda gādīga mājsaimniece viņa pat mīļotajam vīrietim sāka šķist neinteresanta. “Ar cieņu un pat zināmu apbrīnu vēroju savas paziņas, kuras ir mīļas māmiņas un gādīgas sievas un ir apmierinātas ar savu rāmo dzīves ritumu,” apgalvo sieviete, “iespējams, ka arī manā dzīvē mainīsies prioritātes, tikai visam savs laiks, visam jānotiek dabiski, saskaņā ar manām vēlmēm un būtību. Galvenais, ka pašlaik ar savu dzīvi esmu tikpat apmierināta kā viņas.
