Ambiciozam eksbaņķierim pieder savdabīga frāze – «Kā var nesolīt?». Tā jau ieņēmusi savu vietu politiskās folkloras dainu skapī.
Ambiciozam eksbaņķierim pieder savdabīga frāze – “Kā var nesolīt?”. Tā jau ieņēmusi savu vietu politiskās folkloras dainu skapī. Pēc šāda principa – bārstot solījumus – vēlēšanu gadā jau sen rīkojas visi pie varas siles tikt alkstošie politiķi, tikai katrs ar savu reālisma un utopijas piedevu. Mēneša sākumā savu uz vēlētāju pievilināšanu mērķēto triecienplānu jeb 4000 zīmju programmu prezentēja kopīgā listē apvienotie politiskie spēki Latvijas Pirmā partija (LPP), “Latvijas ceļš” (LC) un reģionālās partijas.
Lai maksimāli paspilgtinātu paveikto darbu efektu (lielākoties satiksmes un bērnu lietu jomā), šī apvienība daudzveidības labad nav kautrējusies savām politiskajām uzvarām piesummēt arī Latvijas dalību Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Kā nekā gāztā satiksmes ministra un “mācītāju” līdera Aināra Šlesera darbība ar paša eksministra gādību iepriekš līdz apnikumam izbazūnēta teju tikpat lielā mērā, kā vēlētāju apziņā jau gadiem ilgi dēstītie nacionālistu mīti par okupantu baiso draudu dievzemītei miera jūras krastā. Uz nākotni vērstie plāni šķiet uzkrītoši rožaināki par padomju laika puķu magnātu siltumnīcām, liekot minēt, cik ilgi, tos īstenojot, būs iespējams iztikt bez naudas drukājamās mašīnas. Lai arī uz attīstību vērstās ieceres varētu būt ienesīgas (ņemot vērā līdz šim pieredzēto – arī pašam LPP vadonim), visam ir sava robeža.
Četru gadu laikā nodrošināt Latvijas iedzīvotājiem vidējo algu 500 latu, vidējo pensiju – 200 latu, turpināt nodokļu samazināšanu, padarīt Latviju par reģiona biznesa un finanšu centru, rūpes par ģimeni noteikt par prioritāti, nodrošināt visiem kvalitatīvu veselības aprūpi, palielināt bezmaksas medikamentu skaitu, palielināt finansējumu iekšlietām un drošību, nodrošināt bezmaksas mācību grāmatas un ēdināšanu skolās, panākt taisnīgu un ātru lietu izskatīšanu tiesu iestādēs – tā ir tikai daļa no patosa piesātinātās un, kas zina, karstuma veicinātās apņemšanās reibinošajā pirmsvēlēšanu laikā.
No iepriekš doto solījumu listes pirms četriem gadiem šī atšķiras kaut vai ar konkrētu veicamo darbu uzskaiti, kas aizstāj toreiz dominējušo nekonkrētību un iedarbīgo “vajadzības izteiksmi” no sērijas “jāveicina, jāuzsver un jāsekmē”.
Tomēr, pat pieņemot, ka dzīvē puslīdz veiksmīgi izdotos īstenot kaut pusi no tās programmas daļas, tādējādi Latvijas virzienā plūstu ārvalstu kapitāla masas, pildot valsts kasi, ir vairāk nekā skaidrs, ka pretējā svaru kausā esošās vajadzības iespējams apmierināt labākajā gadījumā daļēji, īpaši sadaļā par valsts apmaksātajām pozīcijām.
Taču viskrāšņākās “pērles” atrodamas ar medicīnu, tieslietām un kārtību saistītajos solījumos. Konkurējošo Tautas partiju (TP) pārstāvošais veselības ministrs Gundars Bērziņš vēl ne tik sen skumji un atklāti atzina, ka medicīnā brīnumi nav gaidāmi, jo jaunieša ceļš līdz izglītotam un pieredzējušam ārstam ejams vismaz desmit gadu garumā. LPP laikam paļaujas uz burvja mājienu, ja reiz tik vieglu prātu sola “nodrošināt visiem kvalitatīvu veselības aprūpi” laikā, kad sāpīgi izjūtams finansējuma un ārstu trūkums, bet rindas poliklīnikās atgādina padomju laikos pie dzērienu veikaliem redzamās ainas.
Miglā uz mūžīgiem laikiem tīts paliks arī tas, kā iespējams panākt taisnīgu un ātru lietu izskatīšanu tiesu iestādēs, ja tās no iepriekšējiem gadiem sakrājušās ne tikai simtiem, bet tiesnešu daudzviet joprojām nepietiek. Par drošību laikam pat nav vērts runāt, ja iekšlietu jomas pārraugu no LPP rindām nobiedēt jau paguvis ne Sicīlijas “astoņkājis”, bet savdabju pūļa vicinātie varavīksnes krāsu karogi. Atliek vien secināt, ka tā saucamā “programma” pārāk atgādina labi maskētu grābekli, ar kura kātu pa ceļam uz vēlēšanu iecirkņiem pašapdullināties elektorātam.
