Ja jau vairāk nekā pusvasaru esi nodzīvojis pilsētā, ja gribi ģimenei parādīt kaut ko vairāk no dabas un vēstures, tad viena no nedēļas nogales iespējām ir doties ūdenstūrisma pārgājienā.
Ja jau vairāk nekā pusvasaru esi nodzīvojis pilsētā, ja gribi ģimenei parādīt kaut ko vairāk no dabas un vēstures, tad viena no nedēļas nogales iespējām ir doties ūdenstūrisma pārgājienā. Mūsu grupas vadītāja Astra bija nolēmusi, ka iesim pa Abavu no Sabiles līdz Rendai. Tā pagājušās piektdienas vakarā mēs, vairāki radi, draugi, paziņas, tostarp divi bērni, devāmies ceļā.
Pirmdien, 17. jūlijā, amerikāņu laika prognoze www.weather.com vēsta, ka sestdien un svētdien varētu līt. Protams, ja līs kā ar spaiņiem (kas laukiem, mežiem un dārziem ļoti vajadzīgs), tad jau uz upi nebrauksim.
Ceturtdien aizvien ir sauss un karsts. Izskatās, ka tāds laiks gaidāms arī turpmākās trīs dienas. Mūsu vecākā meita – trīsgadīgā Gerda – šovakar mājās taisa “skandālu”, jo gribot braukt uz upi jau tūlīt. Ar pūlēm iestāstām, ka viss sarunāts par rītdienu. Jānis priecīgs, ka “Jundas” nometnē Lediņos šodien atrada aizvakar pazaudētās sandales. Cenšoties ieaudzināt kārtības izjūtu, bijām viņu strostējuši: “Ja mantas zaudē, tevi ceļojumā līdzi nevar ņemt.”
Savu pirmo ūdenstūrisma braucienu ar laivām, ko organizēja treneres Elzas Krūmiņas vadītā Jelgavas Bērnu jaunatnes sporta skolas airēšanas sekcija, atceros visai miglaini. Ne jau tāpēc, ka tas notika pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū. Iemesls ir ļoti vienkāršs – pārgājiena pirmajās stundās Gaujā noslīcināju brilles. Bet treneriem doma bija ļoti pareiza: kaut treniņos un sacensībās viens bija noairējis tūkstoti, otrs – divus, trešais – vairāk nekā desmit tūkstošus kilometru, ir labi, ja upi spēj redzēt arī no skaistās un kultūrvēsturiskās puses. Briļļu rāmji šoreiz neļurkājas, un eskimosu apgriezieni nav plānoti.
Dodamies ceļā
Kā parasti ap četriem pieciem rītā esmu pagodināts ar elektroniskā pasta vēstuli no Dainas Oliņas, pašvaldību žurnāla “Logs” veidotājas, agrākās atmodas vēsturē iegājušās seksa “Zīlītes” redaktores. Viņa raksta: “Vai Tev nav bail, ka upes sausumā ir dikti izžuvušas? Nesen viens paziņa braucis pa Salacu – laiva uz akmeņiem stipri sabeigta, mantība arī apskādēta, bet čalis tāds pabiezs, tam jau nekas. To es tik jums tā – atgādinājumam, ka vasara ir dikti sausa! Laimīgu ceļojumu!”
Pulksten astoņos vakarā ar mikroautobusiņu izbraucam no Jelgavas. Mērķis – Sabile, pareizāk sakot, no tās trīs kilometru attālā atpūtas bāze “Zviedru cepure”. Tur mums sarunātas telšu vietas. Privāta teritorija (ko no ziemeļiem ierobežo Abava), sargs, pārsimt metru no mūsu ugunskura vietas tualete, tīrs krāna ūdens. Blakus futbola laukums, pārsimt metru tālāk rodeļu trase, kafejnīca, viesu namiņi… Šķiet, neesam tikuši prom no civilizācijas. Tomēr turpat blakus vakara miglā lēni aizstaigā stārķis, krūmos “uz pilnu klapi” sisina sienāži un aizlec vardīte. Abavai, kas plūst soļus desmit no telts stūra, pieaudzis cilvēks var tikt pāri bez peldēšanas, Proti, dziļākajā vietā ūdens sniedzas tik līdz padusēm. Taču tūristu smailīte jau nav zemūdene – gan jau savu “fārvāteri” varēsim atrast.
Tiklīdz uzceltas teltis, meita neparasti paklausīgi saka: “Ir vēls, jāiet gulēt.” Tad viņa reizes desmit dodas teltī un tūlīt pat arī ārā. Izrādās, jaunajos apstākļos bērnam patīk gulētiešana, bet gulēšana vēl var pagaidīt.
Visbeidzot aizmiegot, var dzirdēt, ka kādu kilometru tālāk – citā atpūtas bāzē – tiek svinēta, iespējams, kāda dzimšanas diena. Sapnī ļoti gribas, lai kaut kur blakus pļavā iemaurojas kaut viena vietējā brūnaļa.
Vīna kalna pakājē
Lietus šodien nebūs, jo itin rosīgas ir skudras. Kādas piecas nolasu sev no miesas un izlieku ārā. Var jau būt, ka vakara krēslā maķenīt sanāca misēklis ar telts izvēles vietu un ar vienu stūri trāpījām uz mazāk pamanāmas skudru taciņas. Šorīt galvenais – laivu salikšana. Šķiet, ka mūsdienās lielākā daļa Latvijas ūdenstūristu brauc ar plastmasas laivām. Tās ir vieglas, ar labu plūdlīniju, glītas. Servisa firma to noteiktā vietā ar speciālu piekabīti pievedīs pie upes un arī savāks. Mūsu grupas saliekamās smailītes “Salūts” un divi “Taimiņi” ir ar izcilu rūpību saudzētas un tīri labi saglabātas “vecenītes”. Ražotas padomju impērijā apmēram pirms gadiem trīsdesmit, kad reti kurš varēja iedomāties, ka bez atomkara kritīs Berlīnes mūris un tiks brīvas Baltijas valstis… Saliktu šo brezenta, gumijas un dūralumīnija konstrukciju varēja samērā ērti nest uz muguras. Paunu noliekot uz tumši pelēcīgi zaļajām stacijas grīdas flīzēm, radās iespēja iespaidīgi iezīmēt vietu rindā pie dzelzceļa biļešu kases. Sapaunots “Salūts” vai “Taimiņš” bija ērti noliekams gandrīz vai par skaistām acīm sarunātā “kukuruzņika” lidmašīnā, kas tavu ūdenstūristu grupu pusstundā aizcēla līdz tālam taigas ciemam, kur sākas ieplānotais maršruts… Mūsu grupas jeb, kā mēs sakām, projekta vadītāja Astra stāsta, ka ne vienreiz vien viņai gadījies piedzīvot, ka īpaši jau ārzemnieki brīnās, kā ar tādām laivām var braukt. Taču vecās saliekamās smailītes pa ūdeni slīd salīdzinoši labi.
Pēc apmēram stundas esam Sabilē. Kādas Avota ielas savrupmājas pagalmā, kas robežojas ar upes krastu, uzpildām dzeramo ūdeni. Šķiet, mājas saimnieks, enerģisks vīrietis ap gadiem trīsdesmit, uz jautājumu, kā Sabilē iet, saka: “Te nekas nenotiek. Nekādas ražošanas. Sabile kļuvusi par tādu kā brīvdienu pilsētu.” Veikalos jau gadiem ilgi nav manīti Sabiles augļu un dārzeņu kombināta zaļie zirnīši. Savulaik šajā uzņēmumā strādājuši vairāk nekā trīssimt darbinieku. Tagad turas labi ja daži gaterīši. Tomēr bērnu Eirovīzijas finālista dziedātāja Dzintara Čīčas pilsēta izskatās simpātiska. Šur tur liek jaunus jumtus, pagalmos bērnu laukumi nav retums. Viss tīrs un saposts. Jā, nākamās nedēļas beigās tur būs tradicionālie Vīna svētki, kur varēs dabūt arī produkciju no Sabiles vīna kalna. Pāri Abavai būvētajam tiltam šogad aprit piecdesmit gadu. Taču luterāņu baznīcā uz vecā zvana rakstīts gadskaitlis 1450. To uzskata par vecāko zvanu Latvijā. Upes malā stāv 1890. gadā celtā un 2002. gadā kapitāli izremontētā sinagoga. Līdz šim nekad nebiju iegājis ebreju dievnamā. Tādēļ biju priecīgs, ka ēkas durvis stāvēja vaļā. Atklājās, ka sinagoga, kurai ir īpaši laba akustika, darbojas kā privāta mākslas izstāžu un kamerkoncertu zāle. Meitene pie biļešu galdiņa paskaidroja, ka holokaustā Sabiles ebreji diemžēl tika iznīcināti, taču dievnams palika neskarts. Pilsētas galvai Mārtiņam Bērziņam, kuram izdevies no iznīcināšanas pasargāt čigānus, pateicīgie sabilieši kapos uzlikuši skaistu pieminekli.
Kādus pāris kilometrus zem pilsētas centra, tikpat kā bez veikalā pirktiem materiāliem (turpat krūmos mizoti alkšņi), toties ar lietpratēja zināšanām, upes krastā uzbūvēts azartisks peldētāju tramplīns. Lai pa divu sprīžu plato dēli noejot, no trīsarpus četriem metriem ielēktu upē (uz kājām, protams), tīri tā neko vajag saņemties. Savādi iedomāties, ka trīs kilometrus zemāk Abavas rumbā ar uzlocītām biksēm upei sausā varēs pāriet.
Lejup no Sabiles sākas Kursas tumšegļu sili, Abava ir salīdzinoši dziļa. Pāris reižu garām aizbrauc motorlaivas, kas līnijā Sabile – Abavas rumba vizina neskartās dabas mīļotājus – atpūtniekus. Garām aizlaiž pat viens ūdens motocikls.
Saulainajā sestdienas pēcpusdienā, nonākot pie Abavas rumbas, šķiet, ka esam nokļuvuši ne mazāk sabiedriskā vietā kā Hercoga Jēkaba laukums Jelgavā. Ģimenes ar automašīnām, jaunieši ar velosipēdiem un vēl viena grupa ūdenstūristu, kas atairējuši ar plastmasas kanoe laivām. Kolēģi laida savus kuģus pa galveno straumi rumbā lejup. Akmeņi nobūkšķēja gar sāniem, bet nekas. Mūsu “vecenītes”, protams, saudzīgi jāapnes ūdenskritumam. Citādi var gadīties, ka būs jālīmē ciet caurumi, kuru jau tā laivas ādā nav maz.
Apmēram kilometru zem rumbas, kur Abavā atgriežas atteka Čigānupīte, pie krācēm labajā krastā labi redzams piemineklis bojāgājušajiem ūdenstūristiem. Laukakmenim piestiprināta koka plāksnīte ar uzrakstu: “Pazuda draugi skumīgā miglā/ Upe, kur līkumu līkumus met. 1978.31.03.” Toreiz divi Talsu rajona ūdenstūrisma lietpratēji Ādolfs Vorkals un Vilnis Kanbergs upē sprauduši sacensību trasi. Laiva apgāzusies, un abi noslīkuši. Jāpiebilst, ka tur upes atvarainās dzelmes dziļums ir ap sešiem metriem. Glabājot biedru piemiņu, Talsu ūdenstūristi ik gadus Abavā rīko slaloma un nobrauciena sacensības, kas nes abu bojāgājušo vārdu. Šajā sausajā vasarā grūti iedomāties, kāda Abava var izskatīties ap Lieldienām pavasara palos, kad ūdens caurplūde, ko mēra kubikmetros sekundē, krācēs palielinājusies vairākus simtu reižu.
Tuvojās rāms un mierīgs vakars. Piestājām kādā sērītē un, pakāpušies krastā, bijām priecīgi ieraudzīt jau gatavu ugunskura vietu un galdu ar diviem soliem, uz kuriem var sasēst cilvēku desmit. Vēlāk uzzinājām, ka tādas atpūtas un nakšņošanas vietas uz Abavas sataisītas ik pa diviem trim kilometriem. Talsu Tūrisma informācijas centra vadītāja Inese Roze stāsta, ka tas izdarīts pa Eiropas naudu. Vienīgi žēl, ka viens otrs no Abavas viesiem mūsu atpūtas vietā atstājis atkritumus. Izdzertās degvīna pudeles un cita draza gan salikta vienā vietā, bet vai bija grūti to visu sabāzt maisā un aizvest uz pilsētu, kur darbojas atkritumu saimniecība?
Laivošana – iespēja sarunām
Naktī pamodos no dobji skanoša ritma un basiem: “Tic, tic, tic…” It kā cikliski ik pa brīdim ierēcās automašīnas motors. Secināju, ka miera traucētāji varētu būt pāris kilometru attālumā. Ja kaut kas līdzīgs pusnaktī it bieži notiek Jelgavas centrā – starp kinoteātri “Zemgale” un “Rimi” lielveikalu –, tad tu kā apkārtējo māju iedzīvotājs to uztver salīdzinoši mierīgāk. Bet tagad esi meža vidū, kur pašvaldības policijas mašīnas nebrauc un pat mobilajam telefonam nav zonas! Klausoties skaņās, secināju, ka nemiera cēlāji stāv uz vietas. Tad jau nav nekādi baigie agresori. Tikai skaidrs, ka paralēli brīnišķīgajai neskartās dabas pasaulei ir vēl viena, no kuras, tu gribēdams, projām netiec.
No rīta aizgājām uz tuvākajām mājām, kas saucas “Bāri”, pēc karsta ūdens kafijai. Arī tur tāpat kā minētajās mājās Sabilē dzeramā ūdens ieguvei nav vajadzīga aka. Tas nāk no avota, kura izteka atrodas jumta čukura augstumā. Saimniece laipna, kaut prieku vasaras sausums nerada. Siens meža pļavās skaisti nopļauts, bet atāla nekāda – zeme saulē izdegusi. Ziemā piena cena varētu celties.
Pēdējos desmit kilometrus līdz Rendai ar visām pieturām airējam piecas stundas. Krāču kļūst arvien mazāk. Abi ar sešgadīgo dēlu Jāni runājam par seniem laikiem, kad cilvēkiem upe bija vienīgais lielceļš. Runājam par Zemes griešanos, skolā iešanu, kas ar” vairs nav tālu. Mājās mums tā stundām ilgi aprunāties neiznāk. Bet šeit, laivā, – lūdzu. Tā jau veca patiesība, ka tūrisma pārgājiens palīdz atklāt citam citu.
Mazliet baisi ir skatīties uz eglēm pašā upes krastā. To saknes vējš un ūdens ir atseguši. Šķiet, ka tūlīt pat tam kokam jāgāžas Abavā. Jānis izmēģina, kā būtu, ja drošības pēc vajadzētu steidzīgi zem laivas borta paslēpt galvu. Taču brīnumainā kārtā koki paliek savās vietās. Nezinājām, kā pateikties piecām pīlītēm, kas visu ceļu peldēja un cēlās spārnos mums priekšā. Tā mierīgajā upē airēšana vairs nelikās tik vienmuļa. No pīlīšu rotaļām varēja izkombinēt pat vienu otru aritmētikas uzdevumu.
Rendas tiltu, kas būvēts 1936. gadā, sasniedzām vēlā pēcpusdienā. Turpat blakus upei uz estrādes jaucām laivas. Sūrstēja nosauļotā āda, dunduru sakostās kājas, bet tomēr prieks, ka maršruts paveikts. Gandrīz negribas rakstīt, bet patiesības labad jāpastāsta, ka kanoistu grupai, ar kuru gandrīz vienā laikā šķērsojām Abavas rumbu, sanāca ļoti nepatīkams pārsteigums. Pagājušajā naktī viņiem bija nozagta Rendā pie veikala atstātā automašīna. Pēc tam jau visi gudri, bet droši vien vajadzēja sarunāt ar kādu vietējo saimnieku, ka auto var iebraukt mājas pagalmā. Mums ar mašīnu viss izdevās, kā plānots. No Jelgavas pakaļ atbraukušais labs paziņa mierīgi gaidīja, kamēr mēs – saules un ūdeņu nogurdinātie – sapakojamies un varam braukt mājās.
