Vasaras sākumā Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas Saeimas sesijas pēdējā sēdē teiktā runa kļuva par mūsdienu mutvārdu folkloras pērļu izlasi vienveidīgajā ikdienas daiļrunības maratonā.
Vasaras sākumā Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas Saeimas sesijas pēdējā sēdē teiktā runa kļuva par mūsdienu mutvārdu folkloras pērļu izlasi vienveidīgajā ikdienas daiļrunības maratonā. Rīgas pils namamāte, viesojoties augstajā Jēkaba ielas namā, necentās ar samiernieciski vēsu skatu pavadīt latvju tautas simts gudrās galvas saulainās vasaras brīvdienās, bet ar Mārgaretas Tečeres cienīgu dzelzs lēdijas pieeju mēģināja šaut “pa redzamākajiem bastioniem”.
Vīķi – Freibergu bija manāmi nokaitinājuši deputātu “lāča pakalpojumi”, valsts pirmajai personai nosūtot izsludināšanai trīs gaužām brāķīgus likumprojektus, tai skaitā arī par čekas maisu vaļā vēršanu un iespēju darba tirgū diskriminēt netradicionāli seksuāli orientētos – par šādu “pseidodemokrātiju” pat Kanādas parlamentāriešus tauta būtu gatava norakt kļavu lapās… Todien prezidente nekavējās pieminēt arī rudenī gaidāmās Saeimas vēlēšanas, aicinot vēlētājus drošā attālumā no augstā nama turēt potenciālos politiskos “klaunus” un viņiem līdzīgos.
Šā gada martā pēc kādas no savām ārvalstu vizītēm Latvijas augstā lēdija paguva izlielīties – varenie draugi “dīķa” viņā krastā “uzskata, ka Latvija un es kā tās prezidente esam līderi tajā ziņā, lai aizstāvētu brīvības idejas un ideālus”, turklāt iepriekš ne reizi vien Vīķe – Freiberga uzsvērusi uzskatāmās demokrātijas izpausmes mūsu platuma grādos.
Tagad, pašā vasaras karstumā, Latvijas pirmā persona nokļuvusi gluži kā starp dzirnakmeņiem, no kuriem pasargāt spēj vien Rīgas pils nesagrautie mūri – formālas kriminālapsūdzības tīklos iepīts premjera amata kandidāts, vairākkārt izbazūnētās “demokrātijas” (pilnam komplektam – arī konkrētu brīvību) ierobežojumi, saduroties seksuālo minoritāšu un viņu pretinieku grupējumiem, ko papildinājusi puvekļu un ekskrementu lidināšana, un vēl trakāk – citas “metāla lēdijas”, bijušās ASV valsts sekretāres, tagad biznesa konsultantes Madlēnas Olbraitas vēstule ar iebildumiem pret jeņķu kompānijas “Coca – Cola” un citu censoņu ražoto krāsaino burbuļūdeņu izmešanu no izglītības iestādēm… Zīmīgi, ka savā atbildē Latvijas prezidente nedemonstrē stingru nostāju, pārliecinoši norādot uz šādas rīcības nepieciešamību jaunās latvju paaudzes veselīguma labad, bet gan pa aplinku ceļiem sola iedziļināties konkrētajā jautājumā.
Turklāt pēdējie skandāli un skandāliņi notiek svinīgajā laikā, kad Latvijas augstākā amatpersona rokās tver viņai Austrijā pasniegto Mazo valstu balvu, pirms kuras saņemšanas prezidentes kundze lieku reizi klātesošajiem apliecināja savu progresīvo skatījumu, ka “demokrātiskā pasaulē katram cilvēkam un katrai valstij jābūt vienlīdzīgām iespējām un tiesībām”, lai gan būtu pieklājies sarkt līdz papēžiem un mulsi paklusēt. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šie Vīķes – Freibergas izteikumi izskanēja vienā dienā ar Rīgā novēroto “sūdu šovu”, kura rīkotāji uzspēlētā samiernieciskumā nu ir ar mieru ekskrementu nomētātos pēc karstas dušas aicināt pie sarunu galda…
Vietā jautājums – kurš gan Latvijā ir augstākā amatpersona (tādējādi tieši atbildīgs par Satversmē garantēto tiesību un brīvību ievērošanu)? Līdz šim vairākkārt gan Valsts prezidente, gan citas augstāko plauktu amatpersonas dižojušās, ka viņu ārvalstu kolēģi Latviju uzskata par īstu veiksmes stāstu un paraugu citiem, bet tagad kārtējo reizi atliek vien secināt, ka šeit visos (tajā skaitā – Rīgas pils un Jūrmalas rezidences) līmeņos valda viens vienīgs liekulības tirgus un diezgan derdzīgs divkosības princips – caur rozā brillēm skatoties, balva šeit un balva tur, bet pēc nokāpšanas no tribīnes pat prezidentei jāatzīst, ka “kaut kas nav kārtībā”. Bet tā jau ir atziņa, no kuras nepasargā pat limuzīna tumšie logi un apsargu armādas.
