Kādā saviesīgā ģimenes pasākumā vecāmāte filosofēja par saviem mazbērniem.
“Kādā saviesīgā ģimenes pasākumā vecāmāte filosofēja par saviem mazbērniem. Kad pienāca mana kārta, viņa noteica: “Jānītis man būs sporta žurnālists.” Līdz tam pat prātā nebija ienācis, ka savu dzīvi varētu saistīt ar šo jomu,” saka Jānis Krēķis, gandrīz deviņpadsmit gadu vecs jaunietis no Vircavas pagasta. Viņš jauno mācību gadu sāks kā students. Kas no puiša iznāks, pagaidām paredzēt grūti, taču Jānis cieši apņēmies sabiedrību informēt par novitātēm sportā.
“Kad biju mazs, savu dzīvi biju izplānojis līdz sīkumam. Zināju pat, cik gados sākšu dienēt, taču tagad dzīves plānus kaļu lielos vilcienos,” saka Jānis. Par žurnālistiku puisis interesējies jau kopš septītās klases. Viņš piedalījies skolas avīzes “Jukjukums” veidošanā, vēlāk darbojies jauno žurnālistu skolā “Noruna”, publicējies presē, bet tagad nolēmis tai lietai pieiet nopietnāk, tāpēc septembrī sāks studijas Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, lai kļūtu par žurnālistu.
Lai gan pēc pamatskolas absolvēšanas Jānis apsvēris domu mācīties pilsētā, visus divpadsmit gadus pavadījis Vircavas vidusskolā. Puiša vārdiem runājot – tuvāk mājai, tuvāk sirdij. Un savu izvēli viņš nenožēlo. “Lai arī citi nopeļ lauku mācību iestādes, tās nav sliktākas,” jaunietis pārliecināts, ka tur zināšanas skolēnam ielej kā ar karoti un arī tajās iespējams izpausties ar vērienu.
Jānis Krēķis vidusskolas izlaidumā saņēmis Ministru prezidenta Pateicību par mērķtiecību un sabiedrisko aktivitāti. Viņš smej – neesmu interesējies, kā pie tās ticis, taču šāda atzinība, protams, ir patīkama.
Lecamauklas vietā – ironija
Jānim gājis secen iestājeksāmenu drudzis, jo universitātē ticis ārpus pārbaudījumiem. Tas gan prasījis ne mazums pūļu iepriekš. Proti, viņš piedalījās radošajā konkursā. Maija vidū bija jāiesniedz publikācijas un rekomendācijas, ko izvērtēja komisija. Raksti jaunietim galvenokārt bija par sportu, jo skolas laikā viņš aktīvi iesaistījās “Sporta Avīzes” veidošanā. Par to, ka iekļuvis konkursa otrajā kārtā, Jānis uzzināja, kad devies ceļojumā uz Austriju. “Paspēt atbraukt atpakaļ, lai dotos uz pārrunām, protams, nevarēju, taču, pateicoties skolotāju labvēlībai, pārrunas pārcēla uz man vēlamu laiku,” atceras topošais žurnālists, stāstot, ka pedagogi zvanījuši uz augstskolu, lūdzot atlikt tik svarīgo notikumu.
Jānis atklāj, ka sports ir sirdslieta. “Un, ja ir iespēja rakstīt par to, kas patīk, tad, Mārtiņa Rītiņa vārdiem runājot, – kas var būt labāks par šo!” pārliecināts Jānis Krēķis. Viņš gan teic, ka noteiktā sporta veidā netrenējas. “Esmu plaša profila speciālists – pagalma līmenī spēlēju futbolu, publiskajās slidotavās slidoju, ziemā uz dīķa uzspēlēju hokeju…” savas prasmes uzskaita jaunietis un norāda, ka aktīvais sports viņu aizrāvis vienmēr.
Jānis brīvajā laikā labprāt lasa. “Man ļoti patīk Remarka darbi. Pašlaik lasu “Mīli savu tuvāko”. Patīk, kā autors bez liekiem izskaistinājumiem attēlo situāciju. Lai gan viņš raksta par nežēlīgām lietām, Remarks ir romantiķis, par ko liecina skaistās mīlestības ainas. “Trīs draugi”, manuprāt, ir viņa šedevrs, kas visspilgtāk apliecina Remarka romantisko dvēseli,” filosofē Jānis.
Ar domrakstiem viņam gan skolā gājis pašvaki. “Laikam jau skolotājai nepatika manas idejas,” min jaunietis, atklājot, ka tēlaini rakstīt nekad nav mācējis. Arī dzeja neesot sirdij tuva. “Varbūt tas ir kaut kāds aprobežotības zīmogs. Es nezinu. Bet dzeju saprast man ir grūti,” nosaka Jānis, kas savulaik pāris rindiņu skricelējis pats, bet viņu mācot šaubas, vai no tā kaut kas labs sanācis.
“Māte teic, ka esmu ciniķis – es ciniski rakstot. Man gan tā neliekas… Taču man patīk ironizēt un kritizēt, turklāt sava deva kritikas ikvienam nāk par labu,” prāto Jānis. Sava deva ironijas nepieciešama arī ikdienā. “Ironija dzīvi padara interesantāku. Varbūt ļauni skan, bet man patīk mazliet pasmieties, paironizēt par citiem. Tā jautrāka dzīve. Vienam ir jautri lēkāt ar lecamauklu, man – paironizēt,” smej puisis.
“Es nevaru izdomāt, kas mani varētu aizkustināt līdz asarām,” prāto Jānis, piebilstot, ka smiekliem gan viņa dzīvē ir ļoti liela nozīme. “Kā vecāki saka, man patīk pastulbs humors. Pa televizoru rādīja seriālu “Tīņu pasaule”. Nosaukums nav labs. Nepareizi iztulkots. Bet humors labs. Gandrīz no galvas zinu arī seriālu “Draugi”, taču vienalga to skatos un vienmēr smejos.”
Starp Ņujorkas debesskrāpjiem un mājām
Vasarā jāatpūšas – par to Jānis Krēķis ir pārliecināts. Šī vasara galvenokārt saistās ar laiku, kas pavadīts bijušo klasesbiedru lokā. Jaunietis stāsta, ka klasē bijuši četrpadsmit skolēnu. Viņi nolēmuši, ka pēc iespējas biežāk jāsatiekas arī pēc divpadsmitās klases izlaiduma. Jau būts jūrmalā, aizvadīts boulinga mačs un citas kopīgas pasēdēšanas, savukārt, kamēr vēl vasara, plānots kāds garāks ceļojums.
Šovasar Jānis bijis arī Austrijā, pirms diviem gadiem Slovākijā. Turklāt šīs ekskursijas viņš nopelnījis, piedaloties konkursā “Iepazīsti pasauli!”. Puisis nenoliedz, ka Austrijas daba ir patiesi valdzinoša, tomēr viņam tuvāks ir līdzenums. “Kalni ir skaisti tikai ekskursijā, taču tur dzīvot es nevarētu. Esmu taču dzimis Zemgales līdzenumā!” saka Jānis.
Viņš pieļauj, ka savās vēlmēs nav oriģināls, taču viņa sapņu zeme ir Ņujorka. “Es gribu zināt, kā tas ir – staigāt pa pilsētu, kad apkārt augstas ēkas, debesskrāpji, kuriem nevar redzēt jumtu… Gribētu, protams, būt arī Āfrikā, Austrālijā, bet Ņujorkas centrs vilina vairāk,” tā Jānis. Aizbraukt un atgriezties mājās.
Puisis neslēpj, ka viņam ir svarīga mājas izjūta. Apziņa, ka apkārtesošais ir savs. Tieši tādēļ jaunieti māc bažas, vai pratīs iedzīvoties kopmītnēs. “Koju” dzīve viņu nesaista, turklāt nevarot zināt, ar kādiem cilvēkiem kopā būs jāmitinās, tādēļ padomā ir rezerves variants. Proti, kopā ar māsu Rīgā īrēt dzīvokli. Taču vēlāk… Viņam noteikti būs privātmāja. “Dzīvoklī esmu pavadījis teju deviņpadsmit gadu. Gribas plašumu un būt noteicējam par sevi – izej pa mājas durvīm, un tur viss ir tavs…” pasapņo Jānis.
Ģimenes stiprais plecs
Jāņa ģimene ir mamma, tētis un māsa Ieva. Mīļotās meitenes pagaidām neesot. Kāpēc? “Kā Vinnijs Pūks teica, ar meitenēm tāpat kā ar bitēm neko nevar zināt. Tas noteikti nāks ar laiku…” pārliecināts jaunietis.
Jānis stāsta, ka mamma Sandra ir pirmais cilvēks, kam viņš ļauj izlasīt publicēšanai paredzēto rakstu. Viņa ir pirmais vērtētājs, turklāt diezgan nesaudzīgs. “Droši vien tas man palīdzējis kļūt tādam, kāds esmu. Lai gan mamma ir latviešu valodas skolotāja, kļūdas labot viņai neļauju, vien uzklausu idejas,” saka Jānis.
Arī tēta Ulda atbalsts puisim allaž bijis svarīgs. “Kad skolas laikā rakstīju par sportu, tētis parasti izteica savas domas un norādīja uz kļūdām. Man ļoti patīk ar viņu runāt par sportu. Jaunajiem žurnālistiem ir kāds būtisks trūkums, proti, viņiem nav pieredzes, kaut ko palaiduši garām… Piemēram, sporta notikumus var analizēt saistībā ar iepriekšējiem čempionātiem. Tētis man stāsta, kā risinājās sporta dzīve septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados,” saka Jānis, norādot – šķiet, tētis ir “vainīgs” pie tā, ka dēls “saslimis ar sportu”.
“Ģimene ir mani tuvākie cilvēki un lielākais atbalsts. Tieši tādēļ esmu pārliecināts, ka arī pašam ģimene dzīvē būs ļoti svarīga. Daudziem jauniešiem galvenais ir draugi, bet man pirmām kārtām būtiska ir ģimene,” stāsta Jānis Krēķis.
