Piektdien ap pusdienlaiku biju ceļā uz Gulbeni, kur notika Veterinārārstu biedrības Lielo dzīvnieku ārstu sekcijas seminārs.
Piektdien ap pusdienlaiku biju ceļā uz Gulbeni, kur notika Veterinārārstu biedrības Lielo dzīvnieku ārstu sekcijas seminārs. Kad tuvojos Ķegumam, pēkšņi piezvanīja Pārtikas un veterinārā dienesta Jelgavas pārvaldes priekšnieks Arnolds Šilvinskis. “Gribu tev piedāvāt darbiņu,” viņš teica. Protams, saulainā vasaras piektdienā darbs reti kuram ir prātā, taču no tālākās sarunas sapratu, ka par atteikšanos nevar būt ne runas. Proti, kolēģis piedāvāja secēt nesen Rīgas jūras līcī atrasto kuprvali.
Veterinārmedicīnas fakultātē ieradāmies, kā prasīts, ap pulksten četriem pēcpusdienā. Par sekcijas vadītāju bija norīkots docents Oļģerts Parčinskis, veterinārārsts no Svētes Kestutis Skvireckis un es. Visi bijām satraukti. Docents O.Parčinskis savā ap piecdesmit gadu ilgajā praksē bija secējis astoņus ziloņus, taču vali dabā neviens nebijām pat redzējuši.
Kāds bija sekcijas mērķis? Protams, noteikt vaļa bojāejas cēloni. Ļaunākajā gadījumā tas varēja būt inficēts ar kādu sabiedrībai bīstamu slimību. Tādēļ, kad ap pusstundu pirms pusnakts dzīvnieku beidzot atveda, Valsts pārtikas un veterinārā dienesta priekšnieks Vinets Veldre pavēlēja visiem atstāt secēšanas laukumu. Pēc brīža viņš piebilda, ka studentiem, ieskaitot manu meitu Gitu, atļauts palikt. Gadījums katrā ziņā bija unikāls. Par studentiem, kas mums visādi centās palīdzēt, jāpiebilst, ka tajā sestdienā viņiem vajadzēja iet uz savu kursabiedru kāzām. Šo bilžu autore Lauma Latkovska tur bija pat vedējmāte.
Skatoties uz vali, nolēmām, ka darbu sāksim tūlīt. Siltajā gaisā atšķirībā no sāļā jūras ūdens dzīvnieka ķermenis ātri bojājās. Klasiski sekciju sākām ar vēdera dobuma atvēršanu. Jau vali gaidot, bija skaidrs, ka ar nažiem vai cirvjiem nepietiks, tādēļ celtniecības instrumentu nomas punktā tepat pie vecās lauktehnikas bijām paņēmuši divus elektriskos zāģus. Tie likās drošāki un piemērotāki par iekšdedzes dzinēja motorzāģiem, ja nāktos doties dzīvnieka vēderā. Vispirms ķermenī izzāģējām “logu”, ko ar lielām pūlēm, plēšot atsevišķas šķēpeles un vairākiem vīriem palīdzot ar ķekšiem, dabūjām vaļā. Zarnas iznāca ārā, bet nekas neliecināja, ka tur varētu būt kāda pataloģija. Pulkstenī neviens neskatījās, bet varēja būt ap diviem trim no rīta, kad, šķiet, docents Parčinskis ieminējās, ka izmeklējumus vajadzētu turpināt, izpētot vaļa muti. Tā arī darījām. Atklājot lūzumus vaļa žokļa kaulā, tūlīt kļuva skaidrs, kāpēc dzīvnieks gājis bojā. Kolēģi biologi iebilda, ka varbūt žoklis salauzts, vali transportējot. Tomēr veco asinsizplūdumu un iekaisuma pēdas liecināja, ka lūzums iegūts, kad valis bija dzīvs. Mana versija ir tāda, ka okeānā dzīvnieks guva nāvīgu ievainojumu no trieciena pret kuģi vai zemūdeni. Līdzīgi kā pie mums ievainotie meža zvēri vai arī suņi pēdējiem spēkiem cenšas atrast klusāku vietu, kur noslēpties, valis par tādu mazu paslēptuvi bija izvēlējies Baltijas jūru.
Sekciju beidzām ap pulksten pusdeviņiem rītā. Drīz man zvanīja klients, lai braucu veikt sekciju pāris cūkām, kas, kā vēlāk izrādījās, lielajā karstumā bija nobeigušās no plaušu tūskas. Atbildēju, ka ieradīšos, kad būšu mazliet pagulējis, jo nupat esmu secējis dzīvnieku, kas pēc svara atbilst piecdesmit cūkām vai trīs četriem ziloņiem.
