«Īsta dabas katastrofa,» saka lauksaimnieki par šīsvasaras ilgstošo karstumu un sausumu.
“Īsta dabas katastrofa,” saka lauksaimnieki par šīsvasaras ilgstošo karstumu un sausumu. “Vai jūs arī tā teiktu?” jautājam profesoram Arturam Priedītim, kas ilgus gadus skolojis LLU studentus augu aizsardzībā, šajā sakarā pētot arī kukaiņu un putnu valstību.
Tā nu nevarētu teikt. Īstas dabas katastrofas gadās reizi piecdesmit vai simts tūkstošos gadu, kad uznāk, piemēram, ledus laikmets. Šo vasaru varētu vērtēt kā pamatīgu novirzi no normas. Saistībā ar netipiskiem laika apstākļiem bieži tiek pieminēts tā dēvētais siltumnīcas efekts, ko paši esam radījuši, – saimnieciskās darbības rezultātā gaisā palielinājies ogļskābās gāzes (CO2) un ūdens tvaiku daudzums. Ja turpināsim tāpat tālāk, pie mums iestāsies Vidusjūras klimats, bet Vidusjūra zaudēs savus tūristus. Lai arī ikdienā acīm netveramas, pārmaiņas uz mūsu planētas notiek, un civilizācija te nav bez vainas – kūst pasaules ledāji, ceļas ūdens līmenis (starp citu, arī Latvijā jūra pamazām “nāk virsū”, un ar būvēm pie krasta būtu jāuzmanās).
Vai tiešām tikai “siltumnīca”? Neparasti siltas ziemas taču varam atcerēties arī no iepriekšējiem gadu desmitiem. Un pēc tam atkal sekojušas aukstās.
Protams. Atceros, 1957. gada februārī uznāca neparasts siltums. Vecaucē, kur dzīvojām, pīlādžlapu spirejai izplauka lapas. Bet 1988. gada aprīlī, kad daba bija atmodusies, sāka snigt un salt dažviet līdz mīnus 10 grādiem. Trīs dienas putināja. Mūsu ornitologi lēsa, ka bojā aizgājuši vairāk nekā miljons putnu, bet igauņi teica, ka pie viņiem vēl vairāk. Viss bija balts, izņemot asfaltu, kur daudzus spārnaiņus nobrauca arī mašīnas. Togad līdz 20 dažādu sugu putni nāca pie barotavas mūsu pagalmā.
Pārlieks aukstums laikam dzīvajai dabai tomēr sliktāk panesams par siltumu.
Dzīvā daba katrā klimatiskajā joslā piemērojas apstākļiem. Karstums, ja ir novirzes no normas, var būt tikpat slikts kā aukstums. Īpaši jau kultūraugiem, kas faktiski aug mākslīgi radītā vidē. Tā kartupeļiem nepatīk, ja temperatūra ir pāri plus trīsdesmit grādiem. Augļu kokiem, skatos, lapas jau apkaltušas. Īpaši tiem ar seklāku sakņu sistēmu, piemēram, ķiršiem. Bet bumbierei nekas – tā jūtas labi. Priede labi pārdzīvo sausumu, egle ne tik labi. No zālājiem tauriņziežu sakņu sistēma ir dūšīgāka, bet labībai – rudziem, kviešiem – klājas grūtāk
Un kā jūsu mīluļi putni pārcieš šādu svelmi?
Putniem svelme neskādē, ūdens ir pieejams. Karstums gan ietekmē kukaiņus, kas ir galvenā barība trešdaļai Latvijas putnu – ap 70 sugām. Paši kukaiņi pielāgojušies tā, ka var izdzīvot, zaudējot pat pusi no ķermeņa šķidruma, taču sausajā augsnē var aiziet bojā daudzu kukaiņu, tostarp arī augu kaitēkļu, kūniņas. Kultūraugiem tas savukārt nāk par labu – pēc šādas vasaras tos, iespējams, mazāk apdraudēs mazais salnas sprīžmetis (ābeles), zirņu tinējs un citas tinēju sugas. Faktiski jau daba pastāv dinamiskā līdzsvarā, kas ļauj visiem izdzīvot. Vienīgi cilvēks ar savu intelektuālo darbošanos šo līdzsvaru bieži vien izjauc.
Bet cilvēku vēlme pēc pārticības un labklājības ir tik dabiska un saprotama.
Zinātne var kalpot kā iznīcībai, tā mūsu planētas saglabāšanai. Ir cilvēki, kas to saprot, taču lielais vairums diemžēl viņos pagaidām neieklausās. Un līdzekļi dažkārt tiek izlietoti ne tiem efektīvākajiem pasākumiem. Nu kaut vai piemērs ar knišļu sakostajiem lopiem pagājušajā gadā. Knišļi periodiski būs arī turpmāk. Tāpēc varbūt labāk ir piešķirt naudu pētījumiem, lai precīzāk prognozētu, kad atkal šāda sērga varētu būt gaidāma, nevis pēc tam maksāt atlīdzību par bojā gājušajām govīm.
