Pret cilvēku stulbumu pat dievi esot bezspēcīgi. Tiesa, lai gan tā ir no krietni senākām dienām nākusi prātula, taisnību un aktualitāti nav zaudējusi joprojām. Vēl jo vairāk tādēļ, ka vienmēr atrodas kāds, kam šis stulbums ir izdevīgs.
Pret cilvēku stulbumu pat dievi esot bezspēcīgi. Tiesa, lai gan tā ir no krietni senākām dienām nākusi prātula, taisnību un aktualitāti nav zaudējusi joprojām. Vēl jo vairāk tādēļ, ka vienmēr atrodas kāds, kam šis stulbums ir izdevīgs.
Kad gada sākumā Irāna pārējai pasaulei nekautrējoties darīja zināmas savas kodolambīcijas, tā sauktā “rietumu pasaule” ar “galveno policistu” ASV priekšgalā un padevīgajām roklaižām pretējā galā steidza māksloti vaimanāt – ak vai, pasaulē drīz būs par vienu valsti vairāk, kas virs kādas jeņķu lielpilsētas vajadzības gadījumā būs spējīga izmest kodolsēni…. Tā vien šķita, ka tēvocis Džordžs (Bušs) no Vašingtonas atkal meklē iemeslu uzspēlēt kariņu ar arābiem, bumbvedējos aizvedot ntos simtus tonnu “demokrātijas”.
Straujāk par politiķu argumentiem uz iespējamo iebrukumu reaģēja naftas cenas visā pasaulē. Saņemties uz jauniem uzlidojumiem Baltā nama priekšniekam toreiz vēl nepietika dūšas. Arī atrast sakarīgus argumentus savas nostājas pamatojumam ne. Ja Bušs uzskata Irānu par bīstamu un neprognozējamu valsti, kuras raidīts kodolšāviņš varētu bez jumta atstāt vismaz Kapitoliju, tad loģiski būtu jautāt – ar ko gan “prognozējamāka” ir, piemēram, Ķīna, Ziemeļkoreja, Krievija vai Izraēla? Pēdējā jau, protams, ASV skatījumā ir “superdroša”, jo uzskatāma par Baltā nama sabiedroto, kas ar jeņķu ražotu bruņojumu prot visai pasaulei parādīt, kā relatīvi īsā laikā kādas valsts galvaspilsētu var pārvēst teju gruvešu kaudzē pat bez kodolarsenāla.
Galu galā realitāte ir rūgtāka par vērmelēm – Izraēlas un tās valdības galvas Ehuda Olmerta pilnīgi bezjēdzīgi uzsāktajā agresijā nepilnu trīs nedēļu laikā Libānā nogalināti vismaz 750 cilvēku, no kuriem lielākā daļa bijuši mierīgie iedzīvotāji, bet vairāk nekā trešdaļmiljons iedzīvotāju devušies bēgļu gaitās.
Kulmināciju sasniedza svētdienas notikumi, kad Izraēlas bumbvedēju ofensīvā tika nonāvēti vairāk nekā 50 civiliedzīvotāju, no kuriem divas trešdaļas bija bērni. Pēc šīs asinspirts pasaules vareno organizāciju bezzobainība un nespēja noregulēt krīzes situāciju izpaudās visā krāšņumā. Tūlīt pēc traģiskās bombardēšanas Libānas premjerministrs Fuads Siniora vērsās Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Drošības padomē, aicinot sarīkot ārkārtas sēdi, taču palika kā vientuļš saucējs tuksnesī. Uzrunātie, kaut arī aicinājumam atsaucās, tik vien spēja kā noplātīt rokas, sacerēt dokumentu, kurā, līdzīgi citām planētas lielvarām, “asi nosodīja” uzbrukumu un galu galā atlika sarunas par vēlāk iespējamu miera uzturēšanas misiju. Par Libānā notiekošo sevišķi nepārdzīvo arī ASV, “draudzīgās” Izraēlas īstenoto iedzīvotāju slaktiņu sēriju dēvējot par “pašaizsardzību”.
Tomēr līdz nākotnē iespējamam pasaules lielvaru darījumam, visticamāk, notikumi risināsies pēc pēdējo trīs nedēļu laikā jau ierastā scenārija ar regulāriem uzlidojumiem un vismaz vairākiem desmitiem Libānas civiliedzīvotāju upuru. Šeit, Latvijā, protams, ne viens vien labprāt teiktu – nu, lai jau “viņi” tur šauj, tas jau uz “mums” neattiecas. Žēl, bet dažu varas kompleksu mocītu indivīdu asiņainās izklaides mūs skar un skars vairāk, nekā spējam iedomāties. Turklāt nekad pilnībā nevar izslēgt iespēju, ka par nevajadzīgas agresijas mērķi, kā jebkura valsts, var kļūt arī Latvija.
Jokojot mēdz sacīt – kur divi latvieši, tur trīs politiskās partijas. Pārfrāzējot šo teicienu, sanāk sakāmais no citas operas – kur viens arābs, tur miljons barelu naftas – tā paša melnā zelta, kas ikdienā vairumam cilvēces atvieglo gan dzīvi, gan makus. Un, lai kā arī tas nepatiktu, šie procesi ir un paliek tieši atkarīgi no atsevišķu subjektu agresijas un vēlmes bumbot un pašaudīties, kam iemeslu var atrast vienmēr. Kurš gan būs nākamais mērķis?
