Lauksaimniecības biznesā ir milzu konkurence. Tūkstošiem zemnieku ražo vienu un to pašu preci.
Lauksaimniecības biznesā ir milzu konkurence. Tūkstošiem zemnieku ražo vienu un to pašu preci. Tā ir šā biznesa atšķirība no citām nozarēm. Tādi konkurences apstākļi neļauj lauksaimniekiem cerēt uz lielu peļņu. Arī dabas kaprīzes šo biznesu padara riskantu.
Būtībā lauksaimniecība ir lēns totalizators. Izvēlies ieguldījumu veidu un gaidi, kas sanāks. Skaties, kā aug stiebri. Ja būsi licis uz pareizo šķirni, varēsi kredītprocentus nomaksāt, un, kas zina, uz ārzemēm ar ģimeni aizbraukt, ja ne – vaino pats sevi. Arī vēsturiski lauksaimnieki pieder pie nabadzīgākās sabiedrības daļas un strādā vairāk stundu veselībai kaitīgākos apstākļos nekā citās nozarēs. Labklājība nāk smagā darbā.
Zemnieki pārlieku nesatraucas, ja reizēm uz lauka neuzdīgst vai sapūst ieguldījumi daudzu tūkstošu vērtībā. Tie pierod pie lieliem zaudējumiem un iemācās lietas uztvert filosofiskā mierā, paturot prātā galveno. Katrs pats tiek galā vai īpašos gadījumos mēģina dabūt kompensācijas no valsts, jo apdrošināt lauksaimniecības riskus pagaidām nav izdevīgi.
Lai arī visi sākuši pirms gadiem piecpadsmit ar pārdesmit hektāriem atgūtas zemes, nu zemnieki ir noslāņojušies. Lauksaimnieki, kas izkļuvuši no pusnaturālās saimniecības likteņa, riskējuši, ņēmuši kredītus, rakstījuši projektus un pūlējušies atrast labus darbiniekus. Tagad atšķirība starp dzīvotspējīgām saimniecībām un tām, kuras subsīdijām beidzoties, stāsies laukā no tirgus, kļūst aizvien redzamāka.
Latvijā ražotāji salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm saņem vienus no mazākajiem atbalsta maksājumiem. Pašlaik ES naudas ir tikai tik daudz, lai dotu izšķirošo grūdienu Latvijas lauku attīstībai. Atbalsta pietiek, lai cerētu, ka nevienlīdzīgas konkurences apstākļos ar vecās Eiropas zemniekiem mūsējie tomēr attīstīsies un Latvijai būs savs lauksaimniecības sektors arī pēc 10 vai 20 gadiem. Savukārt tiem, kas redz, ka viņu zemniekošana neatmaksājas, tuvākajos gados ir vērts izmantot piedāvātās iespējas saņemt atbalstu, lai sāktu citu nodarbošanos.
Gan presē, gan lauksaimnieku un politiķu aprindās pastāvīgi norit diskusijas par to, kā virzīt Latvijas lauku attīstību. Šajos strīdos tiek dalītas milzu naudas summas un izšķiras cilvēku, saimniecību un nozaru liktenis. Vai ir tālredzīgi subsidēt saimniecības, kuras tāpat izstāsies no tirgus? Rūgta izvēle, apzinoties, ka nauda jāizmanto tā, lai no tās Latvijas lauki gūtu lielāko labumu.
Pienācis laiks veicināt dzīvotspējīgu saimniecību attīstību, lai tās neaizietu bojā nevienlīdzīgā konkurences cīņā ar vecās Eiropas pārsubsidētajiem zemniekiem. No tā laukos ilgtermiņā paredzama vislielākā atdeve. Tad būs gan darbavietas, gan bērni augs labvēlīgās ģimenēs, gan tiks radīta konkurētspējīga Latvijas lauksaimniecības produkcija.
