Skumji apzināties Latvijas čigānu situāciju. Tajā pašā laikā vislabāk to var uzlabot tikai paši čigānu tautības pārstāvji, apvienojoties gan kā speciālisti, gan kā garīgs spēks un arī vara.
Skumji apzināties Latvijas čigānu situāciju. Tajā pašā laikā vislabāk to var uzlabot tikai paši čigānu tautības pārstāvji, apvienojoties gan kā speciālisti, gan kā garīgs spēks un arī vara. Mans, čigāna, viedoklis tautiešiem varbūt liksies diskutējams. Tam esmu gatavs. Galvenais, lai diskusija par mums tiktu sākta.
Čigāni (pēc manas pieredzes un novērojumiem) saskarsmē ar ārpasauli parasti liek domāt, ka kaut kas nav kārtībā ar attieksmi pret viņiem. Akcentu lieku uz skaidri redzamām jomām, kas jau sen nav jaunums nedz maniem tautiešiem, nedz citiem Latvijas iedzīvotājiem. Arī jaunām tendencēm, kas novērojamas Latvijas čigānu (romu) personīgajā dzīvē, ģimenes filosofijā un etniskajā apziņā. Uzreiz gan vēlos teikt, ka līdzdalība sabiedriskajā dzīvē, interese par šodienu un tādas lietas kā elementāra pašcieņa, pašaprūpe, atbildības un pienākuma izjūta pret sevi, ģimeni, savu tautu laikam būs “tīrā izrādīšanās”.
Kad būs laimes lācis
Novērojumi liek secināt, ka manu tautiešu biežākie jautājumi ir: kad būs, kas būs, cik daudz būs, un tad: mums jādod, jo esmu… Ir daudz jautājumu bez atbildēm, bet daudzi tās nemeklē, jo neinteresējas par tām. Iespējams, tāpēc, ka “neprot”? Nezina, kur rast atbildes? Nesaprot, kāpēc jāinteresējas vai, iespējams, interesēšanās process ir par smagu, ilgu un sarežģītu? Atkal ļoti daudz jautājumu bez atbildēm, bet daudzi tās nemeklē.
Esmu pret jebkura veida izskaistinātājiem, kas attaisno, žēlo un turpina citēt, ka čigāns ir atraktīvs, klaidonīgs, melnīgsnējs ar daudziem talantiem, izliekoties, ka čigānam nevar būt nekādu darīšanu, jo viņš taču neko tādu nedara. Daudz ir patiesības, bet ģimenes joprojām kā ir neēdušas, tā ir. Jābeidz izlikties un parazitēt uz agrākā laika kultūras, vēstures, Bībeles un dažām nacionālām iezīmēm. Aicinu tautiešus attapties un saprast: ja pats par sevi nerūpēsies, kurš tad…
Paši nezina?
Fakti liecina, ka manas tautības pārstāvji neizprot viņiem piemītošos psiholoģiskos, sociālos un etniskos simptomus, kuru izpausmi var novērot elementārās dzīves situācijās. Speciālā valodā šādā stāvoklī nonākušus indivīdus sauc par tādiem, kas atrodas robežstāvokļos, par riska personām vai riska grupām. Vairāk gan sliecos domāt par psiholoģiski “jau saslimušu etnisko minoritāti”. Mēs varam nonākt pie šāda rezultāta, ja čigānus analizējam no demogrāfiskā, izglītības, psihiskās un fiziskās veselības aspekta.
Pētījumā “Neiecietības izpausmes un iecietības veicināšana Latvijā”, secināts, ka mūsu prese, rakstot par čigāniem, to biežāk apraksta Latvijā dzīvojošos – 66 procenti publikāciju. Jāsecina, ka valsts domā par Latvijas čigāniem. Paši par sevi tie nedomā, tikai cer un gaida uz valsts un pašvaldību atbalstu. Aicinu uz publiskām diskusijām, lai vienreiz viņi beidz pīkstēt un sūdzēties par grūto dzīvi. Lai saprot, ka problēma pati neizzudīs, ka tās pamata cēlonis ir pašu domāšanā, dvēselē, miesā un novecojušā etniskās minoritātes uzskatu sistēmā.
Čigānu līderis (ģimenes galva) nosaka, “kā man dzīvot tālāk”. Gadiem bijis tā – izmantojot pastāvējušus uzskatus, kas mūsdienās nedod ne psihisko enerģiju, ne fizisko aktivitāti, ne rakstura stingrību un iespēju balstīt tagadējās un turpmākās dzīves uzskatu pamatus, cilvēks runā un domā, kā domā, uzvedas, kā uzvedas, tā pārstāv sevi un tuvākos, tas tiek attiecināts uz veselu etnisko grupu. No čigānu mutēm bieži dzird par pārestībām kopš Otrā pasaules kara laikiem un, godīgi sakot, arī neauglīgas debates par īsto čigānu izcelšanās vēsturi – no kurienes viņi nākuši. Indijas vai Ēģiptes? Visu cieņu tiem, kas cieta, aizgāja bojā, bet runa ir par nedaudz “slimu” Latvijas čigānu etniskās minoritātes kolektīvo apziņu šeit un tagad, sākot no 1991. gada līdz šodienai. Situācija Latvijā strauji mainās, bet čigānu pašapziņas attīstības situācija aizkavējusies. Manuprāt, tā tikai pasliktinās.
Bez aktivitātes
Ne indivīds, ne čigānu ģimene, ne mana etniskā minoritāte kopumā neaktivizējas, nemobilizējas, neakumulējas ne tagadējai attīstībai, ne arī turpmākajai. Čigānu vidū ir gadījumi, kad kāds iestājas augstskolā vai uzdrošinās skaļi paust savu sašutumu, taču šīs nelielās izmaiņas nemaina gadu garumā samilzušās un ieilgušās problēmas. Biežāk čigāni izvēlas tādus risinājumus kā, piemēram, lamā valdību, ka tā maz piešķir līdzekļus (sociālie pabalsti, pensijas), bēg dzīvot un strādāt uz ārzemēm, jo tur dzīve čigāniem labāka, vai mēģina bezgaumīgi baros (imitējot ārvalstnieku bulgāru vai ungāru tautasbrāļus) “iesmērēt” nederīgas mantas.
Gribu, negribu
Pētījumā uz jautājumu “Nosauciet profesijas, kurās gribētu strādāt?” līderos bija: kafejnīcas darbinieks, biroja palīgs, kasiere, dīdžejs, florists, bērnudārza audzinātāja, oficiants, šuvējs, galdniecība, šoferis, muzikants, zvejnieks, protams, biznesmenis un pat stjuarte un dziedātājs. Negribētu strādāt: zivju fabrikā, par apkopēju, sētnieci, žurnālistu un lasīt ogas.
Secinājums: čigāni vēlētos strādāt profesijās, kurās var vairāk un ātrāk nopelnīt. Otra etniskās pazīmes īpatnība ir tā, ka visu izvēlas pēc subjektīvā faktora. Profesijas vērtē pēc emocionālā un vispārpieņemto normu principa. Sabiedrībai jāsaprot, ka cilvēku stingro nepiekāpību, naivitāti un lētticību nodrošināt pret maniem tautiešiem nevarēs neviens.
Čigāni mainīsies?
Mainās laiki, mainās valdības, zinātne, izglītības sistēma, sociālie nosacījumi un psiholoģijas atziņas. Jāteic, ka viedokļi un apgalvojumi par čigāniem ir pārlieku emocionāli sakāpināti subjektīvi. Vispārināti raksturojot, čigāns ir bezgaumīgi ģērbies, kad nodarbojas ar “biznesu”, biežāk atrodas mazā vai lielākā barā un uz cilvēkiem raugās kā uz “potenciālo upuri”. Problēma meklējama arī kopš PSRS laikiem un laikā, kad tika noteiktas valstu robežas starp Latviju un Krieviju. Čigāniem iestājās apjukums, pēc tam – krīze. Vēl nav jaunās paaudzes, kas ar lepnumu paziņos un cīnīsies par nacionālās identitātes saglabāšanu. Ir biedrības, bet to ietekme uz čigānu tautu ir niecīga. Efekta nav. Jāmaina etniskās minoritātes “iekšējā politika”, un mans izaicinājums ir viens no tās veidiem: mums pašiem jāiemācās parūpēties par sevi!
Vai apstāties prasībās
Ir izaicinājums pašiem čigāniem, kas ērti iekārtojušies savā ligzdiņā un turpina katru gadu muļķot un pazemot mūsu romu tautu, līderus un valsti, iejūtīgus un sirsnīgus cilvēkus Latvijas sabiedrībā, norādot čigānu kultūras saglabātājiem, ka darām tukšu un veltīgi tērējam laiku. Vienlaicīgi pie sevis klusībā dzenot sarkastisku joku, dzemdējot bērnus kā “čigānu biznesu”, un bez apstājas prasīt, prasīt, prasīt… Jāizbeidz, pazemojot pārējos čigānu tautas cilvēkus, stiprināt un “barot” negatīvos faktus, nemaz nevēloties izkļūt no pesimisma, apātijas, depresīvā stāvokļa, kas novērojams gandrīz katrā Latvijas romā.
Sabiedrības priekšstats pakāpeniski mainās. Tomēr čigānus neasociē ar patstāvīgi domājošiem, kas spējīgi noteikt savu dzīvi un to mainīt, tāpēc jāsecina, ka čigāni nav sevi parādījuši no labākās puses, lai viņus pamanītu kā “pieaugušus un nobriedušus”. Ja pievienotajā shēmā viss tiktu realizēts…
Tas lai paliek arī lasītāju ziņā.
***
Ziņas par autoru
– dzimis čigānu ģimenē, vēlāk nošķirts no vecākiem;
– izaudzis Liepājas rajonā, mācījies Vaiņodes internātskolā;
– audzēkņu diskriminēts, emocionāli un fiziski iespaidots;
– pasē ieraksts “latvietis”, sevi uzskata par čigānu;
– katrā čigānu cilvēkā redz sevi un čigānu tautu;
– pētot tautu, pēta sevi;
– pirmais un vienīgais čigānu psihologs;
– 32 gadus vecs;
– radi Ventspilī, Tukumā, Dobelē.
