Par Lielbritānijas rokmūzikas veterāniem «Status Quo» jau vairākus gadu desmitus mēdz labsirdīgi ironizēt – vienkāršas dziesmiņas ar trīs akordiem, kas tālajos sešdesmitajos gados dažiem jauniem zēniem palīdzēja kļūt par zvaigznēm.
Par Lielbritānijas rokmūzikas veterāniem “Status Quo” jau vairākus gadu desmitus mēdz labsirdīgi ironizēt – vienkāršas dziesmiņas ar trīs akordiem, kas tālajos sešdesmitajos gados dažiem jauniem zēniem palīdzēja kļūt par zvaigznēm. No pirmajiem soļiem uz skatuves pagājuši jau vairāk nekā četri gadu desmiti, kopš tā laika viņu dziesmās saklausīti arī četri un vairāk akordu, bet daudzpieredzējušie mūziķi uz skatuves joprojām jūtas atraisīti un prot rast labu kontaktu ar auditoriju. Par to varēja pārliecināties ikviens, kas 4. augusta vakarā apmeklēja “Status Quo” koncertu Dzintaru koncertzālē.
Publiku mūziķiem izdevās iekustināt jau ar pirmo (no trim!) sešdesmito gadu dziesmas “Caroline” ievada akordu, un, lai arī programmā bija iekļauti lielākoties diezgan līdzīgā manierē ieturēti rokenrola šlāgeri, koncerta gaisotne šķita esam pa prātam ikvienam klātesošajam. To nespēja būtiski samaitāt pat nejēga skaņu operators, kas vairākkārt neattapa, ka muzikālais “bugi – vugi” pavadījums nomāc solistu balsis, un pienācīgi nesakārtotais mikrofona statīvs.
Jāpieļauj, lielai daļai padomju laika paaudzes šī grupa saistās ar astoņdesmito gadu vidus supergrāvēju “Dienot armijā” (vairums šīs dziesmas tā laika aktīvāko klausītāju tagad jau paspējuši ielēkt vismaz trīdesmitgadnieku kārtā) un vēl virkni uz lipīgiem meldiņiem balstītu hitu. Tolaik gan diezin vai kāds uzdrošinājās pat sapņot, ka nepaies ne divdesmit gadu un mūziķi Latviju ar saviem koncertiem būs pagodinājuši jau divas reizes.
Uzreiz gan jāpiebilst, ka šoreiz “Status Quo” ar savām skaļākajām un populārākajām dziesmām latviešu publiku lutināja salīdzinoši minimāli. Četrdesmitgadnieku un piecdesmitgadnieku paaudzēm tā bija vienreizēja iespēja, vērojot abu dziedošo ģitāristu Frānsisa Rosi un Rika Pārfita tandēmu priekšplānā, slīgt nostalģiskās atmiņās par laiku, kad zāle bija zaļāka, bet rokenrols – mazāk komercializēts, savukārt gados jaunākiem (pēc sejas izteiksmēm spriežot – brīžiem mazliet garlaikotiem) apmeklētājiem koncerts daļēji izvērtās par populārās mūzikas vēstures mācībstundu, lai noklausītos, kādu (kaut arī lāgiem caur dzelzs priekškaru klausītu) ritmu pavadībā par dzīvi priecājušies viņu vecāki vai pat vecvecāki.
Tie, kas Dzintaros cerēja dzirdēt “Dienot armijā”, pēc koncerta jutās krietni “apčakarēti”, un par mierinājumu var kalpot vien fakts, ka šo seno hitu “Status Quo” savās koncertprogrammās vismaz pēdējo gadu laikā nav iekļāvuši nevienā valstī. Skatītāju vidū bija dzirdama pat tāda “sazvērestības teorija”, ka šī dziesma koncertos vairs netiek spēlēta sakarā ar notikumiem pasaules karstajos punktos, lai lieki nepopularizētu militāristus un viņu piekopto iedzīvotāju slaktēšanu. Var jau būt….
Savam jaunākajam albumam un koncertturnejai mūziķi devuši zīmīgu nosaukumu – “Ballīte vēl nav galā”. Var jau būt, ka pēc dažiem gadiem leģendārā britu grupa atkal kāps uz kādas Latvijas skatuves, lai iepriecinātu vietējo publiku ar šajā koncertā tā arī nesagaidīto superhitu (to šoreiz atlika vien klausīties ierakstā, mājup braucot) un lieku reizi apliecinātu, ka gadi atstāj pēdas “Status Quo” mūziķu sejās un dabiskajos frizūru toņos, taču viņu spēlētā mūzika joprojām priecē ausis un silda klausītāju sirdis. Ballīte joprojām turpinās.
