Reiz kādā dievnama starptelpā uz soliņa sēdēja bomzīgs vīrs. Jā, arī smirdēja pēc urīna. Jā, bija ļoti netīrs.
Reiz kādā dievnama starptelpā uz soliņa sēdēja bomzīgs vīrs. Jā, arī smirdēja pēc urīna. Jā, bija ļoti netīrs. Viņš uzrunāja no dievkalpojuma iznākošos baznīcēnus – naudu vajagot, neesot ko ēst.
“Būtu labāk muti nomazgājis, ne nācis te baznīcu piesmirdināt,” garāmejot ar savas tīrības pārākumu balsī norādīja kāda visnotaļ jauka kundze. Pārējie šo cilvēku neievēroja vai centās neredzēt.
Bet man patīk vērot un patīk īstas situācijas, kad dzīve notiek pa īstam. Viens nodzēries smird, un ticīgie iet garām smaržīgi, pestīšanas prieka un īstenās ticības pārpilni.
Un atkal tā pati dziļā pretruna starp tekstiem par tuvākā mīlestību un vienaldzību šo tekstu iedzīvināšanā šeit, uz zemes. Ne jau pirmo reizi dzirdu pamācošu pārākuma attieksmi pret aklo, kuram jāprot skatīties, vai pret cilvēku bez pirkstiem, kuram “ticības spēkā” jāsāk zeķes adīt.
Starp citu, es nesaku, ka pasaulē nenotiek brīnumi, saku, ka brīnumi ir likumsakarība, kur cilvēka ticība, griba, emocijas apvienojas, lai radītu.
Tāpat pa jokam, spēlējoties vien, es radīju un uzdāvināju šim vīram brīnumu, uzaicinot viņu uz kafejnīcu pusdienās. Nu kurš normāls cilvēks ar apčurājušos bomzi ies uz kafejnīcu, ļaus viņam izvēlēties ēdienu un sēdēs pie viena galdiņa? (Bet pārbriedušo un pareizo pieaugušo pasaule ir pietiekami pliekana, lai es negribētu būt pilnīgi normāla. Ļaut sevī dzīvot mazam delverīgam bērnam, tā ir privilēģija, kuru normālie pazaudē vēl pirms pusmūža.)
… Pie galda dīvainais vīrs ar netīro ārieni un gaišajām acīm uzvedās tā, it kā visu mūžu būtu uzturējies pieklājīgā vidē. Pastāstīja kaut kādus sadrumstalotus fragmentus iz savas dzīves un atvainojās par to, ka ir smirdīgs, un atzinās, ka ir kauns.
Kā jūs domājat, ja viņš ēstuvē būtu iegājis viens pats, vai viņu apkalpotu? (Nesaku, ka visās vietās to vajadzētu darīt.) Jautājums ir – vai mūsu sabiedrībā ir pieņemts viszemāk kritušajiem piedāvāt kaut ko vērtīgāku par pamācībām un dažiem melniem santīmiem netīrajā plaukstā.
Tradicionāli – divi odekolonpudeles brāļi viens otram vaicā: “Vai tu mani cieni?”
Ja neciena, paši vainīgi.
Mums ir citas vērtības kā krogā, tā baznīcā.
