Atzītiem māksliniekiem dažreiz karjeras norietā sāpīgi atzīt, ka gadu un aktualitāšu izmaiņu dēļ vairs nav iespējams aizsniegt pašu agrāk noteiktos standartus.
Atzītiem māksliniekiem dažreiz karjeras norietā sāpīgi atzīt, ka gadu un aktualitāšu izmaiņu dēļ vairs nav iespējams aizsniegt pašu agrāk noteiktos standartus. Līdzīgi varētu būt arī ar politiķiem, kad citiem publiski tiek paģērēts izvākt no acīm skabargas, neliekoties ne zinis, ka no pašu ultimāta izteicēju acu zīlītēm rēgojas kāds neglīts apgrauzta baļķa gals.
Jau kopš pirmajiem soļiem uz politiskās skatuves partija “Jaunais laiks” (JL) kā vienus no darbības pamatpostulātiem deklarējuši godīgumu, caurspīdīgumu un principialitāti, solot ar dzelzs rungu apkarot valstī valdošās nelikumības un padzīt “vecos blēžus no siles”. Tomēr JL tā arī nav izdevies kļūt par nevainojama godīguma paraugu – lai gan konkurentiem veltītajos izteikumos nekad nav taupīti skarbi epiteti, laiku pa laikam arī to teicēji pratuši radīt pār sevi aizdomu ēnu, sniedzot palīdzīgu roku ar partiju saistītām personālijām no uzņēmējdarbības vides. Kā kronis visam gaismā nāca JL saistība ar konkurējošos politiskos spēkus nomelnojoša interneta portāla uzturēšanu.
Tā sauktais “Jūrmalgeitas” skandāls JL politiķiem un viņu atbalstītājiem bija kā medusmaize, ļaujot uz “korumpēto konkurentu” fona pašiem izskatīties tīrākiem un baltākiem un dodot iemeslu nosodošu frāžu izvirdumam. Tikko kā līdzīgā skandālā iepinušies paši JL politiķi – plašsaziņas līdzekļos publiskoti atkārtoto Rēzeknes pašvaldību laikā notikušu telefona sarunu atšifrējumi starp vairākiem “jaunlaicēniem”, tajā skaitā frakcijas vadītāju Kārli Šadurski, partijas bijušo ģenerālsekretāru Grigoriju Krupņikovu, JL līdera Eināra Repšes līdzgaitnieku Danu Titavu un vienu no partijas sponsoriem – savu darbību JL pirms kāda laika apturējušu gaļas magnātu no Rēzeknes puses. Sarunu kopējais konteksts ir itin kutelīgs – lai arī finanšu dāvātājs politiķiem neprasa palīdzību “izsist cauri” kādu labvēlīgu projektu, viņš satraucas par oficiālas iestādes veiktajās pārbaudēs uzietām “šmucēm” uzņēmumā, bažījas par iespējamu nesmukumu (kreisas izcelsmes finanšu darījumu) nokļūšanu publiskajā telpā un lūdz izlīdzēt tikt laukā no šī vircas poda sausām un tīrām kājām. Turklāt, spriežot pēc atšifrējumiem, šai humānajai misijai mobilizējies arī partijas “pirmais” un “galvenais”. Arī sarunās izmantotā leksika nav daudz kulturālāka par komunālo žargonu, un no vienas vietas svešvalodā piesauktas pankūkas, taču nebūt ne kulinārijas kontekstā.
Ne mazāk pārsteidzoša ir morāles paraugbērnu JL reakcija. “Jūrmalgeitas” gadījumā daudzi ar JL politiķiem priekšgalā asi nosodīja lietā iesaistītās personālijas, kas vērsa uzmanību uz materiālu nokļūšanu informācijas līdzekļos tā vietā, lai izvērtētu savu nebūt ne slavējamo darbību. Ironiski, taču tagad JL rīkojas identiski, nevēršot īpašu uzmanību uz savu biedru un partijai tuvu stāvošu subjektu izdarībām, bet paužot gatavību noskaidrot, “kā šie ieraksti nonākuši laikraksta rīcībā”, un kautri piebilstot, ka “tur taču nekā tāda nav”.
Pēc būtības nav svarīgi, vai šādi materiāli tiek publiskoti tieši priekšvēlēšanu kontekstā (par ko ir maz šaubu), pēc “naftinieku”, “gāzinieku”, pārtikas dižrūpnieku vai kādas citas kliķes pasūtījuma. Daudz satraucošāka ir atziņa, ka “Jūrmalgeitas” skandāls nav viens rets izņēmums simts gadu laikā un divkosīgu politikāņu iesaistīšanās apšaubāmās darbībās un “lietu bīdīšanā” kļuvusi pašsaprotama.
Iespējams, šis gadījums lieku reizi sabiedrībai ilustrēs, ka politika ar stingru morāli un kristāltīru sirdsapziņu nav savienojama. Arī jautājums par to, kurš ir lielāks kretīns, joprojām paliek atklāts, savukārt seriāls, ka “pasaulē viņu tomēr ir daudz, citi nāk vietā, ar mašīnām brauc”, turpinās. Nāks jauni laiki, būs jauni baļķi.
