Ne pirmo gadu Latvijā visaugstākajā līmenī tiek spriests par reģionu reformu, tās pieņemamākajiem un iespējamajiem īstenošanas veidiem un potenciālo reģionu (novadu, teritoriju u.c.) skaitu nākotnē.
Ne pirmo gadu Latvijā visaugstākajā līmenī tiek spriests par reģionu reformu, tās pieņemamākajiem un iespējamajiem īstenošanas veidiem un potenciālo reģionu (novadu, teritoriju u.c.) skaitu nākotnē. Līdz šim šķēpus lauzušas visas šajā procesā iesaistītās puses, kas ir pašsaprotami, jo skaidrs, ka apdalītās lomā nevēlas palikt neviena pašvaldība.
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs, Tautas partiju (TP) pārstāvošais Māris Kučinskis aizvadītajā nedēļā nāca klajā ar itin būtisku un katram saprotamu postulātu vajadzības izteiksmē – beidzot taču jāpanāk situācija, kad pilsētas un lauki savā starpā vairs nekonkurē. Vārdu sakot, jādara gals tam absurdajam neformālajam galvaspilsētas iedalījumam – “mēs te, Rīgā, jūs tur, laukos”. Ministrs norādīja uz, viņaprāt, jau pašlaik novērojamu vīziju, kad lauki pamazām kļūst par dzīves telpu, “betona džungļus” (pilsētas) atstājot vien kā darba zonu.
Skaisti jau skan, gluži kā no Barontēva dainu skapja. Tomēr, lai šī vīzija piepildītos, nepieciešams vien tāds sīkums kā taustāma, vēlams lavīnveidīga, reģionu attīstība. Aptuveni 50 – 100 kilometru rādiusā ap galvaspilsētu un vēl uz vienas rokas pirkstiem skaitāmās pilsētās (arī pašreizējā ministra nesen vadītajā Valmierā) kāda rosība vēl samanāma, bet virknē pilsētu un pagastu vērojama pilnīgi pretēja, pat traģiska situācija. Īpaši tas attiecināms uz Latvijas austrumu pusi, tomēr arī citviet netrūkst reģionu, kur skatāma vairāku gadu garumā mērāma dzīves kvalitātes atpalicība.
Gana daudz runāts par Latvijas laukus pārņēmušo “zaļā pūķa” sindromu, kas tīrumiem bieži vien nodara vairāk posta nekā latvāņi un pavasara palos pārplūdusī Daugava. Daudz apspriestās reformas īstenošana marinēta gana ilgus gadus, taču tagad ministra pārstāvētais politiskais spēks un arī Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM) to pamanījušies (beidzot?) pasludināt par “vienu no galvenajiem uzdevumiem nākamo septiņu gadu laikā, lai nodrošinātu cilvēku dzīves kvalitātes palielinājumu”. Vietā gan jautāt, vai līdz reformas beigām būs atlicis daudz tādu, kas varēs šo teorētiski panākto “kvalitātes palielinājumu” izbaudīt, jo pa šiem gadiem ilgstoši apdalīto reģionu apdzīvotība daudzviet katastrofāli samazinājusies, ļaudīm izvēloties nevis vieglāko ceļu līdz tuvākajai “točkai”, bet pāris stundu lidojumu līdz kādam no pārtikušās Eiropas centriem.
Uzmanību piesaista arī kāda lielpilsētas mēra teiktais par ilgtermiņa plānu nepieciešamību un gaužām bēdīgo ainu attiecībā uz pagastiem – potenciālajiem Sūnu ciemiem, “kuriem nav nekādas attīstības vīzijas, un, ja pat valsts vai Eiropa dotu finansējumu, to pārstāvji nezinātu, kur ieguldīt”. Tas vedina domāt ne tik daudz, ka šīm miniatūrajām pašvaldībām būtu vienaldzīga nākotne, bet gan – ka nepiedodami zemās rocības dēļ nav bijusi iespēja piesaistīt speciālistus un izstrādāt attiecīgus attīstības plānus, jo ikdienu aizņēmušas ar vietējo katlumāju un ūdensvadu darbību saistītas problēmas, kas arī prasījušas lauvas tiesu no pagastu mikroskopisko budžetu līdzekļiem. Bet tādu Latvijā diemžēl nav mazums, tas nu pat ministram būtu jāatzīst.
Sengrieķu matemātiķis Arhimēds reiz esot sacījis – dodiet man atbalsta punktu, un es pacelšu zemeslodi! Pēc līdzības atliek vien secināt, ka līdz šim visi “atbalsta punkti” Eiropas finansējuma un valdības dotāciju (kas nereti sadalītas atkarībā no partejiskās piederības) veidā Latvijā bijuši daudz par vājiem, lai spētu “pacelt” kontinenta mēroga provinciālo globusu – virkni valsts reģionu.
