Madara Pile pirms mazliet vairāk nekā gada absolvēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātes uzņēmējdarbības specialitāti.
Madara Pile pirms mazliet vairāk nekā gada absolvēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Lauksaimniecības fakultātes (LF) uzņēmējdarbības specialitāti. Lai gan līdz studiju sākumam bijusi tipiska rīdziniece, pēc četriem mācību gadiem viņa pārliecinoši atzīst, ka lauksaimniecības izzināšana bijusi pareizā izvēle. Patlaban Madara strādā par agronomi menedžeri un konsultē mūsu rajona lauksaimniekus. Par studiju laiku sarakstījusi pat apjomīgu stāstu. “Ziņām” viņa atklāj, kāpēc izvēlējusies šo profesiju, ko dara pašlaik un kā vērtē lauksaimniecības politiku valstī.
Augusi un skolojusies galvaspilsētā, beigusi 85. vidusskolu. Madaras senči nākuši no Igaunijas, mammas vecāki – no Vācijas, bet vecvecāki dzīvoja Jelgavas rajona Zaļeniekos un Dobelē, kur tagad arī viņa bieži uzturas. “Mazotnē turp nepatika braukt, jo vecāmāte lika ravēt un kaplēt, bet tagad ciemojos ar lielāko prieku, jo tās ir manas otras mājas,” stāsta jaunā agronome. Pastāvīgi gan viņa dzīvo gleznainajā Tērvetes novadā, kur rod sirds mieru un spēkus darbam. “No rīdzinieces esmu kļuvusi par laucinieci, lai gan ravēt un rušināties pa dārzu man vēl joprojām nepatīk, labāk pa māju, kaut ko garšīgu pagatavot vai ko citu…” smej Madara.
Ar sirdi un dvēseli fakultātes labā
Pirms gada Madara ieguva uzņēmējdarbības lauksaimniecībā specialitāti. Viņa atklāj, ka sākumā nav vēlējusies mācīties lauksaimniecību: “Gribēju studēt ekonomiku, bet vecāki nevarēja atbalstīt, jo mācības bija dārgas. Tajā laikā nemaz neiedomājos par tādu iespēju kā studiju kredīts…” Tad nolēmusi izgļītoties neklātienē, bet mammas māsa, kas tobrīd strādāja universitātē Madarai teica: “Nedari muļķības, mācies klātienē, studiju laiku nekad neaizmirsīsi. Un tev obligāti jādzīvo kopmītnēs!”
“Tā nu es – pilsētas skuķis bez sava mugurkaula – paklausīju gudrākam un pieredzes bagātākam cilvēkam. Iestājos Lauksaimniecības fakultātē uzņēmējdarbības specialitātē, jo likās, ka tā pati ekonomika vien ir, tikai vairāk saistīta ar lauksaimniecību. Neliels šoks jau bija, kad atskārtu, ka tomēr agronoms vien būšu…”
Pēdējie divi gadi fakultātē Madarai bijuši paši labākie. Studiju laikā viņa aktīvi darbojās pašpārvaldē, organizējot studējošo lauksaimnieku svētkus – Agronomu dienas, gatavojot pirmkursniekus Azemitologa svētkiem, rīkojot balles. “Trešajā un ceturtajā kursā tiešām studēju un darbojos fakultātes labā no visas sirds un dvēseles,” atklāj jaunā speciāliste.
Zemniekus konsultē augkopībā
Pēc fakultātes beigšanas Madara kādu laiku strādāja par augkopības konsultanti Dobelē, bet patlaban pārcēlusies uz sev tik ļoti mīļo studiju laika pilsētu Jelgavu, kur SIA “Linas Agro” ir agronome konsultante jeb, biznesa terminoloģijā runājot, menedžere. Šis uzņēmums nodarbojas ar minerālmēslu, augu aizsardzības līdzekļu, sēklu tirdzniecību vairumā.
Sadarbības partnerus – zemniekus – konsultē augkopībā un rudenī par izdevīgu cenu un noteikumiem nopērk saražoto. “Beidzot esmu apritē un sabiedrībā. Redzu, kas notiek augkopībā, jo atšķirībā no zināšanu ieguves grāmatās šo amatu var iemācīties tikai ar laiku, uzkrājot pieredzi,” stāsta Madara. Darbs jaunajai speciālistei šķiet grūts un atbildīgs. “Esmu vēl gluži “zaļš” agronoms. Nepieciešams laiks, lai ieskrietos un atspertos, lai gūtu vajadzīgās zināšanas, jo, beidzot universitāti, pilsētnieks students var būt labs vai pat izcils teorētiķis, bet apaļa nulle kā praktiķis.
Madaras darba devējs ar panākumiem darbojas Lietuvā. Tur agronomu ir daudz vairāk nekā uzņēmumā mūsu valstī, turklāt Lietuvā zemnieki jau sapratuši, cik labi, ka visu pieved, nokārto un sniedz arī konsultācijas. “Tur šī sistēma darbojas, bet Latvijā daudzi lauksaimnieki ir konservatīvi. Viņi labāk stundām un pat dienām stāv rindās, klausās un runā, cik viss ir slikti, bet neko nemaina… Bet ir tik daudz izvēles iespēju!” teic agronome.
Runājot par pienākumiem, Madara atklāj, ka viņai jāsameklē saimniecība, jānoslēdz ar to sadarbības līgums, jāpārdod šai saimniecībai nepieciešamais, lai varētu ekonomiski un labi izaudzēt produkciju, turklāt klienti jākonsultē augkopības jautājumos, kā arī jāinformē par aktuālāko, piemēram, saistībā ar ES prasībām. “Regulāri tām sekoju līdzi un zinu, ka daudzi jaunās prasības neizprot. Iespējams, viņiem nemaz nav laika to visu studēt.”
Makšķerēšana un saules bauda
Uz jautājumu par brīvā laika pavadīšanu Madara teic, ka nedēļas nogalēs atpūšas pa māju, brauc uz laukiem Dobeles pagastā pie vecāsmammas, tur darba vienmēr esot daudz. Dažkārt kopā ar draugiem dodas pamakšķerēt, karstajā vasarā peldas un bauda sauli. “Man ļoti patīk gatavot, un katru reizi mēģinu ko jaunu. Brīvajā laikā palasu. Manā kolekcijā ir arī laba literatūra, bet pagaidām grāmatas vairāk saistītas ar darbu un lauksaimniecību.” Brīvdienas gan esot tik īsas, ka paiet nemanot.
Lauku iespējas un problēmas
Madara pārliecināta, ka zemniekiem ir ne mazums iespēju saimniecību attīstībai apgūt naudas līdzekļus, bet daudzi to nevēlas. Strādājot Dobeles Lauku konsultāciju birojā, vairākkārt nonākusi pie atziņas, ka liela daļa lauku uzņēmēju ir kūtri, tāpēc ļoti jācenšas, lai ieinteresētu darīt ko attīstības labā. Taču tajā pašā laikā viņi sūkstoties, ka nav informācijas un nespējot tikt visam līdzi.
“Protams, šis laiks – karstums, aukstās ziemas, kad zemnieki cieta lielus zaudējumus, – ir šausmīgs, turklāt nevienai amatpersonai un institūcijai neinteresē, ka zemnieks paņēmis kredītu, lai uzturētu sevi un ģimeni, arī visu Latviju (jo bez maizītes īsts latvietis dzīvot nevar), un nevar to atdot. Mani “fascinēja” 2005. gada platībmaksājumu pēkšņais samazinājums, kad solīja samaksāt atlikušos 20 procentus, bet beigu beigās pateica, ka izdots rīkojums un platību maksājumi tiek samazināti… Arī toreiz daudzi cieta lielus zaudējumus.”
Tomēr Madara uzskata, ka laukiem nav jādzīvo tikai no Eiropas naudas, bet, ja tāda pašlaik Latvijā ir, zemnieks ar to rēķinās. Lauksaimnieki izteikuši neapmierinātību, ka ES dod iespēju sakārtot savu saimniecību, bet prasības ir augstas un naudas savukārt maz. “Domāju, noteikumi brīžiem ir neobjektīvi, un daudzi, kas strādā kontrolējošās institūcijās, no lauksaimniecības maz saprot. Piemērs par platībmaksājumiem – kultūraugi jāizaudzē līdz ziedēšanai, un tad tikai drīkst nopļaut. Bet kā tad ir ar zaļmēslojuma augiem, piemēram, eļļas rutku? To nevar audzēt līdz ziedēšanai, jo savlaicīgi jāiear. Un tad ir nesaprašana, bet atbilde viena – regulā minēts tā, un tur neko nevar mainīt. Problēma, ka cilvēki, kam vajadzētu kontrolēt un novērst šīs nepilnības, savu darbu nepadara pienācīgi. Zemniekiem vairs nav uzticības augstākām personām. Ja ir runa par kompensācijām, lauksaimnieki smīn un neko nesaka, jo tam vairs nav jēgas. Tas taču notiek katru gadu, un nekas nemainās!”
Ikdienas saskarsmē ar lauciniekiem Madarai nereti arī jāuzsver, ka nevar gribēt, lai visu iedod Eiropa vai kāds cits labdaris. Tas ir tikai atbalsts, un liela daļa naudas līdzekļu jāmaksā pašiem. “Gribat – izmantojiet, negribat – nē, bet iespēju ir daudz.”
Nepieciešams vairāk prakses iespēju
Kad Madara studēja un arī vadīja fakultātes studentu pašpārvaldi, bieži vien šķitis, ka cīnīties par LF nākotni ir kā “ar pieri pret sienu”. Studenti šad tad pat neieklausījās viņā, jo būt par agronomu – tas taču ir kauns… “Bet tā nav,” pārliecinoši apgalvo speciāliste, “ja studenti zinātu, cik liels ir atalgojums un darbs interesants un radošs, mūsu fakultātei būtu liela nākotne. Taču jaunieši redz tikai postu laukos, sausumu, iznīcību un neko citu…”
Ja pieprasījums pēc lauksaimniecības studijām samazinās, fakultātei jāgatavo kaut vai maza daļa, bet pamatīgi agronomi ar lielu zināšanu un praktisko bagāžu, viņa pārliecināta. Tieši atbilstoša apjoma prakse Madaras studiju laikā “kliboja”, un tas esot liels mīnuss.
Runājot par LF popularizēšanu, jauniete ierosina veidot tematiskas filmiņas par veiksmīgiem agronomiem, pārraidīt reklāmu radio un TV, un “tad varbūt tie pēcpadomju laika stereotipi, ka agronomi un lauki ir kauns, zudīs”. Madara atbalsta domu, ka fakultātes nosaukums jāmaina pret kaut ko modīgāku. Vai iespējams mainīt studiju programmu nosaukumus un vispārējo mācību programmu? “Manā laikā, kad studēju, tādas domas parādījās, bet kur palika? Tur, fakultātē, arī apsīka… Jaunieši jāmāk ieinteresēt. Iespējams, arī man tas neizdevās, kad biju studentu pašpārvaldes vadītāja, bet šodien laiki ir tādi, ka students par baltu velti vairs neko nedara. Tāpat kā par diviem latiem vai vēdertiesu neviens nestrādās.”
Tomēr agronome pārliecinājusies, ka fakultātes dzīvē ir arī pozitīvas izmaiņas. Šogad viņa piedalījusies Agronomu dienu žūrijā un ar prieku noskatījusies uz pirmā kursa studentiem, kas darbojušies ar milzu aizrautību un mirdzumu acīs. “Varēja redzēt, ka tie ir studenti, kam kaut kas interesē, kas aktīvi seko līdzi lauksaimniecības novitātēm. Vairāk mums tādu!” saka Madara, un vērtē, ka tad arī fakultātē nebūs problēmas ar slodzes nodrošināšanu.
Viņa palīdzētu ar savām domām, ja vien kāds jautātu… “Es mīlu mūsu fakultāti un no sirds esmu pateicīga, ka studēju tieši tur!” tā jaunā agronome.
