Jau vairākus gadus mūsu ģimene divu pieaugušo un trīs bērnu sastāvā ir autoceļotāji – ar mašīnu esam apceļojuši gan mūsu tuvākos kaimiņus Baltijas valstis, gan Ungāriju, un Horvātiju.
Jau vairākus gadus mūsu ģimene divu pieaugušo un trīs bērnu sastāvā ir autoceļotāji – ar mašīnu esam apceļojuši gan mūsu tuvākos kaimiņus Baltijas valstis, gan Ungāriju, un Horvātiju. Polija reti kad ir tūristu galamērķis, parasti ceļojuma aprakstos var lasīt tikai, pa kādiem ceļiem šī valsts šķērsota, cik ātri tas izdarāms un no kādām briesmām jāpiesargās.
Arī mūsu ģimenei Polija lielākoties bija pazīstama kā tranzītvalsts, līdz 22. jūnija pusdienlaikā devāmies deviņu dienu ceļojumā uz Sudetu apgabalu. Polija ir milzīga valsts, un vienā ceļojumā aptvert visus tās reģionus nav iespējams, taču, novirzoties no galvenajiem autoceļiem, var redzēt daudz interesanta.
Plašākā naktsmītņu izvēle – ūdeņu tuvumā
Ceļojumu plānoju, izmantojot Polijas informācijas centra materiālus, kurus bez maksas var saņemt katrs interesents. Divas naktis paredzēju pavadīt turpceļā, piecas viesnīcā kūrortpilsētā Kudova Zdrojā un divas mājupceļā. Līdz ar to mums ir arī galamērķis, kur pavadīsim lielāko ceļojuma daļu un kas kalpos kā bāze vietējām ekskursijām pa reģionu. Viesnīcu galapunktā rezervēju internetā. Naktsmītņu izvēlne plaša, arī cenas dažādas. Pēc īsas sarakstes angļu valodā vienojamies par latiem 50 diennaktī – tai skaitā viens trīsvietīgs un viens divvietīgs numurs ar brokastīm (zviedru galdu).
Pēc Lietuvas – Polijas robežas šķērsošanas jau robežpunktā samainu līdzpaņemtos latus pret zlotiem, lai ceļojumu nevajadzētu iesākt ar bankomātu meklējumiem. Suvalkos nogriežamies Olštinas virzienā, lai sameklētu naktsmājas. Kā pārliecinos, visplašākā naktsmāju izvēle un līdz ar to arī cenu diapazons ir ezeru vai tūrisma objektu tuvumā. Tās svārstās no 20 līdz 25 zlotiem par cilvēku kempingā vai vienkāršā viesu mājā līdz 70 – 80 zlotiem vidējas klases viesnīcā. Olecko pilsētiņā mums palaimējas – pēc neilgas meklēšanas un cenu salīdzināšanas atrodam brīvu viesu māju, kur mums uztic visu pirmo stāvu ar divām istabām, virtuvi un labierīcībām par kopējo cenu ģimenei 120 zlotu. Olecko ir neliela pilsētiņa ar smilšu pludmalēm ezera krastā, bruģētām ielām un sarkaniem kārniņu jumtiem, vairākiem lielākiem un mazākiem veikaliem. Vakarpusē dodamies pirmajā ekskursijā – uz vietējo lielveikalu. Tur sagaida patīkams pārsteigums – pārtikas precēm cenas lielākoties par aptuveni 10 procentiem zemākas nekā Latvijā, piena produktiem – pat par 25 procentiem. Kā secinām vēlāk, arī pārējos Polijas reģionos saglabājas tāda attiecība.
Līgo diena – “Vilku midzenī”
Līgo dienas rīs atnāk lietains, taču mēs nemainām plānus apmeklēt Hitlera komandpunktu “Wolfschanze” netālu no Ketšinas. Tas laikam ir viens no pazīstamākajiem Ziemeļpolijas apskates objektiem. Ekskursijai atvēlam stundu, kas ir pilnīgi pietiekami, lai nesteidzīgi aplūkotu bunkuru drupas. “Vilku midzeņa” teritorijā Otrā pasaules kara laikā uzceltas 80 celtnes, tai skaitā 50 bunkuru, ar tik biezām sienām, lai izturētu jebkādu aviācijas uzlidojumu. Tur 1944. gada jūlijā neveiksmīgu atentātu pret Hitleru izdarīja grāfs Štaufenbergs, tagad tajā vietā uzlikta piemiņas zīme. Vērojot, ar kādu interesi bērni skraida pa bunkuriem, kaut gan līst, pārliecināmies, ka mūsu izvēle apskatīt “midzeni” bija pareiza. Kopējās apmeklējuma izmaksas, tas ir, autostāvvieta un ieejas biļetes bērniem un pieaugušajiem – 36 zloti vai sešarpus latu. Interesenti var apmeklēt Gēringa štābu “Mamerki”, kas atrodas tikai pāris kilometru attālumā un būvēts līdzīgi Hitlera mītnei.
Turpinot ceļu uz dienvidiem, laika apstākļi uzlabojas. Pusdienojam nacionālā poļu brīvdabas restorānā mazā Getšvaldes ciematiņā. Restorāns izbūvēts etnogrāfiskā stilā un bagāts ar senu priekšmetu kolekcijām. Bet ciematiņš slavens ar to, ka katoļu baznīcā oficiāli reģistrēta Dievmātes parādīšanās vieta un to ik gadu apmeklē miljoniem svētceļnieku. Ciemats perfekti sakopts, zālieni gludi, mājas kā no skatu kartītēm, strautā piesietas peldas mākslīgas baltas pīles, kas mums sagādā lielu uzjautrinājumu.
Ceļa zīmes, kā vienmēr, precīzas visā Polijā, mūs nekļūdīgi izved caur Toruņu. Šī viduslaiku pilsēta atstāj iespaidu pat caurbraucot – no šosejas pa kreisi redzama platā Visla, pa labi vērojami vecpilsētas sarkanie ķieģeļu mūri. Taču auto neapturam, jo steidzamies uz naktsmītni. Apstājamies ceļmalas motelī uzzināt cenas – mūsu ģimenei piedāvā divas istabas par kopējo summu 320 zlotu (57 lati). Tas liekas pārāk dārgi, tāpēc turpinām meklēt naktsmājas pēc pārbaudīta paņēmiena – ezeru tuvumā. Izmantojot kartes un vietējo iedzīvotāju palīdzību, izdodas Vilčinas ciema tuvumā sameklēt brīvdienu māju pie ezera ar trīs istabām un virtuvi, labierīcībām un, kas visvairāk iepriecina, arī ar dārza kamīnu! Ir taču Līgo vakars, un tas izdodas godam. Mums ir savs neliels ugunskurs, latviešu mūzika kompaktdiskos un svētku galds ar poļu alu un uzkodām. Mājiņas cena diennaktī tikai 70 zlotu (12,50 latu). Kad iedodam 100 zlotu naudas zīmi, poļu saimniece mums pat uzdāvina rituli mājas siera. Pļavās saplūcam vietējās jāņuzāles – rudzupuķes –, meitenes sapin vainadziņus, un tos iekarinām automašīnas salonā.
Kalnu ainavas un lētas ēstuves
Jāņu dienas rīts sagaida ar karstumu, pateicamies saimniecei par viesmīlību un pierakstām telefonu, kas var noderēt citreiz. Turpinot ceļu uz dienvidiem, lietojam karti un pārliecināmies, ka visi kartē iezīmētie ceļi ir ļoti labas kvalitātes un asfaltēti. Cenšamies izvairīties no lielākām maģistrālēm, lai nebūtu jāšķērso pilsētu centri. Braucam gar Koninas raktuvēm, kur simtiem hektāru platībā tiek drupināti ieži. Skats kā fantastiskas kinofilmās – tik milzīga izmēra celtniecības mašīnas vēl nav redzētas!
Nelielā pastaigā dodamies gar 16. gadsimtā būvēto Goluhovas pili. 19. gadsimtā tā rekonstruēta par franču renesanses stila celtni. Pašlaik tur izvietota Poznaņas nacionālā muzeja filiāle. Pārliecinājāmies, ka kāzinieki šo pili apmeklē tāpat kā pie mums Rundāli.
Vienīgā lielā pilsēta, kurai caurbraucam, ir Vroclava. Īsti nav skaidrs ceļa zīmju mērķis – lai gan maksimālais braukšanas ātrums norādīts 40 kilometru, autobraucēji uzskata zem sava goda pārvietoties lēnāk par 80 kilometriem stundā. Nenormālā ātrumā lidojot caur Vroclavas centru, sekojam ceļa norādei A8, kurai mūs jāaizved līdz galamērķim – Kudovai. Jau kādus 40 kilometrus pirms tās sākas latviešu acij neierastie kalnu rajoni. Kaut arī Sudetu kalni nav no Eiropas augstākajiem, tomēr atsevišķas virsotnes sasniedz pat kilometru. Līdztekus brīnišķīgajām kalnu ainavām iepriecina arī lētās ēstuves ceļmalas benzīntankos. Dodoties ceļā, esam iegādājušies kabatas formāta poļu – latviešu vārdnīcu, līdz ar to iztulkot ēdienu nosaukumus mums nav nekādu problēmu. Secinām, ka populārākie ēdieni Polijā ir kartupeļu pankūkas (plazki), cūkas stilbiņš (golonka), dažādu veidu pelmeņi (pirogi). Porcijas cena nepārsniedz 10 –12 zlotu (līdz 2 latiem). Pārsteidz, ka karstajā vasaras laikā nekur neredzam mums tik pierasto auksto zupu.
Kūrortpilsētas Kudovas jaukumi
24. jūnija pēcpusdienā beidzot ierodamies mūsu kūrortpilsētā Kudova Zdrojā. Pēc iekārtošanās rezervētajā viesnīcā un īsas atpūtas dodamies iepazīties ar pilsētiņu. Kudovā darbojas astoņi dabīgā minerālūdens avoti, kas satur bioloģiski aktīvo dzelzi. Jau no 17. gadsimta reģions pazīstams kā sirds asinsvadu slimību kūrorts, tad arī izbūvētas pirmās peldmājas. Arī pilsētiņas senais nosaukums (Bad Kudowa) ietver vannošanās jēdzienu. Cenšoties seno slavu saglabāt, katrā viesnīcā iespējams veikt dažādas medicīniskās procedūras – minerālūdens vannas, inhalācijas u.c. Pilsēta atrodas 400 metru augstumā virs jūras līmeņa Galda kalnu (Gory Stolowie) grēdas pakājē nacionālā parka teritorijā tiešā Čehijas robežas tuvumā (aptuveni 120 kilometru no Prāgas). Tas nodrošina pastāvīgu tūristu pieplūdumu, arī apskates objektu nav mazums.
Atšķirībā no Čehijas, Slovākijas, Ungārijas un citām Austrumeiropas valstīm Dienvidpolijā nav jūras, kā arī lielu ezeru un citu populāru peldvietu, nav termālo baseinu, taču Kudovas centrā uzbūvēts jauns akvaparks, kas par apmeklētājam draudzīgu cenu spēj kompensēt ūdenskrātuvju trūkumu. Viena stunda tur izmaksā no 7 līdz 9 zlotiem (ne vairāk kā 1,60 latu) atkarībā no diennakts laika un peldētāja vecuma. Zināmu šarmu pilsētai piedod tuvā Čehija, nedaudz atgādinot par mūsu Valku un Valgu. Kājāmgājēju robežpāreja izbūvēta pilsētas teritorijā, un daudzi tūristi, kā arī vietējie iedzīvotāji maltīti ieturēt dodas čehu pusē. Pastaigājoties pa pilsētas sakoptajiem skvēriem, nogaršojam minerālūdeni, kas tek no publiski pieejama krāna, un esam pārsteigti, jo šķiet, ka tas ir gāzēts, viegli sāļš un brīnišķīgi atspirdzina karstajās dienās.
No galvaskausu kapličas līdz klinšu labirintam
Mums atvēlētās piecas dienas pavadām šādi – pēc brokastīm viesnīcā dodamies nelielā ekskursijā uz kādu no pilsētas vai tuvējās apkārtnes apskates objektiem vai akvaparku. Apskates objektus izvēlamies saskaņā ar vietējā avīžu kioskā iegādāto ceļvedi “Ar auto pa Sudetiem”.
Viena no ievērojamākajām vietām, ko apmeklējam, ir galvaskausu kapliča – unikāla celtne aptuveni kilometra attālumā no pilsētas centra, viena no retajām Eiropā. Kapliča izbūvēta no trim tūkstošiem galvaskausu jau 18. gadsimtā no kara un epidēmiju upuriem. Tās pagrabos atrodas vēl 20 tūkstošu cilvēku skeletu atlieku. Ieeja kapličā ir tikai gida pavadībā, durvis tiek aizslēgtas, un skan īss stāstījums poļu valodā par kapličas celtniecības vēsturi, kaulu un galvaskausu demonstrējumi, kā arī mums atļauj ieskatīties kapličas pagrabos, kur redzami tūkstošiem cilvēku kaulu… Skats baiss, bet fascinējošs.
Kilometru no galvaskausu kapličas ir čehu izcelsmes amatnieka Františeka Stepana māja muzejs, kurā uzbūvēts pilsētas ielas makets ar 250 kustīgām figūriņām. Bērni jūtas kā rotaļlietu veikalā, un man tas atgādina 20. gadsimta 70. gadu veikalu “Bērnu pasaule” Rīgā. Atceros, ka tur kustējās tikai trīs figūriņas, taču nu vesela ciemata dzīve mazās kustīgās skulptūriņās – skursteņslauķis tīra skursteni, kūko dzeguze, pastaigājas cilvēki, badās auni, smēdē strādā kalēji utt. Jāpiebilst, ka ieeja ir bezmaksas!
Vēl pāris kilometru tālāk atrodas kalnu ciematiņš Pstrazna, kur izvietots neliels etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Tas ir ļoti kompakts un sastāv no nelielas, taču bagātīgas ekspozīcijas, kas izvietota vairākās senās 19. gadsimta ēkās. Kalējs pans Kazimirs mūsu acu priekšā izkaļ pakavu un piedāvā izmēģināt roku kalšanas mākslā.
Pilsētā vēl ir vairākas interesantas vietas, tai skaitā varžu, rotaļlietu muzejs, sāls ala.
Tikai dažu kilometru attālumā no pilsētas centra Galda kalnu nacionālajā parkā var izskraidīties pa Bledne Skali labirintu. 21 hektāra platībā 850 metru augstumā izkaisīti vairāki simti desmit metru augstu akmeņu, starp kuriem iekārtota tūristu taka. Atsevišķas klinšu labirinta vietas ir pat ļoti šauras, tāpēc bērni sajūsmā spiedz, joņojot ar fotoaparātu un videokameru pa priekšu vecākiem un uzjautrinoties, “kā tētis tagad izlīdīs”. Galda kalnu nacionālajā parkā var pavadīt vairākas dienas, lai apmeklētu visus tā piedāvātos dabas brīnumus. Sajūsmina gan sēņveidīgie akmeņi, gan augstās klinšu virsotnes, gan gleznainais “100 pagriezienu ceļš”, kas aiz katra pagrieziena 12 kilometru garajā posmā atklāj arvien jaunas mežonīgu klinšu ainavas.
Pārdesmit kilometru attālumā no mūsu pilsētiņas Kudovas kalnos izbūvēti septiņi slepeni pazemes objekti, trīs atvērti apskatei. No 1943. līdz 1944. gadam klintīs izcirsti 10 metru plati un 12 metru augsti kilometriem gari tuneļi. Šo pazemes kompleksu necilvēcīgos apstākļos būvējuši koncentrācijas nometnes ieslodzītie. Apmeklējam vienu no šiem labirintiem pie Osovkas ciematiņa. Stundu gara ekskursija pazemē notiek tikai gida pavadībā. Jau pie ieejas pretī dveš stindzinošs nepatīkams vēsums un drēgnums. Labirintos gaiss ir ārkārtīgi mitrs un temperatūra tikai seši grādi. Gaiteņos bagātīgi eksponēti darba rīki, vagonetes, kā arī izbūvētas nelielas kapelas, kuras apgaismo svecītes, izrādot cieņu bojā gājušajiem strādniekiem. Kompleksu izbūvē nomocīti 28 tūkstoši ieslodzīto.
Kā starp debesskrāpjiem Ņujorkā
Arī Čehijas pusē Sudetu apgabals ir tūrisma apskates objektiem bagāts. Apmeklējam krāšņo Čehijas mazpilsētiņu Nāhoda, kuras dominante – viduslaiku pils – paceļas augstu virs apkārtnes. Ievērojam, ka Čehijas pilsētiņās automašīnu viegli iespējams novietot pašā centrā – līdzās ir maksas automāti, tāpat kā Rīgā, vienīgi cena daudz zemāka. Netālu ir arī vietējā “Mažino līnija” – cietokšņu komplekss Dobrošovā, kas izbūvēts 20. gadsimta 30. gados gar Čehijas robežu. Nocietinājumu sistēmas mērķis bija izsargāties no hitleriešu iebrukuma, taču saskaņā ar 1938. gada Minhenes vienošanos Sudetu apgabals un pēc tam arī Čehija tika pievienota Lielvācijai, līdz ar to visi cietokšņi daudzu kilometru garumā nodoti vācu armijas rīcībā. Tie tiek uzturēti teicamā stāvoklī, un par nelielu samaksu gida pavadībā var apmeklēt vairākas būves.
Ar grandiozitāti mūs pārsteidz klinšu pilsēta Adršpāha. Desmitiem hektāru platībā slejas masīvas klinšu sienas, kā arī atsevišķi stāvošas milzīgas klintis. To augstums sasniedz 80 – 100 metru, ko var salīdzināt ar 40 stāvu mājām. Smejamies, ka tagad zinām, kā cilvēks jūtas starp debesskrāpjiem Ņujorkā. Kosmopolītisko iespaidu pastiprina tūristi no Nīderlandes, Lielbritānijas, Francijas un Vācijas. Saguruši no dienas ekskursijām, apmeklējam Rozkoša ezeru, kas atrodas tikai kādus desmit kilometrus no robežpunkta. Tur ir bezmaksas pludmale, bērnu baseins un slidkalniņi.
Piecas dienas paiet nemanot, pirms aizbraukšanas sarīkojām lielo iepirkšanos. Pie robežpārejas punkta Polijas pusē ir milzīgs tirgus, kas nedaudz atgādina slaveno Viļņas tirgu, tikai cenas nedaudz zemākas, kā arī norēķināties var vien zlotos vai čehu kronās. Esam pārsteigti, ka iespējams iegādāties pat Murmanskā ražotus zivju konservus. Piemēram, mencu aknas 400 gramu bundžā maksā mazāk nekā 40 santīmu.
Viduslaiku pilsētas cietoksnis ar pazemes ejām
Mājupceļam esam pietaupījuši vairākas Polijas “pērles” – nelielā ekskursijā dodamies pa skaisto viduslaiku pilsētu Klodzko un tās simtgadīgo cietoksni. Kalns, uz kura uzbūvēts cietoksnis, arī caururbināts ar pazemes ejām. To kopgarums atbilstoši informācijai ceļvežos aptuveni 40 kilometru. Otrā pasaules kara laikā tur bijusi koncentrācijas nometnes filiāle. No cietokšņa sienām paveras pasakains skats uz pilsētu.
Pēc klejojumiem pa cietokšņa labirintiem dodamies uz netālo Zloti Stokas pilsētiņu, kur, samaksājot desmit zlotu, var doties stundu garā ekskursijā pa senām dzelzsrūdas un zelta raktuvēm. Raktuves sāktas ekspluatēt jau 9. gadsimtā, un kalnrači dienā varējuši pievārēt tikai četrus centimetrus cietās klints sienas. Atšķirībā no nacistu noslēpumainajām pazemes būvēm tur jūtamies daudz labāk – gaiss nav tik mitrs, temperatūra arī augstāka un, galvenais, nav negatīvās auras. Ekskursija ir interesanta. Apskatām vienīgo pazemes ūdenskritumu Polijā, kura augstums astoņi metri, kalnraču sarga svētā Kristofora skulptūru, rūķīti, kas norāda vērtīgāko izrakteņu vietas. Uzzinām, ka no tonnas iežu var iegūt piecus gramus zelta. 1962. gadā šajās raktuvēs iegūts 30 kilogramu zelta, tad darbi pārtraukti un raktuves pārveidotas par tūristu apskates objektu.
Naktsmītni izvēlamies Ērgļu ligzdu nacionālā parka teritorijā, kas ir tikai pārdesmit kilometru atstatumā no Varšavas – Katovices šosejas. Pauguri mijas ar baltām klintīm, kuru virsotnēs slejas 14. gadsimta piļu un cietokšņu drupas. Ceļvežos atrodu norādes uz četrām, taču ceļmalās izvietotajās tūristu kartēs saskaitu vairāk nekā desmit viduslaiku piļu atliekas. Esam jau noguruši no iespaidiem, arī plānotais ceļojuma laiks beidzas, tāpēc tās paliek neizpētītas.
Kad pēc plānotajām deviņām dienām ieripojam Jelgavā, automašīnas spidometrs rāda, ka esam noceļojuši 3000 kilometru. Degviela izmaksājusi 169 latus, visas deviņas naktsmītnes pieciem ceļotājiem kopā – 400 latu. Esam iekļāvušies tāmē. Atliek pārskatīt gleznainās Dienvidpolijas fotogrāfijas un… gatavoties nākamvasaras ceļojumam!
