Vēl pirms nieka desmit gadiem, kad maģiskais vārdu salikums ES vidusmēra Latvijas iedzīvotājam izteica ievērojami mazāk nekā tagad, mūsu valsts dalība šajā politiskajā un ekonomiskajā monstrā labākajā gadījumā šķita esam aiz neredzamām tālēm.
Vēl pirms nieka desmit gadiem, kad maģiskais vārdu salikums Eiropas Savienība (ES) vidusmēra Latvijas iedzīvotājam izteica ievērojami mazāk nekā tagad, mūsu valsts dalība šajā politiskajā un ekonomiskajā monstrā labākajā gadījumā šķita esam aiz neredzamām tālēm. Sabiedrībai, īpaši skolās, laiku pa laikam izglītošanās nolūkos bija pieejams pa kādam ES dokumentam vai vismaz uzjautrinošam tā fragmentam. Piemēram, attiecībā uz eirokrātu sadzejotajiem standartiem un prasībām zināmiem produktiem. Pieminams kaut vai tāds gana jancīgs Briseles birokrātu izdomāts nosacījums, ka ES valstīs nopērkamie banāni nedrīkst būt pārāk līki…
Par šādas prasības lietderīgumu var tikai minēt, un tolaik demokrātijas telpā vēl gauži zaļā un nepieredzējusī latvju tauta varēja vien ar ironisku smīnu uz lūpām nogrozīt galvu un pateikties visaugstākajam, ka nav jādzīvo saskaņā ar tik dumjiem un mākslīgiem “standartiem”. Taču pasaule nestāv uz vietas, un nu jau vairāk nekā pāris gadu arī dievzemīte likteņupes krastos lielā mērā pakļauta Briseles tauko eiroķeizaru un viņu padomdevēju armādas dokumentētajiem domugraudiem. Ar satricinājumiem prātam un naudasmakiem energoresursu sadārdzinājuma un citāda rakstura neiepriecinošās dzīves dārdzības celšanās dēļ pa pusei esam jau apraduši, taču eirobirokrātu fantāzija turpina attīstīties apbrīnojamos apmēros.
Pirms vairākiem mēnešiem eiroparlamentārietis no Francijas Alēns Lamasūrs izteica “ģeniālu” ierosinājumu ES dalībvalstu budžetu un kopējās kases uzblīdināšanai – aplikt ar īpašu nodokli tādus moderno komunikāciju veidus kā mobilo tālruņu īsziņas un elektroniskā pasta vēstules. Jaunais nodoklis, pēc Eiropas Parlamenta (EP) deputāta ieceres, būtu ļoti simbolisks, tikai nieka desmit procentu no īsziņu standarta tarifa, savukārt elektroniskā pasta sūtījumiem šis nodoklis varētu būt vēl niecīgāks – viens eiro par simts tūkstošiem elektronisko vēstuļu.
Šajā reizē galvenā sāls nav vis iespējamo nodokļu absolūtajās summās, jo daži eirocenti salīdzinoši nav nekāda lielā nauda, tomēr ierosinājums un tā motivācija raisa zināmas pārdomas. Nav noslēpums, ka ES iekšienē vairākkārt notikušas smagas sarunas un pieredzētas pamatīgas domstarpības par finanšu avotiem dižās eiroimpērijas uzturēšanai, un diezin vai visiem no atmiņas pazudusi arī tā teju neaptveramā summa – 200 miljoni eiro –, ko EP deputāti ar savu padomnieku, palīgu un citu līdzstrādnieku svītu ik gadu pilnīgi bezjēdzīgi izšķiež pārbraucieniem uz parlamenta sesiju Strasbūrā, kas guvuši apzīmējumu “ceļojošais cirks”. (Iedomājieties, ka Saeima reizi gadā tērētu tūkstošus izbraukuma sesijai Rēzeknē vai Daugavpilī!)
Zināms, ka varenā zilā karoga impērija ir ne tikai naudas “sivēnmāte”, kas dāsni zīda (finansē) svaigi atskrējušos sivēnus (jaunās ES dalībvalstis), bet arī pamatīga patērētāja, kas ik dienu aprij milzu līdzekļus. Turklāt skaidrs, ka līdz ar katru jauno “sivēnu” un Briseles augošajām vajadzībām perspektīvā būtiski palielināsies arī šim nolūkam nepieciešamo līdzekļu daudzums. Spriežot pēc EP krēslos sēdētāju satraukuma, nav pārāk tālu brīdis, kad birokrātijas tīklos iepinusies impērija vairs nespēs sevi pienācīgi uzturēt un sāks izdot pamatīgus agonijas gārdzienus. Jāpieļauj, ka ar to nopietni rēķinās ne tikai mesjē Lamasūrs, bet vēl virkne viņam līdzīgo, kas galu galā sāk saprast, ka Eiropa apmēros pieņēmusies ne grūsnības, bet pārbarošanas dēļ. Iespējamās finanšu krīzes risinājumu un rijības apmierināšanu dižkungi cer preventīvi uzkārt kaklā visām ES dalībvalstīm vienlaikus. Tad nu būtu īstais laiks pajautāt – kuru pakalpojumu apliksiet kā nākamo?
