Lai arī Latvijā vietējā surogātpasta jeb aizliegtu komerciālu paziņojumu izsūtīšana nav sasniegusi tādus apmērus kā, piemēram, ASV vai Krievijā, tā joprojām spēj nokaitināt daudzus e – pasta lietotājus.
Lai arī Latvijā vietējā surogātpasta jeb aizliegtu komerciālu paziņojumu izsūtīšana nav sasniegusi tādus apmērus kā, piemēram, ASV vai Krievijā, tā joprojām spēj nokaitināt daudzus e – pasta lietotājus. Piedāvājumi apmeklēt ugunsdrošības kursus, doties eksotiskā ceļojumā vai vēl interesantāk – izmantot tieši tādus pakalpojumus, kādus sniedz surogātpasta saņēmējs, ir tikai daži atjautīgo Latvijas uzņēmēju interneta mārketinga piemēri. Nereti šo darboņu spēja uzmākties ar reklāmu salīdzināma ar Austrumu tirgotāju neatlaidīgo dīkšanu, vairākkārt piedāvājot tobrīd pircējam neinteresējošu preci.
Pasaulē cīņai ar surogātpasta sūtītājiem izmanto dažādas metodes: sākot ar speciāliem filtriem un “melnajiem sarakstiem”, beidzot ar sūtītāju interneta resursu “bombardēšanu” ar atbildes surogātpastiem. Protams, talkā tiek ņemti dažādi juridiskie līdzekļi. Attīstītajās valstīs pastāv ētikas kodeksi un likumdošana attiecībā uz nesankcionētu elektroniskās reklāmas izplatīšanu, tomēr tā nereti ir neefektīva, jo surogātpasta izplatītāji, kā arī reklamētā produkta vai pakalpojuma sniedzēji pārsvarā paši neatrodas surogātpasta saņēmēja valstī, līdz ar to uz viņiem konkrētās valsts likumdošana nav attiecināma.
Tomēr – kas notiek Latvijā? Mūsu valstī no likumdošanas viedokļa panākts ievērojams progress šā jautājuma sakārtošanā, jo Latvijā darbojas Informācijas sabiedrības pakalpojumu (ISP) likums, kas definē komerciāla paziņojuma jēdzienu un reglamentē to izplatīšanu, kā arī ar 2006. gada 1. jūniju stājušies spēkā grozījumi LR Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kurā noteikts, ka “par likumā noteiktā komerciāla paziņojuma sūtīšanas aizlieguma pārkāpšanu izsaka brīdinājumu vai soda fiziskās personas no simts līdz trīssimt piecdesmit latiem, bet juridiskās personas – no piecsimt līdz piectūkstoš latiem”.
Tas gan šķiet nieks salīdzinājumā ar sodiem, kas noteikti surogātpasta sūtītājiem citās valstīs (piemēram, ASV lielākais tiesas piespriestais sods surogātpasta sūtītājiem pārsniedz miljardu (!) dolāru), tomēr vidējam Latvijas uzņēmumam tā ir pietiekami nopietna motivācija, lai ar šādām mārketinga metodēm nenodarbotos. Tā kā Latvijā ģenerētu surogātpasta sūtījumu izplatītāji lielākoties pārstāv nelielus uzņēmumus vai darbojas to uzdevumā, kuru pretlikumīgās aktivitātes var novest pie šo uzņēmumu slēgšanas, jo pat minimālais likumdošanā paredzētais sods juridiskajām personām (500 latu) var izrādīties pārāk liels “mārketinga” izmaksu postenis to nelielajos budžetos. Turklāt ISP likums paredz – “katra aizliegta komerciāla paziņojuma sūtīšana ir atsevišķs pārkāpums”.
Iespējams, liela daļa no iepriekš minētajiem uzņēmumiem turpmāk pārdomātāk organizēs elektroniskās reklāmas kampaņas, atceroties, ka pirms komerciāla paziņojuma nosūtīšanas nepieciešams iegūt nepārprotamu piekrišanu tā saņemšanai no potenciālā adresāta.
Saīsināti no delfi.lv
