Šīs vasaras lielākais piedzīvojums divdesmit pieciem Jelgavas bērnu un jauniešu centra «Junda» dejotājiem, dziedātājiem un viņu skolotājām bija lidojums uz Bērnu kultūras un mākslas festivālu.
Šīs vasaras lielākais piedzīvojums divdesmit pieciem Jelgavas bērnu un jauniešu centra “Junda” dejotājiem, dziedātājiem un viņu skolotājām bija lidojums uz Bērnu kultūras un mākslas festivālu, kas no 28. jūlija līdz 2. augustam notika Ķīnas Tautas Republikā, desmitmiljonīgajā Tjandziņas pilsētā (tā atrodas blakus galvaspilsētai Pekinai). Drīz pēc atgriešanās “Ziņas” aicināja uz sarunu “Jundaru” deju skolotāju Madlēnu Bratkus. Notikumus atcerēties viņai palīdzēja divas audzēknes – Barba Vilčaka un Undīne Šulca.
Šeremetjevas “eksotika”
No Jelgavas izbraucām pulksten trijos no rīta. Daži vakarā nebija gājuši gulēt, citi uzlikuši neskaitāmus modinātājus, taču visi uz autobusu ieradās laikā. Man pirmais uztraukums pārgāja, kad sēdējām krievu aviosabiedrības “Aeroflot” lidmašīnā, kas aizveda uz Maskavu. Tā drebēja un kratījās, taču droši vien tas nebija nekas bīstams. Diezgan daudzi bērni gan lidoja pirmo reizi.
Maskavā Šeremetjevas starptautiskajā lidostā, ejot cauri pasu kontrolei, pēkšņi izrādījās, ka mūsu dejotājam Rūdolfam bagāža reģistrēta uz Kairas reisu. Tātad skaidrs, ka uz skatuves atkrīt viens pāris, jo puisim latviešu tautas tērps aizceļojis uz Ēģipti. Rūdolfs bažījās, ka viņam visu nedēļu būs jāstaigā vienās drēbēs. Tomēr laimīgi Pekinā atklājām, ka bagāža ir vietā – krievu lidostas darbinieki bija paspējuši kļūdu izlabot.
Maskavā līdz Pekinas lidmašīnai bija jāgaida desmit stundu. Tās nācās pavadīt divsimt metru garā koridorā, nebija pat vietas, kur apsēsties. Indieši, amerikāņi, japāņi un dažādu citu tautu pārstāvji gulēja uz grīdas, māmiņas baroja mazus bērnus, sēžot uz betona kāpnēm. Sākumā par to brīnījāmies. Taču vēlāk apgūlāmies arī paši – desmit stundu ir diezgan garš laiks. Tālredzīgi izrādījās vecāki, kas bērniem līdzi bija iedevuši piepūšamos matračus. Sajūta mazliet līdzīga tai, kāda autobraucējiem deviņdesmito gadu sākumā valdīja Lazdiņos uz Lietuvas un Polijas robežas. Cerīgi, ka turpat blakus varēja redzēt, kā būvē divus jaunus terminālus, kas droši vien Šeremetjevā izbeigs šo postpadomju “eksotiku”. Kontrasts Pekinas lidmašīnā pēc tam bija milzīgs – pienes tēju, suliņu, silto ēdienu. Jūties kā “baltais cilvēks”.
Skaistuma dēļ jācieš
Lidojot uz Pekinu, vajadzēja aizpildīt trīs anketas, kas raksturoja iebraucēju bagāžu, personību un arī veselības stāvokli. To nodošana notika lielā, ļaužu piepildītā zālē. Garajā rindā kāds nepārtraukti līda priekšā. Tā arī nesapratām, vai nekaunīgi ir tie, kas atlidojuši, vai lidostas darbinieki. Pēc divu stundu nīkšanas arī mēs līdzīgi tikām uz priekšu. Festivāla organizatoru atsūtītā gide bija domājusi, ka nevis kavējamies rindā, bet lidosim ar citu reisu…
Iznākot uz ielas, jutāmies kā pirtī. Pēc vietējā laika bija pulksten astoņi no rīta. Sauli nevarēja redzēt, jo debesis aizklāja dūmaka, taču karstums apmēram četrdesmit grādu. Ar koncertmeistari Gunu Vanagu nospriedām, ka, braucot uz līdzīgām siltajām zemēm, latviešiem vajadzētu šūt linu bikses, svārkus, kreklus. Taču kur ir mūsu tautas tērpa krāšņums? Smalki austajos vilnas brunčos, vestēs, rakstainajās ar valnīti izadītajās zeķēs. Skaistums prasa pieciest neērtības.
Kaut arī viens otrs nebija gulējis divas naktis, tūlīt pēc mantu nolikšanas viesnīcā bija jādodas uz festivāla atklāšanu, uzstāties gan vēl nevajadzēja. Tjandziņas bērnu mākslas festivālā bija ieradušies dalībnieki no 37 valstīm, kā arī daudzām Ķīnas provincēm.
Vienmēr gatavs!
Koncerts skolotājiem atsauca sajūtu, kāda valdīja padomju laikos, pionieros. Tas iesākās ar maršu. Pa sarkaniem tepiķiem ienāca kompartijas vadītāji, tos sveicot, zāle cēlās kājās un aplaudēja. Bērni, kas stāvēja uz skatuves, minūtes desmit plivināja rociņas. Kāds ķīniešu tētis apmēram četrus gadus vecajam dēlam stāstīja par vadoņiem un viņus fotografēja. Tas likās savādi. Lai arī cik simpātisks būtu viens vai otrs politisko partiju līderis, es taču viņu neliktu ģimenes albumā! Atklāšanas koncerts beidzās ar varenu uguņošanu. Pirotehniskās ierīces atradās pat baseinā, kas atdalīja skatuvi no skatītājiem.
Turpmākajās dienās piecas reizes dejojām gan uz festivāla galvenās skatuves, gan citur. Mūs veda rādīt, kā uzstājas citi. Kopīgu sanākšanu, kad jaunieši varētu aprunāties ar vienaudžiem no Ķīnas vai citām festivāla dalībvalstīm, diemžēl nebija.
Diezgan zīmīgi, ka vairākas valstis, piemēram, Nīderlandi, Kanādu, pārstāvēja tur dzīvojošie ķīnieši. Mazliet kontaktējāmies ar krieviem, austrāliešiem, igauņiem, maltiešiem, kas tiešām pārstāvēja savas tautas. Ar mums fotografēties gribēja gandrīz visi.
Vienu vakaru bijām uz koncertu, kur skanēja tikai ķīniešu dziesmas. Sākumā likās interesanti, tomēr mūsu jauniešiem izpildītāju spalgās balsis ilgi nebija izturamas. Apbrīnojama šķita ķīniešu mazo bērnu skatuves kultūra. Priekšnesumi noslīpēti no pirmās līdz pēdējai sekundei. Cik, cik, cik – visi vienā solītī uzskrien uz skatuves, nodejo pilnīgi vienādi, visiem sejā smaids, un pat vienādi acis bola! Beigās visi vienādi paklanās un – cik, cik, cik – noskrien. Mūsu tautas māksla balstās uz dejotāju dabiskumu. Iemācīt mazam bērnam darboties precīzi kā lellītei mums nav pieņemts un šķiet pat neiespējami.
Skaitļu valoda ir līdzīga
Ļoti nopietna bija valūtas mainīšana. To varēja izdarīt tikai viesnīcā, tika pierakstīti visi banknošu numuri un pat naudas mijēja istabiņas numurs. Protams, gribējām kaut ko nopirkt. Gids mūs aizveda uz lielveikalu. Durvis atvēra šveicars, un iekšā viss izskatījās apmēram tāpat kā pie mums “Stockmann”. Ātri vien izgājām ārā un lūdzām, lai atļauj iet ielas pretējā pusē uz tirdziņu. Gide pretojās, taču beigās viņu pierunājām. Tirdziņš savādi smaržoja. Lai arī preces, šķiet, bija domātas tūristiem, angļu valodā jautājumu “How much?” (“Cik tas maksā?”) neviens pārdevējs nesaprata. Piedāvātā cena tika parādīta uz kalkulatora. Ja tā neapmierināja, kaulējoties varēja uzspiest citu skaitli. Diezgan liels bija “Jundas” meiteņu pārsteigums, kad izrādījās, ka ķīnietis par nolīgto cenu bija iedomājies pārdot tikai vienu auskaru. Lai dabūtu arī otru, prasīja maksāt vēl…
Pāri laukiem
Trešajā festivāla dienā visi dalībnieki 28 autobusos tika vesti uz Lielo Ķīnas mūri. Vairāku simtu kilometru garajā ceļā ik pa simt metriem stāvēja policists, satiksme mūsu autobusu kustības laikā bija slēgta. Pa logu redzējām, kā līdzenajos kā Zemgales laukos smagi strādā zemnieki. Ar lieliem groziem uz muguras viņi vāca kartupeļus vai kukurūzu. Daži, iebriduši līdz padusēm ūdenī, gluži kā sivēnus baroja zivis. Visi lauki bija sakopti.
Lielais mūris atrodas kalnos. Tā arī bija vienīgā vieta, kur Ķīnā tikām ārā no dūmakas un ieraudzījām sauli. Karstums 38 – 40 grādu. Ķīnieši, rūpējoties par mums, ūdeni deva dzert, cik tik grib. Mūra apskatei bija atvēlētas trīsdesmit minūtes. Starp citu, šī divus gadsimtus pirms Kristus imperatoru Cinu dinastijas laikā celtā būve ir vienīgais cilvēka roku darbs, kas saskatāms no Kosmosa.
Prot izrādīt cieņu
Pienāca svētku noslēguma diena. Četrām mūsu meitenēm – Martai Kaulakānei, Rūtai Labrencei, Undīnei Šulcai un Barbai Vilčakai – radās doma palikušās juaņas (atpakaļ uz dolāriem tās nemainīja) izlietot ķīniešu kleitu iegādei. Arī puiši – Roberts Brencāns un Kristaps Krūmiņš – nopirka ķīniešu kreklus. Tie nebija tautas tērpi latviešu tradicionālajā izpratnē. Meiteņu kostīmiem raksturīgs kimono piegriezums, puišiem krekla pogu vietā – savdabīgas cilpiņas un bumbulīši. Ķīnieši saprata, ka viņiem tiek izrādīts liels gods. Festivālā viņu tautieši bija redzēti citu tautu tērpos, bet latvieši, baltie eiropieši, kas uzvilkuši ķīniešu drēbes, šķita kaut kas neredzēts! “Jundaru” meitenes tika nosēdinātas priekšā pie skatuves, un viņas intervēja Ķīnas nacionālā televīzijā. Undīnei jautāts, no kurienes atbraukuši, kā patīk festivāls. Un, protams, izteikti komplimenti. Barba piebilst: “Kad pie mums ierodas kāds ārzemnieks un ar cieņu uzvelk mūsu tautas tērpu, mēs arī esam priecīgi. Tādēļ jau brauciena sākumā bija doma, ka kādā reizē varētu sapucēties ķīniešu tērpā.”
Pekinā var rīkot olimpiādi
Kad festivāls tā skaisti bija beidzies, sākās ķibeles. Agrā rītā, no viesnīcas dodoties uz Pekinas lidostu, atklājās, ka autobuss iet pa šauriem lauku ceļiem, būvlaukumiem – pavisam ne tā, kā turp braucot. Pēc vairākām stundām tas beidzot izlīkumoja uz autostrādes, taču pēkšņi satiksmi aizkavēja viena un pēc tam vēl viena avārija. Tā ceļā pavadījām sešas stundas un nokavējām lidmašīnu. Kad skolotāja to paziņoja autobusā sēdošajiem, neviena acīs nebija lasāmas nedz bailes, nedz izmisums. Vakarā tajā pašā viesnīcā, tikai citās istabiņās, tika svinēts vēl viens festivāla nobeigums un sveikti pedagogi. “Jundari” apdāvināja viņus ar ķīniešu ģimenēm (sākotnēji bija paredzēts, ka festivāla dalībnieki nakšņos Tjandziņas jauniešu ģimenēs, nevis viesnīcā) domātajiem latviešu suvenīriem. Viens no tiem – mazā Rīgas balzāma pudele – lieti noderēja nākamajā rītā – kā pateicība krievu lidsabiedrības “Aeroflot” pārstāvim Pekinā Vladimiram, jo viņš veicināja, lai latviešiem par nokavēto reisu nebūtu jāmaksā. Viena versija par to, kāpēc nokavējām reisu, ir tāda, ka ķīniešu šoferis bija iedomājies apbraukt autostrādes maksas posmus un tam atvēlēto naudu iebāzt savā kabatā. Nākamajā rītā līdz Pekinas lidostai tikām aizvesti nepilnās divās stundās. No autobusa izkāpām pulksten sešos no rīta, bet lidmašīna bija tikai 11.40. Sēdējām un gaidījām. Kad sākās bagāžas reģistrācija, pēkšņi atklājās, ka vienam zēnam nozagta soma, kurā atradās pase. Protams, var atkārtot, ka dokumentus nevajag glabāt somās, bet gan jātur kabatā cieši pie sevis, taču šoreiz pamācīšana vairs nelīdzēja. Kad visi jau bija devušies uz lidmašīnu un kļuvis skaidrs, ka kādam no skolotājiem kopā ar apzagto puisi, dokumentu atjaunojot, būs jāuzkavējas Ķīnā vēl kādas dienas (un, iespējams, jāpērk jaunas biļetes), atskanēja priecīgais Vladimira sauciens: “Atrada, atrada!” Olimpiādes rīkotāju cienīgā stilā bija pastrādājusi Pekinas policija, kas maķenīt “aptīrīto” somu kopā ar pasi pusstundas laikā atrada kādā lidostas atkritumu urnā. Viss labs, kas labi beidzas.
***
“Jundas” dalībnieki Ķīnā par pieredzēto
– Par gidiem bija divas ķīniešu meitenes, viena divus gadus mācījusies krievu valodu. Gandrīz uz visiem mūsu jautājumiem viņām bija divas atbildes: “Jūs to nedrīkstat” un “Es nezinu”. Piemēram: “Vai bankas strādā sestdien un vai tur var samainīt valūtu?” Atbilde: “Es nezinu.” Jautājums: “Ko cilvēki dara svētdienās?” Atbilde: “Es nezinu.” Jautājums: “Ko jūs svētdien ģimenē darāt?” Muļķīgs smaids, un atbildes nav. Iespēju apmeklēt Tjandziņas pilsētas muzeju burtiski izplēsām ar zobiem un nagiem. Programmā tas nebija paredzēts, tajā laikā mums būtu vienkārši jāsēž viesnīcā.
– Ja rindā uz publisko tualeti nestāvēsi podam cieši blakus, zini, ka tev priekšā aizies kādi pieci ķīnieši. Par pieklājību, labām manierēm viņi nedomā. Tā vienkārši ir cīņa par izdzīvošanu. Kurš būs pirmais? Tostarp arī – kurš pirmais nokārtosies!
– Ja vēlreiz būtu iespēja lidot uz Ķīnu, es to darītu. Tā vairs neasociējas ar miljardu mazu dzeltenu cilvēciņu. Man pret šo tautu radusies cieņa.
– Uz ceļa uzzīmēta zebra – tātad gājēju pāreja, bet visi pīpina un brauc pāri. Šoferi skaņas signālu lieto, piemēram, izpildot apdzīšanas manevru, pagriezienu gaismas viņi neslēdz. Kāds taksometra šoferis pīpināja arī tādēļ, lai pievērstu uzmanību iespējamiem klientiem. Varbūt tā pīpināšana ir kā saruna mums nezināmā valodā.
– Tjandziņā redzējām milzīgas modernas stikla un marmora ēkas, skolu, kuras simfoniskais orķestris atskaņo pasaules klasiku, bet turpat netālu – šauras, dubļainas ejas starp kleķa būdiņām, kurās valda nabadzība, netīrība un izmisums.
– Tradicionāli, rādot Ķīnu, fotogrāfē vai filmē lielus cilvēku pūļus. Taču Tjandziņā varēja justies brīvāk nekā, piemēram, Rīgas centrā, kur trotuāri ir šaurāki. Uz ielām maz redzējām bērnus. Iespējams, tās ir politikas sekas, ka valsts atbalsta mazas ģimenes, kurās ir viens bērns. Mūsu gide, deviņpadsmit gadu veca meitene, gan minēja, ka viņai ir brālis.
– Pārsteidza skats, kad skolotāja skatītāju zālē vienā rindā nosēdināja apmēram trīsdesmit piecgadīgu, sešgadīgu ķīniešu bērnu un viņi mierīgi divas ar pusi stundas skatījās koncertu. Neviens negāzās gar zemi, nejoņoja pa zāli un nebļāva: “Es gribu dzert! Es gribu čurāt! Cik ilgi vēl?! Kad mēs iesim mājās?!”
– Kad ķīnieši savā starpā runā, viņu balsis ir spalgas, izklausās, ka viņi rājas. Tas taču nevar būt, ka cilvēki visu laiku cits citam ko aizrādītu. Vienkārši tāds temperaments.
– Ķīnas sievietes pie friziera neiet. Mati parasti savīti copē vai savilkti zirgastē. Eiropeiskus matu griezumus redz ļoti reti. Izskatījās, ka kosmētiku ķīnietes nelieto.
