Pirmā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina vizīte Latvijā tika gaidīta. Vienīgi pirms tās galīgi nebija nojaušams, kāda būs tikšanās nozīme.
Pirmā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina vizīte Latvijā tika gaidīta. Vienīgi pirms tās galīgi nebija nojaušams, kāda būs tikšanās nozīme. Jo īpaši, ja vizīte notiek dienās, kad tiek atzīmēta mūsu valsts reālā neatkarības atjaunošana. Un galvenais, ka šim cilvēkam ir būtiska saistība ar to. Protams, bijušā Krievijas prezidenta vizītei Latvijā nebija tiešas ietekmes uz starpvalstu politiku. Taču jāpiekrīt tiem, kas uzskata, ka vizīte, iespējams, simbolizē Latvijas un Krievijas attiecību uzlabošanos. Protams, var, no šodienas skatupunkta raugoties, lepni izriest krūtis un nīgri noburkšķēt: “Kas tas Jeļcins vispār ir?”
Nemaz nebija tik daudz cilvēku, kas padomijā astoņdesmito gadu beigās kā Jeļcins publiski stājās pretī sistēmai. Turklāt jāņem vērā, ka viņš to darīja būdams nomenklatūras klasiskajā amatā – Maskavas pilsētas kompartijas pirmais sekretārs. Protams, tobrīd situācija nebija viņam labvēlīga. Tāpēc atliek vien apbrīnot šā cilvēka uzņēmību un pārliecību par savas rīcības pareizību, sperot nākamos soļus. Šodien varam pavīpsnāt par viņa drosmi. Pirms sešpadsmit un piecpadsmit gadiem nemaz nebija tik daudzu, kas rīkojās līdzīgi. Protams, no padomju kompartijas dzīlēm nācis, arī Jeļcins vēlāk pierādīja, ka rīkojas līdzīgi kā daudzi partijas vadītāji pirms viņa. Tajā pašā laikā vēsturē, tostarp arī Latvijas, paliks tas, kura paraksts ir uz mūsu valsts neatkarības atjaunošanas dokumentiem.
Atgriežoties pie B.Jeļcina šīsnedēļas vizītes, jāpiemin vēl kāds gana personīgas drosmes un godaprāta pilns solis. Tā bija viņa publiska atvainošanās par to, ka pirms sešiem gadiem atteicās pieņemt Latvijas valsts augstāko apbalvojumu – 1. šķiras Trīszvaigžņu ordeni. Jā, tas bija gana drosmīgs solis un vēlreiz pierādīja, ka lieli cilvēki kaut ko tādu var izdarīt. Arī grozīt vēstures ratu.
Par mums pašiem, kā atceramies savu vēsturi un to pieminam? Šī nedēļa nepagāja tikai zem B.Jeļcina zvaigznes. Tas bija arī neatkarības atjaunošanas piecpadsmitgades atceres laiks. Zināmā mērā mūsu attieksmi pret to raksturo varbūt ārēji necila, tomēr gana zīmīga īpašība – vienaldzība. Ik gadu augustā tiek rīkots Baltijas vienotības skrējiens par piemiņu astoņdesmito gadu nogales notikumam, kad simti tūkstoši, sadodoties rokās, simbolizēja vienotību. Tāds notika arī šogad. No Latvijas gatavību piedalīties izteica vien trīs jelgavnieki. Pretstatā lietuviešiem, kas savus skrējēju desmitus un simtus sagaidīja ikvienā ciemā un pilsētā kā svētkos. Latvijā varējām skriet drūmā vientulībā un, nonākot pie brīvības simbola – mātes Latvijas – galvaspilsētas centrā, izskatīties kā trešo tēvadēlu pulciņš. Mūsu vienaldzībai mierinājums var būt tikai tas, ka ziemeļu kaimiņi igauņi izrādījās vēl kūtrāki. Vienīgais igaunis, kas bija izlēmis pievienoties skrējēju pulkam līdz Tallinai, tika “noņemts no trases”, jo viņa dzīvesbiedrei bijis kauns par vīra nenopietno nodarbi. Iespējams, minētais norāda uz tautu temperamenta iezīmēm. Tā teikt, lietuvieši tuvāk dienvidiem, viņi arī aktīvāki. Mēs ne šis, ne tas. Tā, pa vidam. Ziemeļos savukārt vēsie un lēnie igauņi. Varbūt tā, bet varbūt arī pavisam savādāk. Tikai virsū mācas pilnīgi citas domas, runājot par atmiņu un piemiņu. Vismaz attiecībā uz mums un ne rozā brillēm uz acīm.
