«Ziņas» turpina stāstīt par applūstošo pļavu apsaimniekošanu Somijā. Šoreiz par kādu zemnieku saimniecību, kurā visai prāvus līdzekļus iegūst no ES fondiem par pļavu noganīšanu, izmantojot mājlopus.
“Ziņas” turpina stāstīt par applūstošo pļavu apsaimniekošanu Somijā. Šoreiz par kādu zemnieku saimniecību, kurā visai prāvus līdzekļus iegūst no ES fondiem par pļavu noganīšanu, izmantojot mājlopus.
Aptuveni deviņdesmit kilometru uz ziemeļrietumiem no Somijas galvaspilsētas Lopi ciemata apkārtnē deviņdesmito gadu sākumā zemnieku saimniecību ar latviešu ausij neparastu nosaukumu “Pappilanpuisto” ierīkojuši divi kungi – Jouko Helanders un Hannu Heikinens. Saimniecība naudu pelna, apsaimniekojot pļavas, nodarbojoties ar gaļas lopkopību un nedaudz ar dekoratīvo augu un puķu audzēšanu. Savu artavu maciņā ienes arī tūristu ēdināšanas pakalpojumi.
No puķēm līdz pļavu apsaimniekošanai
1994. gadā divi somi no Helsinkiem nolēma doties dzīvot uz laukiem. Atraduši informāciju, ka Lopi pusē vietējās draudzes mācītājs gatavojas pensionēties un pārcelties uz dzīvi pilsētā, abi censoņi iegādājās viņa pagājušā gadsimta sākumā būvēto plašo māju ar saimniecības celtnēm, tostarp arī liellopu turēšanai paredzēto kūti. Zemes platības ap saimniecību gan bijis pamaz – tikai 3,2 hektāri. Tāpēc, lai nodarbotos ar gaļas lopu turēšanu, pašlaik 15 hektāru tiek nomāti no vietējās pašvaldības, kā arī gandrīz simts hektāru applūstošo pļavu dažādās Dienvidsomijas vietās. Jāpiebilst, ka šīs pļavas ir īpaši aizsargājamās dabas teritorijas un iekļautas “Natura 2000” sarakstā – līdzīgi kā Lielupes palieņu pļavas un citas šādas platības Latvijā. Govis un aitas (šogad 130 un 60) uz pļavām tiek vestas pavasarī ar smago automašīnu un paliek tur ganīties līdz pat rudenim. Tā kā govis ir gaļas šķirnes, tās nav nepieciešams slaukt. Līgums par pļavu noganīšanu paredz, ka saimnieki ganības aplūkos vismaz reizi divās dienās. Tālākās atrodas Helsinkos, kur govis pilsētas centrā rezervāta teritorijā ganās 30 hektāros no niedrēm atbrīvotā pļavā. Pārējās platības atrodas nedaudz tuvāk.
Zemnieku saimniecība par pļavu noganīšanu saņem ES finansējumu – aptuveni 400 eiro par hektāru. Tas ir vairāk nekā var iegūt Latvijas zemnieki par līdzīgām darbībām, tomēr, kā “Ziņām” skaidro Latvijas Dabas fonda pārstāvis Andris Klepers, tiek veikti papildu aprēķini, lai mūsu lauksaimniekiem piedāvātā summa (aptuveni 140 eiro par hektāru) būtu lielāka – atbilstoši šābrīža reālajām izmaksām. Kā jau minēts, liellopi ir gaļas šķirne, un ganību perioda beigās gandrīz puse ganāmpulka nonāk Helsinku restorānu virtuvēs vai arī gadu laikā atrasto pastāvīgo klientu mājas saldētavās. Tas tāpēc, ka arī Somijā, lai iegūtu bioloģiskās produkcijas saimniecības statusu, jāiziet gana ķēpīga birokrātiska un dārga procedūra. Labāk, ja ir savas gadu laikā iegūti “kundes”, kas par uzņēmīgo puišu produkcijas kvalitāti pārliecinātas. Uz “Ziņu” jautājumu, vai lauksaimnieciskā darbība tiek apdrošināta, abi neizpratnē saskatās un viennozīmīgi atbild: “Protams.” Vienīgi par puķu un dekoratīvo augu audzēšanas nākotni viņi ir skeptiski – pārāk daudz blakusizdevumu, lai tā būtu rentabla.
Tūristu uzņemšana – papildu ienākumi
Līdz ar saimniecības ierīkošanu īpašnieki nolēma, ka varētu nodarboties arī ar tūristu grupu uzņemšanu. Tika noslēgts sadarbības līgums ar vairākām tūrisma aģentūrām, un tagad no pavasara līdz rudenim fermā iegriežas ceļotāji. Pārsvarā viņi apskatās, kā dzīvo tipiskā zemnieku saimniecībā, un nobauda pusdienas. Te nu ir vērts par ēdienu pasniegšanu pastāstīt sīkāk.
Uz “Ziņu” jautājumu, vai attiecīgajās valsts un pašvaldību struktūrās bijis grūti saņemt atļauju nodarboties ar tūristu ēdināšanu, skanēja atbilde, ka bijis nepieciešams tikai doties uz pašvaldību un tur informēt, ka viņi vēlas sniegt šādu pakalpojumu. Pēc dažām dienām ieradies ierēdnis, kas veicis pārbaudi “uz vietas”. Tas nozīmēja, ka paņemts dzeramā ūdens paraugs, lai vēlāk izdarītu nepieciešamās analīzes, kā arī pārliecinājies, vai virtuve aprīkota ar ledusskapi, kā arī citiem ēdienu glabāšanai un sagatavošanai nepieciešamajiem agregātiem. Inspektors arī aplūkojis telpas, kuras paredzētas izmantot ēdiena pasniegšanai. Jau pēc dažām dienām pēc ūdens analīžu saņemšanas nepieciešamā atļauja bijusi rokā. Turpmāk līdzīgas pārbaudes notiek ik pa pāris gadiem, par to iepriekš nebrīdinot. Kā teic saimniecības īpašnieki, galvenais, kas noteikts, lai ēdiena sagatavošanā un pasniegšanā tiktu ievērotas normāli izpildāmas higiēnas normas. Nekādi speciālie krāni, flīzējums, dārga ēdiena sagatavošanas aparatūra nav pieprasīta.
Protams, dienu ciemojoties vienā no 70 tūkstošiem saimniecību, daudz kas paslīdējis garām. Taču skaidrs, ka somu zemnieki vairāk paļaujas uz izdomu un enerģiju, meklējot jomu, kurā būtu iespējams pelnīt. Turklāt valsts un pašvaldība nenodarbojas ar sīkumainu piekasīšanos nebūtiskām lietām – ka tik kaut kas nenotiek, tāpēc noteiksim tik smagas prasības, ka to izpilde nokauj interesi kaut ko sākt.
