Kad 28. un 29. novembrī Rīgā risināsies izdaudzinātais NATO sammits, uz kuru plāno ierasties apmēram 4500 dalībnieku, tai skaitā dažādu valstu nozīmīgi politiskie līderi, viņi saņems kādu latviešiem raksturīgu dāvinājumu – dūraiņus.
Kad 28. un 29. novembrī Rīgā risināsies izdaudzinātais NATO sammits, uz kuru plāno ierasties apmēram 4500 dalībnieku, tai skaitā dažādu valstu nozīmīgi politiskie līderi, viņi saņems kādu latviešiem raksturīgu dāvinājumu – dūraiņus. 117 pāru apņēmušās noadīt deviņas Jelgavas un rajona adītājas.
“Latvieši vienmēr izcēlušies ar ko īpašu un oriģinālu,” stāsta viena no Jelgavas adītājām Aina Kazāka. “Tad visa Latvija sadodas rokās “Baltijas ceļā”, tad izdomā pa robežu sastādīt ozolus, tagad uzadīt sammita ciemiņiem cimdus.”
“Ziņas” jau rakstīja, ka Lauku sieviešu apvienības (LSA) paspārnē radies lauku amatnieku kooperatīvs “Akorande” sadarbībā ar Aizsardzības ministriju vasaras sākumā sāka slēgt līgumus ar cimdu adītājām par 4500 pāru darināšanu. Tiem jābūt gataviem līdz 23. septembrim. LSA Jelgavas nodaļas vadītāja Gunta Saulāja stāsta, ka īpaši pēc publikācijas “Ar dūraiņiem uz sammitu” pieteikušās daudzas rokdarbnieces (apmēram 20), taču pasūtījuma limits Jelgavai bija 140 pāru, un tas tika tām adītājām, kas bija ieradušās uz pirmo tikšanos un pateikušas, cik pāru viņas var noadīt. “Diemžēl vairāk nevarējām paņemt,” atzīst G.Saulāja.
No Jelgavas rajona piedalīsies rokdarbnieces Ausma Medne, Vija Beržus, Ilga Žukova un Rita Indrikova, no pilsētas Aija Buša, Anna Lūsēna, Zina Renģīte, Aina Kazāka un Māra Majore, kā arī divas dobelnieces.
Dūraiņiem jābūt košiem un kvalitatīviem
Dūraiņi jāada ne šādi tādi, bet stingri pēc Aizsardzības ministrijā izstrādātiem Latviešu etnogrāfisko cimdu iepirkuma noteikumiem, lai tie būtu glīti, koši un, galvenais, nevienu neaizvainotu. Tāpēc adītājām vajadzēja atturēties no brūnām krāsām, neieadīt ugunskrustus un izvairīties no auseklīšiem, kas citu tautu kultūrās simbolizējot ko nelabu. Košuma kritiku neizturēja arī mūsu mērenie Zemgales raksti, tāpēc zemgalietes nu ada Kurzemes un Latgales rakstus.
Tikšanās laikā tika pieaicināta atbildīgā par dūraiņu kvalitāti. Speciāliste tad nu informēja adītājas, kādai jābūt cimdu kvalitātei, stāstīja par rakstiņiem, skaidroja, cik augsts jāveido valnītis, kā jānorauc un pēc kāda šablona jāstīvina.
Minimālā programma
Sākumā daudzas sievas pārņēma bažas, vai spēs tikt ar uzdevumu galā, tāpēc no dalības pasākumā viņas atteicās. Citas piedāvājumu uzņēma kā izaicinājumu un iespēju apgūt ko jaunu, izpaust sevi. Lai arī vēlāk, kad rokdarbnieces jau bija ieadījušās un sapratušas, ka var vairāk, daudzas apņēmās uzadīt tikai viņu “minimālo programmu”. Lauku sievas bažīgas darījis arī tas, ka priekšā vasara, bet viņām tā pārsvarā paiet dārza darbos, adīšanu atliekot uz ziemas vakariem. Tomēr Zemgales reģions apsolīja uzadīt pusi – vairāk nekā 2000 – cimdu pāru.
Reizi mēnesī adītāju koordinatori tiekas Lauku sieviešu apvienībā, kur arī tiek izrunātas aktualitātes, aplūkots veikums, dažkārt kritizēts, brāķēts un nosūtīts atpakaļ. Mūsu adītājas pagaidām kritiku nav saņēmušas.
Dzijas sagāde nebija vienkārša
Lai arī daudzu rokdarbnieču krājumos bija dzija, ne vienmēr tā atbilda cimdu iepirkuma prasībām. Noteikumi paredz, ka dūraiņu materiālā 80 procentiem jābūt vilnai un 20 – sintētikai (akrilam). Dzijai jābūt arī noteiktā biezumā un košās krāsās. Tad nu adītājas meklēja to gan speciālos veikalos, gan krāsoja pašas. Aina Kazāka stāsta, ka nepaņemto briļļu dēļ pat nopirkusi nepareizo un nu tā jāizada citur.
Par cimdiem maksās
Paredzēts, ka adītājas par darbu saņems arī atlīdzību. Samaksa par sieviešu cimdu pāri noteikta 6,50, bet vīriešu – 7,50 latu. Čaklās sievas stāsta, kaut tas nav bijis iemesls uzņemties cimdu adīšanu, viņas, protams, ir priecīgas par iespēju arī nopelnīt. Maksa par cimdiem rokdarbniecēm šķiet adekvāta, tajā pašā laikā pilsētas adītājas nav drošas, vai viņām samaksās, jo “nekādus papīrus neesam redzējušas,” stāsta A.Buša. Sirmā adītāja A.Lūsēna arī norūpējusies, ka viņai pat būšot jāatver bankas konts, jo citādi naudiņu nevarēšot saņemt. Adītājas samaksu saņems caur kooperatīvu “Akorande”.
Vai sammita dalībnieki cimdus uzvilks
Adītājas atzīst, ka viņām nav īpašu favorītu, kuru rokās viņas vēlētos redzēt savus cimdus. A.Buša gan smej, ka tie varētu tikt uzvārdabrālim Bušam. Interese par cimdu likteni ir vispārēja – kādas tautības dalībniekiem tie tiks, kāds viņu vecums, kā viņiem patiks. Dažas rokdarbnieces gan nedaudz norūpējušās, vai dāvinājuma saņēmēji vispār velti uzvilks, jo adīti cimdi esot kas neierasts. Arī pašu mājās dūraiņi izgājuši no modes, vieglāk nopirkt gatavus, saka rokdarbnieces. Dažām pat vajadzējis atsvaidzināt cimdu darināšanas prasmes, jo ikdienā tos vairs neada.
Vienīgais, ko viņas vēlētos redzēt, ir visu tapušo cimdu izstādi. Tā būtu vienreizēja iespēja aplūkot citu veikumu, aizgūt idejas un bagātināt pieredzi.
Ideja turpināsies
LSA Jelgavas nodaļas vadītāja G.Saulāja ir lepna par mūsu adītāju kvalitatīvo veikumu. Lai tas varētu vairāk “iziet tautās”, rokdarbniecēm piedāvāts iesaistīties lauku amatnieku pakalpojumu kooperatīvā “Akorande”. Jau uz Ziemassvētkiem tas plāno piedalīties svētku tirdziņā Vecrīgā. Tajā arī varētu piedāvāt rokdarbnieču veikumu, kas būtu glīti iesaiņots, ar vienādām uzlīmēm un “firmas zīmi”.
Rokdarbnieces “no bērna kājas”
Visas NATO sammita adītājas atzīst, ka šis vaļasprieks, aizraušanās un hobijs ir kā dzīvesveids, kas izveidojies jau agrā bērnībā. Tad nu tagad apadīti un aptamborēti visi mājinieki, radi, draugi un paziņas. Rokdarbs vienmēr bijusi arī laba dāvana. Adītājas savā dzīvē darinājušas ne tikai cimdus, bet galvenokārt zeķes, arī džemperus, jakas un citu apģērbu.
Mūsu adītājas
G.Saulāja Jelgavas un rajona adītājas mīļi sauc par sieviņām, jo viņām ir ievērojams gadu skaits. Viena no vecākajām un pieredzes bagātākajām ir Anna Lūsēna. 83 gadu vecumā viņa apņēmusies NATO sammitam uzadīt sešus pārus cimdu, un teju visi ir gatavi. Kaut veselība klibo un dakteris pat aizliedzis kundzei adīt, viņa, ērti iekārtojusies dīvānā un pacēlusi slimās kājas uz krēsla, tomēr darbiņu darījusi. Sirmā kundze atzīst, ka viņas rokas arī vairs nav tik “klausīgas”, kādreiz strādājusi kā ar mašīnu, tagad nācies vairāk adījumu pielabot. Tomēr A.Lūsēna atzīst, ka iesaistīšanās šajā pasākumā viņai likusi justies vajadzīgai un devusi stimulu dzīvei.
Sirmā adītāja ir Tautas daiļamata meistare. Savulaik viņas darbi godalgoti vissavienības izstādē Maskavā, kā arī bijuši aplūkojami Francijā.
Visvairāk cimdu pāru – 30 – apņēmusies uzadīt Tautas daiļamata meistare Zina Renģīte. Arī viņai adīšana dzīvē bijis kā vaļasprieks un iespēja savulaik pat krietni nopelnīt. Iesaistīšanās šajā pasākumā likusies interesanta iespēja, kaut vajadzēja kādu nedēļu, lai pieredzes bagātā adītāja izprastu visas cimdu iepirkuma noteikumu prasības. “Limiti ierobežo,” viņa atzīst.
Daudz interesantas pieredzes ir arī Ainai Kazākai. Viņas devums NATO sammitam būs desmit pāru. Par cimdu dāvināšanas tradīciju Ainas kundze stāsta atgadījumu iz dzīves. Reiz pie viņas negaidīti ieradušies ciemiņi no Anglijas. Nekas neesot bijis pie rokas, tāpēc nolēmusi ciemiņiem uzdāvināt savus cimdus. Angļi saskatījušies un pasmaidījuši. Izrādās, pirms brauciena viņi kādā enciklopēdijā par Latviju izlasījuši, ka šajā zemē ir paraža dāvināt cimdus. Viesi pārliecinājušies, ka tā ir patiesība.
A.Kazāka atceras, ka skolā vēl nav gājusi, bet noadījusi mammai pirmos pirkstaiņus. Darbojusies pie rakstāmgalda – kad mamma nākusi istabā, adīklis ieslīdējis galda atvilktnē, tā radot iespaidu, ka viņa lasa grāmatu. Protams, liels bijis māmiņas pārsteigums.
Aija Buša ir strādājoša pensionāre. Savulaik bijusi mājturības skolotāja, bet tagad pasniedz rokdarbus Sociālās aprūpes centrā. Ar tiem kundze aizrāvusies, kad mācījusies skolā. Par to pateicība pienākas skolotājai Strautniecei.
A.Buša NATO sammitam adīs desmit cimdu pāru. Viņa uzskata, ka tā ir iespēja parādīt sevi. “Daži esam mierīgi, nosvērti, citi dullāki, tas arī parādās cimdos,” saka adītāja. Bušas kundzei ir interese par visu veidu rokdarbiem, viņa ir arī Tautas daiļamata meistare aušanā.
Māra Majore, kas apņēmusies uzadīt 20 pāru, par iespēju adīt cimdus sammitam, uzzināja presē. Arī Majores kundze ada no bērnības, un viņai licies interesanti piedalīties šajā pasākumā. Adītāja ir A.Bušas kolēģe, tāpēc par noteikumiem un prasībām konsultējusies ar viņu. Kaut sākumā nav zinājusi, ka noteikts tik strikts standarts, viņa uzskata, ka viss ir izdarāms.
Ausma Medne ir no Platones. Par iespēju adīt sammitam uzzinājusi no pašvaldības. Saistošs licies arī piedāvājums darboties kooperatīvā “Akorande”. Ausmas kundze atzīst, ka kurzemnieku krāsas nav tās mīļākās, taču viņa darinās desmit pāru. Kaut adīts daudz, rokdarbniece līdz šim ar saviem darbiem nekad nav pelnījusi. Lielākais veikums bijis 2002. gadā, kad krustmeitai uz kāzām noadīts 15 pāru pūra cimdu, tad gan kundze adīkli ilgi nav vēlējusies ņemt rokā.
Tāds pats ražīgs gads reiz iegadījies platonietei Vijai Beržus, kad tapuši deviņi džemperi un jakas. Viņa cimdus ada ar prieku un atzīst, ka zeķu adīšana nav tā mīļākā, jo tās velk kājās un bāž zābakā. Adītāja NATO viesiem uzadīs astoņus pārus.
Cimdus sammitam darina arī staļģenietes Ilga Žukova un Rita Indrikova. Ilga – 17 pāru, bet Rita – sešus. Arī viņas sākumā bažījušās, ka vasarā nebūs laika tādam darbam, tomēr karstās dienas neļāva atrasties uz lauka, arī slimošana gadījusies – bija jāada. R.Indrikova stāsta, ka savulaik strādājusi bibliotēkā un adīšana bijis liels atspaids dzīvē. Kādreiz adījusi daudz, bet tagad augstā asinsspiediena dēļ starplaikos “jāaiziet uz dārzu pašiverēt”, viņa saka. I.Žukova stāsta, ka apadījusi visu Staļģeni. Tagad gan rokas vairs nav tik veiklas, bet vienalga – ieslēdz televizoru un kustini rokas.
