2005. gadā no ieslodzījuma vietām brīvībā nonāca 1499 cilvēki. Lielākā daļa vecumā no 25 līdz 40 gadiem – tātad aktīvākā darbspējīgo grupa, kuriem darba iegūšana varētu būt aktuāla.
2005. gadā no ieslodzījuma vietām brīvībā nonāca 1499 cilvēki. Lielākā daļa vecumā no 25 līdz 40 gadiem – tātad aktīvākā darbspējīgo grupa, kuriem darba iegūšana varētu būt aktuāla. Tendences darba tirgū liek uzdot jautājumu, vai sabiedrība ir gatava atteikties no pusotra tūkstoša darba spējīgu cilvēku un vēl visiem tiem, kuri nevar iegūt darbu savas cietuma pieredzes dēļ? Pētījumi liecina, ka vairākums uzņēmēju būtu gatavi nodarbināt kādreizējo ieslodzīto, bet 34 procentos uzņēmumu strādājis vai patlaban strādā kāds bijušais ieslodzītais. Vērojams, ka tie uzņēmēji, kas darba attiecībās jau saskārušies ar bijušajiem ieslodzītajiem, vairāk apsver iespēju pieņemt viņus darbā.
Lai arī daļa bijušo notiesāto varētu iesaistīties darba tirgū, ne visiem ir nepieciešamās zināšanas, motivācija un iespējas, lai varētu pilnvērtīgi strādāt. Īpaši tas attiecas uz tiem, kas ieslodzījumā pavadījuši ilgu laiku, vai arī nav nepieciešamās kvalifikācijas un izglītības. Zināms, ka sodi, kas paredz brīvības atņemšanu, ierobežo izglītības, profesionāla darba iespējas un negatīvi ietekmē ieslodzīto uzvedību. Cietumos nesēž sabiedrības izglītotākā daļa. Augstākā vai nepabeigta augstākā izglītība ir diviem procentiem, bet profesionāli tehniskā, vidēji speciālā – 10 procentiem ieslodzīto. Taču nevar piekrist uzskatam, ka viņi dzīvo savā iedomu un cerību pasaulē. Vairākums Valmieras cietumā aptaujāto visai reālistiski novērtē spējas un vēlamās profesijas, kaut arī lielākajai daļai nebija stabilas darba pieredzes. Vēlamajam darbam atbilstoša profesija bija mazāk nekā trešajai daļai aptaujāto.
Nodarbinātība pēc ieslodzījuma saistīta ar nodarbinātību ieslodzījuma vietās, jo strādājot notiesātie var mācīties, uzturēt un pilnveidot darba prasmes, kas viņiem palīdzētu konkurēt darba tirgū. Tomēr ar profesionālo sagatavošanu vien nepietiek. Darbavietā ļoti nozīmīga ir arī problēmu risināšana, kritiskā domāšana, precizitāte, sadarbošanās ar kolēģiem, citu cilvēku viedokļu un jūtu respektēšana, kā arī izturēšanās pret varas iestāžu pārstāvjiem. Noskaidrots, ka, nodarbinot zema statusa un mazatalgotus cilvēkus (tai skaitā arī bijušos ieslodzītos), darba devēji augstāk par profesionālajām iemaņām vērtē saskarsmes prasmes un tādas īpašības kā godīgums, atbildības izjūta, pozitīva attieksme pret darbu, uzticēšanās. Maz būs līdzēts, ja ieslodzītajiem tiks piedāvātas tikai zināšanas un prasmes, bet neradīsies personīgā motivācija – vēlme iet tālāk, griba strādāt, lai attīstītu un mainītu savu dzīvi. Nelīdzēs arī vienpusēja motivēšana, pretī nedodot zināšanas un iespējas iegūt prasmes. Neredzot reālas iespējas (zems algu līmenis, sliktas attiecības ar darba devēju), ieslodzītajam būs maz labuma no motivācijas attīstīšanas un prasmju iegūšanas. Līdz ar to ieslodzīto resocializācijā nepieciešama balansēta zināšanu/prasmju, motivācijas un iespējas veicinoša pieeja, kā arī pasākumi, kas samazina risku veikt atkārtotu noziegumu.
Bijušo ieslodzīto integrāciju var veicināt divi savstarpēji saistīti procesi. Pirmajam jāatjauno un jāuzlabo personas sociālās funkcionēšanas spējas, otrajam jānovērš atkārtota nozieguma izdarīšanas risks.
Pašlaik neviens bijušajam zaglim, slepkavam un izvarotājam netraucē doties peļņā uz ārzemēm, jo pēc soda izciešanas viņi “ir tīri”. Problēmas nodošana citiem, protams, ir visātrākais un vienkāršākais risinājums, tomēr tas nesaskan ar mūsdienu realitātēm cilvēku mobilitātē un informācijas apritē. Nepieļaujami, ka smagu noziegumu izdarītāji netiek iesaistīti programmās, kas vērstas uz viņu uzvedības maiņu. Pēc atbrīvošanas notiesātie ieinteresēti doties uz ārvalstīm, jo tādējādi iegūst finanšu līdzekļus, kas ir pietiekami izdzīvošanai un personīgajiem tēriņiem, parasti pats no sevis atrisinās arī mājokļa jautājums. Vai notiesātais pēc atbrīvošanās atkal izdarīs noziegumu, lielā mērā atkarīgs no tā, ar kādiem dzīves apstākļiem viņš sastopas. Izejot pa tā vārtiem, šiem cilvēkiem ir vairāki nopietni pārbaudījumi: sameklēt dzīvesvietu, atrast darbu, izvairīties no kriminālajām aprindām. Pāreju no ieslodzījuma brīvībā ietekmē notiesātā personības un identitātes aspekti, finanšu stāvoklis, apkārtējo attieksme un attiecības ar tuviniekiem. Ieslodzītie ar ilgu kriminālo pagātni un daudzām sociālajām vajadzībām jūtas nedroši, domājot par finansiālo un materiālo nodrošinājumu pēc atbrīvošanas. Viņi nav pārliecināti, ka vide, kurā atgriezīsies, veicinās viņu integrāciju likuma paklausīgajā sabiedrībā. Lielākajai daļai pēc atbrīvošanas nepieciešams finanšu atbalsts steidzamiem izdevumiem: apģērbam, pārtikai, īres maksai.
Spriežot pēc Ieslodzījumu vietu pārvaldes aprēķiniem, 2005. gadā faktiskie izdevumi viena ieslodzītā uzturēšanai dienā bija 7,55 lati. 2005. gada 31. decembrī cietumos atradās 6 965 ieslodzītie. Tas nozīmē, ka viņu uzturēšanai valsts tērē 52 585,75 latus dienā, bet gadā aptuveni 19,2 miljonus latu. Nodokļu maksātājiem regulāri jāatdara savi maki, jo statistika liecina, ka Latvijā aptuveni 40 procentu notiesāto noziegumus izdara atkārtoti.
Pēdējo gadu laikā ieslodzīto nodarbinātībai tiek piešķirta aizvien lielāka uzmanība. Tieslietu ministrijas izvirzītās prioritātes 2006. gadam liecina par kompleksu pieeju tagadējo un bijušo ieslodzīto problēmu risināšanai. To apstiprina vairāku politikas dokumentu pieņemšana un izstrāde, lai uzlabotu situāciju veselības aprūpē, izglītībā, nodarbinātībā un rehabilitācijā. Tikpat svarīga ir arī sabiedrība, kurā ieslodzītais atgriežas. Lai izveidotos spēcīga un droša kopiena, nepieciešams to iesaistīt šo cilvēklu iekļaušanā. Pirmais solis – izglītot par problēmām, ar kurām sastopas bijušie ieslodzītie: cietumnieku reintegrācijas jautājumi, izglītība, apmācība un nodarbinātība nākotnē. Sabiedrības pretimnākšana, risinot viņu problēmas, var samazināt atsvešinātības izjūtu un palīdzēt integrācijai.
Saīsināti no www.politika.lv
