Mēs bijām trīs Skrīveru puikas – Mārtiņš, Jānis un šo rindu autors –, kam, savulaik mācoties Jaunjelgavas vidusskolā, Daugava šķita vai ar plaukstām pārvarama un ar dedzīgu domu savaldāma.
Mēs bijām trīs Skrīveru puikas – Mārtiņš, Jānis un šo rindu autors –, kam, savulaik mācoties Jaunjelgavas vidusskolā, Daugava šķita vai ar plaukstām pārvarama un ar dedzīgu domu savaldāma. Mārtiņam bija laiva, un viņš sevi dēvēja par kuģa kapteini, mēs ar Jāni – viņa padevīgie matroži. Tas bija tikai sākumā. Vēlāk “amati” netika šķiroti. Stūres ratu – airus – vadīja tas, kurš tai rītā bija sātīgāk ieturējis brokastis. Bieži vien mūsu trijotnei piebiedrojās arī citi skrīveriešu bērni, kas mācījās Klidziņā (senāk saukta Jaunjelgava) un gribēja ietaupīt oficiālajai pārceltuvei paredzēto naudiņu.
Tas tālais rudens un ziemas sākums bija gaužām untumains. Te uzsala, te atlaidās. Lai vai kā, bet sals Daugavai ledus vāku bija uzlicis un pietauvojis krastam arī pārceltuves katamarānu. Divus rītus nostāvējuši krastā, trešajā izlēmām uz Jaunjelgavu pa ledu doties kājām. Mūs iedrošināja dzirdētais, ka agrā rītā daži pārgājuši pāri gan uz šo, gan uz viņu krastu. “Kapteinis” nokomandēja paķert līdzi izskaloto dēļa galu, un mēs trijatā sākām iet. Dēlis kalpošot par papildu balstu, gadījumā, ja kas… Ledus zem mūsu kājām reizēm nobrakšķēja, un spalgā skaņa rīta klusumā aizskrēja vai kilometru tālu. Kad bijām tikuši upes vidū, sprakšķi kļuva arvien biežāki, bet mūsu muguras karstām urdziņām vairāk nosētas. Iespējams, tāpēc mums nebija neviena sekotāja… Pretējā krastā jau bija sanācis bariņš cilvēku, kas skaitīja mūsu soļus un centās vadīt gājienu ar skaļām pamācībām. Paklausījām, metāmies rāpus un lēnām, pārvarot metru pa metram, sasniedzām mērķi. Liels bija mūsu trijotnes prieks, sagaidītāju pulciņā ieraugot arī klasesbiedrus, kas, skolā padzirdējuši par savdabīgās ekspedīcijas startu, bija atskrējuši mūs iedvesmot.
Daugavā nu aiztecējis ļoti daudz ūdeņu, bet manā atmiņā tālais notikums ieaudies tik spilgti, it kā būtu risinājies gluži nesen. Un tagad to skatu pavisam citām, nevis puikas acīm…