Talsu apkārtne, kur pagājušā gadsimta nogalē ik gadu vajadzēja vadīt studentu mācību praksi, daudz neatšķiras no Zilo ezeru zemes Latgales.
Talsu apkārtne, kur pagājušā gadsimta nogalē ik gadu vajadzēja vadīt studentu mācību praksi, daudz neatšķiras no Zilo ezeru zemes Latgales. Manas prakses vietā – Talsu mācītājmājas (tagad – Amendas māja) durvju priekšā vien atradās divi ezeri – Mācītājmājas un Baložu –, pie pilsētas robežām vēl pārītis – Čumalu un Ābeļu –, dažus kilometrus tālāk – atkal ezeri, vārdu sakot, makšķernieku paradīze.
Esmu kaislīgs makšķernieks, tikpat dulls bija arī students Arnis un daži mierīgāki zivjotāji. Mūsu pamatuzdevums gan bija iemācīties uzmērīt, kartēt un novērtēt mežu, makšķerēšanas kaislībai paliekot tālākajā plāksnē, tomēr ūdeņu bagātības pārbaudīt gribējās ļoti, ļoti.
Divās pirmajās nosauktajās ūdenstilpēs, liekas, dēļu bija vairāk nekā zivju, turklāt īstās – medicīniskās – zaļas ar melnām svītrām, krasti krūmiem un vārpatām aizauguši – tie manu uzmanību saistīt nespēja.
Talsiem tuvākais – Ābelītis – likās perspektīvāks: vizuāli padziļš, ūdensrozēm un citiem ūdensaugiem aizaudzis – īsta līņu paradīze. Šaubas izraisīja vienīgi ezera krasti – pārpurvojušies, tikai retiem, kropliem bērziņiem apauguši. “Svētdien nākšu makšķerēt,” sevī nosolījos, taču liktenis lēmis citādi.
Beidzās pirmā prakses nedēļa. Sestdienas pusdienlaikā mani vadāmie paklīda – cits pie vecākiem, cits uz kādu lielpilsētu –, un es izlēmu aizstaigāt līdz Talsiem, lai pavērtos, kas mainījies aizgājušā gada laikā. Kad bija aplūkotas Talsu jaukākās vietas, pienāca kārta veikaliem, tai skaitā zivju bodei. Tajā iegājis, sākotnēji apstulbu: pilnas kastes ar līņiem, ruduļiem, brekšiem salīdzinājumā ar pirksta garuma pastāvējušām reņģītēm Jelgavas tirgus paviljonā.
Manu uzmanību uzreiz piesaistīja brekšu bagātība – lielāki un mazāki, zeltaini spīguļojoši, trekni un apaļīgi. Izvēlējos pašu lielāko – divkilogramnieku –, samaksāju pāris rubļu un stiepu mājās (esot no Ventas – stāstīja pārdevēja). Iesviedu istabas kaktā uz avīzēm – cept vai sautēt negribējās.
Vakarpusē atnāca Juris – lai pastāstot, kā noformēt nedēļas laikā ievāktos materiālus, viņš pastrādāšot, lai nākamā nedēļa vieglāka.
Par šīm lietām runājot, students ieraudzīja breksi. “Kas tad tas, pasniedzēj?” viņš uztraukts jautāja. “Tas ir plaudis – zinātniski Abramis brama, ko kurzemnieki sauc par breksi,” atbildēju. “Biju pēcpusdienā aizgājis līdz Ābelītēm un izvilku. Bara zivs, taču vairāk nevienu nedabūju.”
Juris pietraucās kājās, izcilāja un izgrozīja manu pirkumu un kļuva domīgs.
“Pastāstīšu Arnim, viņš jau arī traks makšķernieks,” Juris beidzot izlēma.
“Nesakiet viņam ne vārda! Tur ļoti staigni krasti – ka neaiziet par burbuli!” es bremzēju Jura idejas, kaut gan zināju, ka klusēt viņš nespēs.
Tā arī bija. Svētdienas pēcpusdienā pie manis atnāca abi: gan Juris, gan Arnis, slapjš un dūņām noķēpātām drēbēm – esot kādā vietā iekritis līdz viduklim, bet no zivīm nekā.
“Man jau arī negāja viegli – no bērziņa pie bērziņa turoties,” mēģināju atvēsināt Arņa satraukto prātu.
Pēc tam mūsu draudzīgā trijotne notīrīja un izcepa manu “lomu”. Ar Talsu baltmaizi breksis garšoja vareni. Bet savu blēdīšanos neesmu vēl šodien atklājis ne Arnim, ne Jurim, ne kādam citam tā laika studentam.
