Nereti patiesa sieviešu draudzība vairāk balstās uz emocijām, nevis prātu.
Nereti patiesa sieviešu draudzība vairāk balstās uz emocijām, nevis prātu. Tādēļ situācija, kad divas nešķiramas draudzenes pēkšņi kļūst par svešiniecēm un viņu agrāk tik atklātās sarunas labākajā gadījumā aprobežojas vien ar vēsu “čau!”, nav nekas neierasts. Taču viena lieta ir, kad draudzība izirusi kāda nopietna strīda dēļ, pavisam kas cits, ja atsvešināšanās iemesls ir gaužām banāls – manai draudzenei piedzimis bēbis.
Šoreiz “Starp mums” lapā – divu sieviešu pieredze posmā, kad labākā draudzene kļūst par jauno māmiņu. Lai gan daudzi zina stāstīt par radu, draugu un paziņu negatīvo pieredzi šajā jomā, izrādās – ne vienmēr velns ir tik melns, kā viņu mālē, un bērniņa ienākšana divu sieviešu draudzībā to nevis ārda, bet stiprina.
Bērniņš ir prioritāte
Psiholoģe Ilona Stepanoviča – Monkēviča stāsta, ka bērniņa piedzimšana ikvienas sievietes dzīvē ir īpašs notikums, un tuviniekiem jāņem vērā, ka līdz ar to jaunās māmiņas prioritātes mainās. Zīdainis prasa ļoti daudz spēka un uzmanības, kas, gluži loģiski, krietni mazāk tiks veltīta citiem. Turklāt mātes instinkts automātiski nošķir būtisko no mazāk svarīgā, un priekšroka allaž tiks dota bērnam.
“Draudzenes grūtniecība ir interesanta arī otrai sievietei, jo arī viņa taču kādu dienu to piedzīvos, tādēļ radikālām izmaiņām abu attiecībās nevajadzētu rasties,” taču speciāliste nenoliedz, ka dzīvē ne vienmēr notiek tā, kā būtu jānotiek. Protams, krietni vieglāk ir saprasties ar cilvēku, kura dzīvesveids, problēmas un uzskati līdzinās tavējiem, tādēļ bērniņa gaidīšana un piedzimšana var izvērsties par nopietnu pārbaudījumu sieviešu draudzībai.
“Lai droši apgalvotu, ka agrākā draudzība būs tikpat stipra kā pirms bērniņa piedzimšanas, jāizvērtē, kas ir draudzības pamatā un cik daudz pūļu abas esat gatavas veltīt, lai saikni uzturētu arī tad, ja katrai dzīvē iestājies citāds posms ar atšķirīgu piedzīvojumu klāstu,” iesaka psiholoģe.
Draudzība “nomira dabiskā nāvē”
Runāt par to, kā mainījušās attiecības pēc tam, kad draudzenei iestājās grūtniecība, Anna (sauksim jauno sievieti tā) piekrita ar noteikumu, ka tas būs anonīmi, turklāt neiedziļinoties sīkumos. “Negribas vēl vairāk sabojāt to, kas palicis pāri no draudzības, kurai gan mēs, gan apkārtējie savulaik pareģoja mūžības ilgumu,” lūgumu pamato Aija. “Varbūt manī ir aizvainojums, ka vienā jaukā dienā vairs nebiju svarīgākais cilvēks draudzenes dzīvē, varbūt zemapziņā skauž, ka nu viņai ir cilvēks, kuram viņa ir vajadzīga un kas bez viņas nevarētu izdzīvot. Pieļauju – brīdī, kad pati kļūšu māte, novēršanos no bijušās draudzenes nožēlošu, taču mūsu attiecības vairs nebija izturamas,” tā Aija.
Jauniete atceras, ka plaisa attiecībās sāka rasties jau tad, kad draudzene, kas gaidīja bērnu, bet agrāk uz trakulībām nebija mudināma, viņu sākusi mācīt dzīvot. “Tad es smēķējot pārāk bieži, tad esmu pārāk vieglprātīga, tad kļuvusi augstprātīga… Viņas “zāģēšana”, godīgi sakot, sāka pamatīgi krist uz nerviem,” jauno sieviešu atsvešinātību veicinājis arī tas, ka abām vairs īsti nav bijis, par ko runāt. “Es studēju universitātē, viņa sēdēja mājās. Kādas vairs “klačiņas sišanas” – www.cālis.lv, un viņa bija pārlaimīga!” ironizē Aija. Arī izklaidēties saprotamu iemeslu dēļ vajadzējis iet vienai, tādēļ, gluži loģiski, tika atrasta cita sabiedrotā, kura nepētīja, piemēram, par cik gramiem pieņēmusies svarā otrajā grūtniecības mēnesī. “Ar draudzeni sazvanījāmies un tikāmies arvien retāk un retāk, un vismaz no manas puses jautājums, kā klājas un kas jauns, bija vienīgi pieklājība, nevis patiesa vēlēšanās to zināt. Viņai jau arī vairs neinteresēja, kā esmu pavadījusi nedēļas nogali vai sagaidījusi Jauno gadu,” Aija pārliecināta, ka draudzība “nomira dabiskā nāvē”.
“Zināju, ka draudzenei jādzemdē kaut kad vasarā, un īsi pēc Jāņiem no viņas saņēmu īsziņu, ka piedzimis veselīgs zēns. Drīz viņa varēs doties uz mājām, un tad abi mani gaidīs ciemos. Aizejot agrāk dzīvespriecīgās draudzenes vietā ieraudzīju pārgurušu, ja godīgi, arī nošņurkušu sievieti. “Mazais ir nemierīgs, naktī pārsvarā esmu nomodā,” viņa taisnojās. Bija radusies neveikla situācija – īsti nezināju, par ko runāt, bet viņa, šķiet, par to jutās vainīga,” stāsta jauniete.
Pašlaik mazajam ir nepilni divi gadi, bet kādreiz labākās draudzenes kļuvušas par bijušajām draudzenēm. Aija saka: “Mēs vēl tagad dažreiz satiekamies, taču mūsu sarunas ir tukšas – atceramies agrākos piedzīvojumus, vispārīgi parunājam par nākotnes plāniem un beigās laikam esam laimīgas, ka vienai no mums jāsteidzas.”
Pagaidām neīstenotā sazvērestība
“Ar bērnības draudzeni mums bija klusa sazvērestība – darīsim visu, lai abām bērniņi piedzimst aptuveni vienā laikā. Iztēlē pat redzējām, kā ar lieliem vēderiem klumburējam pa pilsētas ielām, pēc tam stumjam ratiņus un visbeidzot, kā mūsu mazie kopā izaug un kļūst par nešķiramiem draugiem,” smaidot atceras Katrīna. Jau tolaik abām draudzenēm bijuši nopietni partneri, tādēļ sapnis licies pietiekami reāls. “Taču kādā saulainā dienā draudzene atklāja, ka ir stāvoklī. Manas izjūtas, protams, bija draņķīgas. Šķita, ka viņa pievīlusi, nodevusi mūsu kopīgos sapņus. Taču vecās labās draudzības vārdā ar to vajadzēja samierināties,” turpina jaunā sieviete.
Izrādās, tas nemaz nebija tik grūti, kā sākumā likās, jo draudzenes grūtniecība izvērtusies par piedzīvojumu abām sievietēm. “Droši vien tas ir draudzenes nopelns, jo viņa mani neatstāja novārtā, bet gan mudināja aktīvi iesaistīties bērniņa gaidīšanas procesā – melnbaltajā un, manuprāt, pilnīgi neskaidrajā sonogrāfijas uzņēmumā lika saskatīt viņas dēliņa deguntiņu, rociņas, krāniņu, runāties ar viņas vēderu, lai mazais “futbolists” piedzimstot atpazīst manu balsi. Tas, protams, nebija viegli, taču beigās izvērtās par tādu kā spēli. Galu galā, kad draudzenes puisis vakarā man atsūtīja īsziņu: “Mēs jau dzemdējam”, likās, ka pat sajūtu dzemdību sāpes,” smejas Katrīna.
Viņa stāsta – kad slimnīcā ieraudzījusi draudzenes “varoņdarbu”, acīs saskrējušas asaras – uz viņu raudzījies tāds mazs un nevarīgs autiņos ievīstīts kunkulis. “Man liekas, ka ar bērniņa piedzimšanu mūsu attiecības kļuva vēl ciešākas. Jutos un vēl tagad jūtos līdzatbildīga visā, kas notiek ne tikai manas draudzenes, bet arī viņas mazā vīrieša dzīvē. Galu galā arī es viņu gaidīju!” Katrīna nenoliedz, ka arī tas ir draudzenes nopelns. “Es nedzirdēju stundām ilgu monologu par bērna neregulāro vēdera izeju, autiņbiksītēm un citām jaunajām māmiņām būtiskām lietām. Taču mēs kopā mīļi uzjautrinājāmies par viņa “prasmi” pačurāt tieši tad, kad tiek mainīti pamperi, vai tūļīgajiem centieniem apvelties uz vēdera,” Katrīna gan atklāj, ka līdz ar mazuļa piedzimšanu tikšanās biežāk notika draudzenes, nevis, kā agrāk, viņas mājās, jo vajadzēja ņemt vērā bērna vajadzības. Katrīna arī nevar atcerēties kaut vienu epizodi, kad draudzenes atvase būtiski traucētu svinības vai “meiteņu sarunas”. “Laikam jau bērniņš zināja, kad pieteikties vecākiem, jo no vērienīgiem “tusiņiem”, kad ālējāmies līdz pirmajiem gaiļiem, mūsu draugu kompānija jau bija izaugusi, turklāt neviens neapvainojās, ja mazuļa dēļ draudzenes ģimene kādā pasākumā nevarēja piedalīties,” viņa prāto.
Runājot par “nodotajiem sapņiem”, Katrīna ir optimistiski noskaņota: “Vēl nekas nav zaudēts – draudzenei noteikti būs arī otrais bērniņš. Tad gan mēs varētu īstenot mūsu sazvērestību. Turklāt manam bēbim, kas gan pagaidām vēl nav pat plānots, pūriņš jau sarūpēts – draudzene sava pirmdzimtā “lācīšus” glabā īpaši uzmanīgi.
