16. augustā bērnu un jauniešu deju kolektīvs «Vēja zirdziņš», vadītāja Alda Skrastiņa, deju skolotāja Guna Trukšāne, kā arī muzikālā noformējuma koncertmeistare un vijolniece devās uz festivālu Ungārijā.
16. augustā bērnu un jauniešu deju kolektīvs “Vēja zirdziņš”, vadītāja Alda Skrastiņa, deju skolotāja Guna Trukšāne, kā arī muzikālā noformējuma koncertmeistare un vijolniece devās uz festivālu Ungārijā. Tas bija ļoti gaidīts pasākums, jau iepriekš sākām skaitīt stundas un minūtes līdz izbraukšanai.
Neaizmirstami, satraucoši un karsti – tā varētu raksturot piedzīvoto. Liels atbalsts pedagogiem bija vecāki (divas māmiņas) un vecmāmiņa. Uzstāšanos festivālā bija plānots apvienot ar ekskursijām. Tādējādi baudījām gan Slovākijas, gan Ungārijas un tās galvaspilsētas, gan Polijas skaistumu. Maršruts plānots tā, lai darbs mītos ar atpūtu, varētu uzzināt ko jaunu, iepazīt citu tautu kultūru, vēsturi un tradīcijas.
Pirmā apmešanās vieta bija Slovākijā, Bardejovā. Iepazināmies ar pilsētu un tās vēsturisko centru, kas saglabājies no 15. gadsimta. Diena pilnībā tika veltīta klejošanai pa veikaliņiem un atpūtai. Bet jau nākamajā mūs gaidīja aizraujošs brauciens ar plostiem pa Dunajevecas upi, kuras gultne ir Polijas un Slovākijas robeža. Visi jelgavnieki sasēdās trīs plostos un devās pa straumi. Ceļā iepazināmies ar plostniekiem, dziedājām un galu galā cits citam iemācījām tautasdziesmas – plostnieki slovāku, bet dejotāji viņiem “Bēdu, manu lielu bēdu”.
Dunajeveca ir tipiska kalnu upe – kalnainiem krastiem, svārstīgu ūdens līmeni. Ainavas tajos mums, kas pieraduši pie līdzenumiem, šķita iespaidīgas. Nonākot krastā, uz atvadām plostnieki tika arī pie jelgavnieču bučām piemiņai par skanīgo un jauko braucienu. Bija arī kāds pārsteigums – uzzinot, ka esam no Latvijas, kāds plostnieks iesaucās: “Riga?”
Tālāk zirga pajūgā braucām pusdienās. Mielojāmies ar visai aso gulašzupu, lai būtu spēks doties ceļā uz Ungāriju.
Pirmais, ko šajā valstī izbaudījām, bija ūdens prieki Miškolocas baseinu kompleksā. Cilvēki tur atpūtās līdzīgi kā pie mums pludmalēs – pieaugušie sauļojās, bet bērni lēkāja pa baseiniem. Mēs, kā jau tūristi, centāmies izmēģināt visu, ko šī jaukā vieta piedāvā.
Makaroni ar gaļu – varbūt dažiem tas asociējas ar itāliešu virtuvi, citiem ar gardām vakariņām, bet Ungārijā tā bija ikdiena – gan vakariņās, gan pusdienās mums piedāvāja tieši tādu maltīti. Kur gan palikuši tradicionālie ungāru ēdieni? Varbūt, viņuprāt, tas ir vienīgais, ko svešzemju ieceļotāji labprāt baudītu!? Arī pirmais vakars Ungārijā sākās ar makaronu ēšanu pilsētā, kurā nakšņojām trīs naktis – Niredihazā. Braucot tā šķita visai liela, bet īsti iepazīt neizdevās, jo mūsu galvenais mērķis bija festivāls.
Nākamajā dienā divi koncerti, pirms tam arī mēģinājumi. Gaisa temperatūra virs +30 grādiem. Protams, sajūtas nav tās labākās, kad jādejo uz melnas skatuves, kuru tieši apspīd saules stari, bet, par spīti karstumam, uzstājāmies, cik labi vien spējām. Tikai pašā vakarā nokļuvām atpakaļ viesnīcā. Citi uzreiz devās gulēt, bet citi iepazīt naksnīgo pilsētu.
Nākamajā dienā bija paredzētas jau trīs uzstāšanās, saule spīdēja vēl spožāk, bet mēs, braucot cauri saulespuķu laukiem, nonācām atpūtas vietā, kur sagaidīja vairāki baseini, lai veldzētu karstuma nomāktos. Neliela pelde, un jau atkal esam tautas tērpos un gatavi izdejot koncertprogrammu. Šoreiz gan baseinu malā, cilvēkiem peldkostīmos. Kaut kas nebijis, bet mierina doma, ka pēc tam varēsim atsvaidzināties ūdenī.
Festivālā uzstājās vēl trīs valstu dejotāji – poļi, ungāri un rumāņi. Dodoties uz nākamo koncerta vietu, uzzinām, ka Ungārijā ir valsts svētki – pirmā karaļa kronēšanas diena. Koncerts notiek vietā, kas atgādina brīvdabas muzeju, tur risinās kaut kas līdzīgs mūsu gadatirgum. Tomēr pēc tā atkal jāsēžas autobusā un jābrauc uz pēdējo festivāla koncertu. Tā ir kāda maza pilsētiņa, kur pasākums notiek par godu valsts svētkiem. Dodamies arī gājienā un priecājamies, ka beidzot uzpūš vējiņš, lai gan nemaz nenojaušam, kas notiek Ungārijas galvaspilsētā – plosās vētra.
Interesanti, ka pēc katras uzstāšanās ieguvām pa vāzei (kopumā piecas). Redzējām arī nelielu daļiņu uguņošanas.
Jāpiebilst, ka “Vēja zirdziņam” izveidojās sadraudzība ar dejotājiem no Polijas.
Beidzot pēc nogurdinošajiem koncertiem pienākusi arī ekskursijas diena, un dodamies uz Budapeštu. Tā patiešām ir liela pilsēta – 30 kilometru garumā gar abiem Donavas krastiem, ar daudziem termālajiem baseiniem, tiltiem, vēsturiskām ēkām un… sastrēgumiem. Redzējām arī vētras postījumus – ar saknēm izrautus kokus un pa apkārtni izdzenātus atkritumus. Apskatījām Ungārijas varenos valdniekus, krāšņo parlamentu.
Pēc tam bija iespēja doties uz Budapeštas centrālo parku, kur varēja apmeklēt gan Sečeņu peldvietu, gan zooloģisko dārzu, gan atrakciju parku. Savu izvēli nenožēloja neviens, kas gribēja relaksēties.
Vakarā no Gelerta kalna vērojām pilsētu un devāmies braucienā ar kuģīti pa Donavu. Tās brīnišķīgās izjūtas nevar atainot – mūzika, šampanietis, izgaismotās ēkas, tilti, zvaigznes, kalni un nakts. Mūsu pulkā bija arī gaviļnieki, viņi savu dienu atcerēsies īpaši, jo ne jau vienmēr apsveic 40 cilvēku un dāvanā var saņemt neaizmirstamu iespaidu piesātinātu dienu!
Nemanot pienākusi septītā ceļojuma diena, vēl pēdējā iespēja lielveikalā iztērēt naudiņu. Un no cilvēkiem ar pāris desmitiem tūkstošu kabatā kļuvām par tūristiem, kas gatavi doties māju virzienā. Atpakaļceļā Slovākijā apskatījām interesantas ledus alas. Tur bija ļoti auksts, bet skaistie ūdens veidojumi neļāva domāt par nosalušajām kājām un deguniem. Laika apstākļi Slovākijas kalnos krasi atšķīrās no Ungārijas – vēss, migla un lietus. Tomēr jauki, ka mums silts un komfortabls autobuss, un tā atkal cauri naktij tuvojāmies Latvijai. No rīta mūs sagaidīja ūdens atrakciju parks “Tropikana”, kur vēl mazliet pabaudījām ūdens priekus.
Ceļš mājup šķiet garš, un tikai pēc pusnakts esam tajā pašā vietā, no kuras izbraucām pirms astoņām dienām. Jūtamies noguruši, laimīgi un iespaidiem bagāti.
Liels paldies jaukajiem šoferīšiem, kas bija izpalīdzīgi, iemūžināja videoierakstā koncertus, ekskursijas un arī pikantākas situācijas. Jāatzīst, tas bija vēl viens lielisks piedzīvojums mūsu “Vēja zirdziņa” ģimenītei.
