Šāda attīrīšanas iekārta ir tikai otrā Latvijā, pirms pāris gadiem tāda ierīkota Liepājas Cukurfabrikā. Galvenokārt attīrīšanas ietaišu darbība orientēta, lai samazinātu biešu mazgāšanai izmantoto ūdens daudzumu un to attīrītu.
Šāda attīrīšanas iekārta ir tikai otrā Latvijā, pirms pāris gadiem tāda ierīkota Liepājas Cukurfabrikā. Galvenokārt attīrīšanas ietaišu darbība orientēta, lai samazinātu biešu mazgāšanai izmantoto ūdens daudzumu un to attīrītu.
Kā “Ziņām” skaidro Jelgavas Cukurfabrikas galvenais inženieris Gunārs Pētersons, pirms notekūdeņu priekšattīrīšanas iekārtu uzlikšanas, vismaz pēdējos desmit gadus, no Lielupes tika sūknēts ūdens, ar kuru bietes mazgātas, pēc tam to izlaida caur pirmo – rupjo – filtru, pievienoja klāt vielu, kas veicina segmentāciju (daļiņu nosēšanos), izfiltrēja otrreiz caur smalko filtru un iepludināja nosēddīķos. Tajos ūdeni apmēram trīs stundas nostādināja, pēc tam pāri slūžām novadīja Lielupē un atkal ņēma jaunu ūdeni. Tādējādi tika patērēts apmēram 500 kubikmetru stundā. Ierīkojot jaunās priekšattīrīšanas iekārtas, izveidota vairākkārtēja biešu mazgāšanas ūdens izmantošana.
Proti, jaunizbūvētajā vertikālajā nostādinātājā no ūdens tiek atdalītas biešu “astītes”, augsne, “smagie” piemaisījumi, bet dzidrinātu to pēc tam atdod atpakaļ ražošanā, piemēram, biešu mazgāšanai vai transportēšanai. Lai piemaisījumi labāk nogulsnētos un ūdens tiktu dezinficēts, tam pievieno dzēsto kaļķi. Ar to bietes tikai apskalo.
“Smagos” piemaisījumus, biešu zemi uzkrāj nosēddīķos jeb izlīdzināšanas dīķos, kur tie nogulsnējas uz grunts, savukārt šķidrā fāze, kas paliek, tek pāri slūžām un tiek ņemta atpakaļ bioloģiskai notekūdens attīrīšanai.
Tādējādi rodas biešu mazgāšanas notekūdens. Tas tiek uzsildīts, izsūknēts caur hidrolizatoru, metāntankiem un noslēdzas laminārajā nostādinātājā. Ūdenī neizbēgami ir cukuru klātbūtne, un hidrolizatorā ar vājas skābes palīdzību tos sašķeļ. Nokļūstot metāntankā jeb anaerobajā (bezskābekļa) reaktorā, norisinās ūdens attīrīšana ar anaerobajām baktērijām. Šajā procesā izdalās nedaudz metāna un ogļskābās gāzes. “Šogad gāze tiks sadedzināta, bet nākotnē to varētu izmantot lietderīgi,” vērtē G.Pētersons. Cukurfabrikā izveidoti divi metāntanki – pārbūvētas vecās melases tvertnes. Notekūdens, kas divas trīs diennaktis cirkulēs pa tām, būs jau pietiekami attīrījies, piesārņojums samazinājies līdz tādai pakāpei, lai to varētu novadīt uz pilsētas notekūdeņu attīrīšanas ierīcēm. Pēc laminārā nostādinātāja ūdens tiek nodots uz aku, pēc tam uz sūknētavu un visbeidzot novadīts uz pilsētas attīrīšanas ietaisēm. Būtiski, ka šo ūdeni fabrika ražošanā var izmantot atkārtoti, jo tā tīrības pakāpe ir pietiekami augsta.
Pašlaik tiek veikti pēdējie darbi, lai uzņēmums ar pilnu jaudu varētu sākt jauno sezonu. Interesanti, ka cukurfabrika uz pilsētas attīrīšanas ietaisēm visus ūdeņus, arī lietus, novadīs attīrītus. Bet svaigu ūdeni no Lielupes ņems tikai pašu minimumu – līdz 100 kubikmetriem stundā iepriekšējo 500 vietā.
