Latvijā pienācis jaunais mācību gads ar neizmērojami dārgām grāmatām skolēnu somās, cerību dzirkstīm pedagogu acīs par lieku latu žūksnīti..
Tā nu arī Latvijā pienācis jaunais mācību gads ar neizmērojami dārgām grāmatām skolēnu somās, cerību dzirkstīm pedagogu acīs par lieku latu žūksnīti un valsts pirmās personas Vairas Vīķes – Freibergas unikālo novēlējumu skolasbērniem pirms skolas gaitu sākšanas – “nestaigāt apkārt blāvām acīm”, proti, nepiedzerties.
Šis gan nebija vienīgais rekomendējošais Rīgas pils saimnieces domugrauds, otrs skāra pēc mēneša paredzēto svarīgo politisko notikumu. Kamēr vieni uz vietām Saeimas krēslos pretendējošie cenšas tautu noskaņot sev labvēlīgi, vedot uz dažādām Latvijas vietām ziedu laikus jau pārdzīvojušas estrādes zvaigznes un dziedošus aktiermeistarības spīdekļus un mikrofonos braši skandinot publikas bungādiņas tīkami tricinošus solījumus, bet citi ar reklāmistu starpniecību sacenšas dzeltspējā un radošās izdomas plašumā, Vīķes – Freibergas kundze pirmās skolas dienas rītā radiofonā ierosināja ar likuma spēku katram valsts pilsonim uzlikt par obligātu pienākumu reizi četros gados doties pie vēlēšanu urnām. Prezidentes izteikumos netrūka savdabīgu epitetu par aizkrāsnē sēdošiem circeņiem un citiem uz mūrīšiem punčus sildošiem minkām, kuru dēļ “kādā rītā var pamosties ar atziņu, ka valstī valda tādi spēki, ko neatbalstām”. Tajā pašā laikā gan maz iemeslu šaubīties, ka ar šādu atziņu ik rītu mostas krietna daļa šīs valsts iedzīvotāju…
Pēc Latvijas prezidentes domām, katra balss varot izšķirt, kas būs pie valdības stūres, tomēr te laikam jāizsaka neliela piezīme augstās amatpersonas padomniekiem, kas savlaicīgi nav paskaidrojuši, ka valdības sastāvu vēlētāju balsojums tieši neietekmē ne pēc definīcijas, ne būtības. Tomēr ierosinājums ir uzmanības vērts kaut vai tāpēc vien, ka uztverams kā nopietns signāls politiskās elites bažām par vēl pamatīgākas plaisas rašanos varas un sabiedrības starpā. Pēc sociologu pētījumiem, mazliet vairāk nekā desmitā daļa balsstiesīgo iedzīvotāju nolēmuši vēlēšanu dienā urnām mest līkumu, savukārt vairāki desmiti procentu elektorāta dzīvo bez stabilas politiskās pārliecības un par labu kādam politiskajam spēkam izšķirsies pēdējā brīdī.
Pašreizējā politiskā elite, domājams, apzinās risku par zināmas vēlētāju daļas domu iespējamu nosliekšanos tai ne īpaši vēlamā virzienā, un Latvijas līdere, aptverot situācijas nopietnību, cenšas spert izmisuma soli un savus buntīgos pavalstniekus ar varu padarīt valsti mīlošus un biļetenpaklausīgus. Vietā gan jautāt – ko iesāks ar tiem, kas šādam likumam un obligātumam slaidi uzspļaus? Kādu sodu piemēros – tikai latu dīrāšanu administratīvā kārtā vai tomēr sauks pie kriminālatbildības? Un ja mazliet sabaidītais un līdz vēlēšanu kabīnei “labprātīgi piespiedu kārtā” aizdabūtais pilsonis sadomās, par spīti visam un visiem, aploksnē iemest nederīgu, sabojātu biļetenu vai arī sirds un citu orgānu dziļumos uzskatīs, ka neviens politiskais spēks nav viņa balss vērts – tad kāda būs šī “obligātuma” jēga?
Varbūt amata pilnvaru beigu priekšvakarā Vīķes – Freibergas kundzei nav par vēlu kaut uz brīdi aizdomāties, kādēļ plaisa starp varu un sabiedrību kļuvusi tik plata un kāpēc tūkstošiem cilvēku, kas pārcietuši varas patvaļu visās iespējamās izpausmēs, skumji atzīst, ka otrreiz uz barikādēm vairs neietu. Plaisa neveidojas vienā dienā, bet par ko citu prezidentes kundze var būt droša – ja princips aizstāt tiesības ar likumā iestrādātu obligātuma nosacījumu būtu savlaicīgi realizēts no pretējās, varas, puses (piemēram, šaubīgās situācijās liekot politiķiem par pienākumu atstāt amatu), svaigais ierosinājums attiecībā uz vēlētājiem nebūtu vajadzīgs. Bet – kas nokavēts, nokavēts.
