Ozolnieku tautas namā jau trešo gadu rosās muzikālais teātris «Nianse», kurā pavisam mazi un lielāki bērni izdzied pasakas.
Ozolnieku tautas namā jau trešo gadu rosās muzikālais teātris “Nianse”, kurā pavisam mazi un lielāki bērni izdzied pasakas. “Ziemassvētku saldā pasaka” un “Visu zvaigžņu rokenrols jeb Īsa pamācība audzināšanā” jau izdzīvota, tagad dziedošie aktieri, kopā ar deju studiju “Intriga” izrādot “Zilās dzelmes brīnumus”, skatītājiem ļauj ielūkoties zemūdens pasaulē.
“Vispirms bērniem izstāstu pasaku, nodziedu dziesmas, un pārējais notiek it kā pats,” “Nianses” vadītāja Ingūna Lipska pačukst, ka noturēt mazo aktieru uzmanību dažbrīd ir ļoti grūti, tādēļ viņus jāprot aizraut. “Galvenais, lai pašai nav garlaicīgi, tad arī bērniem būs interesanti,” pārliecināta Ingūna. Viņai lieliski izdodas uzrunāt bērnu sirsniņas, un visi kopā ar dziesmām un rotaļām izrādēs apceļo gan konfekšu, gan kukaiņu, gan zemūdens pasauli.
Ingūna vēl aizvien ir neizpratnē, kā salīdzinoši īsā laikā spējusi atdzīvināt Meiteni, Ministru, Neptūnu, nāras, zivtiņas, astoņkājus, medūzas un citus zemūdens iemītniekus. Vispirms pie viņas atceļojusi ideja, tad nepilnu trīs mēnešu laikā saradies vesels lērums skanīgu melodiju, pēc tam – dziesmu un izrādes teksti, un pavisam drīz skatītājiem radās iespēja redzēt “Zilās dzelmes brīnumus” – izrādi, kas, veidojot horeogrāfiju dejotājiem, tapusi kā “Intrigas” vadītājas Ingas Oses diplomdarbs.
Izrādes tapšanā ieguldīts milzīgs darbs, sākot no scenogrāfijas līdz pat gaismu spēlei. Ingūna slavē visu komandu, bet īpašu paldies saka Gatim Priekulim, kas uzņēmās atbildību par skaņu ierakstiem. Proti, “dzīvajā” dzied tikai Ministra lomas atveidotājs Gunārs Kalniņš (1. septembra izrādē viņu aizvietoja Kārlis Važa – red.), pārējie pasakas varoņi to dara “pilnajā” fonogrammā, jo laukā nodziedāt “tīri”, bez “špikera” esot ļoti grūti.
Tiesa gan – paralēli mazajām zivtiņām Ozolnieku tautas namā Ingūnai jāauklē pašas bēbis, tādēļ pagaidām Meitenes piedzīvojumi jūras dzelmē izrādīti vien divas reizes, taču viņa sola, ka izrādes noteikti vēl būs, turklāt taps arvien jaunas un jaunas pasakas, ko izdziedāt mazajiem “Nianses” dalībniekiem.
Ingūna lēš, ka ir gan plašākai publikai atrādītas, gan tādas, kas savu lielo dienu vēl tikai gaida. Kopā ap trijiem simtiem notīs sarakstītu dzejolīšu. Viņa ir neizpratnē, kādēļ Latvijā pēdējos gados bērnu dziedāšanai pievērš aizvien mazāku uzmanību – konkurss “Saules zaķis” vairs nenotiek, Bērnu eirovīzija arī, taču katru gadu “Nianses” bērni dzied konkursā “Baltā kaza”, “Tonis pustonis”, “Gaujas atbalss”, un jau divas reizes pēc kārtas mājās atvests sudrabs.
Par “Niansi”, pasakām un dziesmām Ingūna varētu stāstīt vēl un vēl. Tā ir viņas aizraušanās, dzīvesveids, sirdslieta. Viņa izvēlējusies darīt to, kas patīk, lai nekad mūžā nebūtu jāstrādā.
