Laukos gaiss smaržo citādi. Pēc nesen kultas labības, kas kaltējas klētī, pēc zemes, kas nupat izdzērusi lietu, pēc rudens veltēm, kas paslēpušās zāles stiebros, pēc krāšņajām dālijām, kas drēgnajos vakaros priecē acis un sirdi.
Laukos gaiss smaržo citādi. Pēc nesen kultas labības, kas kaltējas klētī, pēc zemes, kas nupat izdzērusi lietu, pēc rudens veltēm, kas paslēpušās zāles stiebros, pēc krāšņajām dālijām, kas drēgnajos vakaros priecē acis un sirdi. Lielās ābeles gan šoruden ir tukšas – neesot ražas gads, vien bumbieri un plūmes dāsni sakritušas Malenieku māju dārzā. “Ēdiet uzmanīgi, plūmēs var būt tārpi,” aicinot nogaršot arī sulīgos bumbierus, mīļi piekodina māju saimniece Alise Lielcepure.
Alises kundze ir viena no tām retajām saimniecēm, kas, par spīti nebūt ne vieglajam mūžam, cienījamajam gadu skaitam un kaitēm, kas aizvien skaudrāk par sevi liek manīt, sirdī spējusi saglabāt jaunību, optimismu un apskaužamu darba sparu. Viņa tā īsti nevar atrast iemeslu kurnēšanai – vien veselība varētu būt labāka, citādi dzīvei nav ne vainas. Pagrābā rindojas našķi ziemai, malka sagādāta daudziem gadiem uz priekšu, viņa jūtas mīlēta un aprūpēta, un tas viss, pateicoties stiprajai Lielcepuru dzimtai, kas dod spēku un mudina nepadoties.
Mūs, vēlīnos ciemiņus, viņa, atspiedusies uz spieķīša, mundri sagaida sirmās mājas plašajā virtuvē. “Visu dienu biju klētī,” paskaidro Alises tante un aicina piesēst.
Ai, zaļā jaunība…
Malenieki atrodas Sesavas pagastā Galamuižas ceļa malā. Tagad uz mājām ved asfalts, taču savulaik taka bijusi tāda, ka zirgs knapi spējis pavilkt ratus. Otrpus lielajam ceļam slejas klēts, kuras atslēgas tagad glabājas Malenieku saimnieces priekšauta kabatā. Lielus darbus Alises kundze gadu nastas dēļ paveikt vairs nespēj, bet uzraudzīt, lai viss tiek padarīts pēc vislabākās sirdsapziņas, viņa var, turklāt dara to ar prieku.
“Augu strādnieku ģimenē. Vecākiem – krietniem cilvēkiem – bijām desmit bērnu – septiņas meitas un trīs dēli. Es piedzimu otrā, tāpēc pēc mammītes nāves, viņa nomira agri, vajadzēja rūpēties par jaunākajiem brāļiem un māsām,” stāstu sāk Alises kundze, kas novembrī atzīmēs jau septiņdesmit astoto dzimšanas dienu.
Daudzi tuvinieki jau pavadīti viņsaulē, bet pārējie cieši turas kopā gan priekos, gan bēdās, gan svētkos, gan ikdienā. “Tepat vien netālu cits no cita blakus pagastos dzīvojam, nekur tālu no bērnības mājām neesam aizgājuši,” Alise Lielcepure atklāj, ka ikdienu vada kopā ar vecāko māsu, bet godos sapulcējas vairāk nekā pussimts dažādu paaudžu radinieku. Mazāk nu nekādi nesanākot. Pēc radu ierosinājuma liela balle nodancota viņas septiņdesmit piektajā jubilejā, bet vēl vērienīgāka paredzēta astoņdesmitajā – smaidot stāsta Alises kundze.
Jaunībā, kad, viņas vārdiem runājot, bijusi tieva un smuka, strādājusi kantorī, kur kārtojusi “papīru lietas”, bet vēlāk viņai uzticēta kolhoza klēts atslēga. Lai uzraudzītu dzirnavas, vajadzējis daudz spēka, un reizēm mājās devusies nakts melnumā, bet pašas kūtī vēl lopiņus vajadzējis pabarot, gotiņas izslaukt. Apzinīgi aizvadīti četrdesmit pieci darba gadi, un tajos iegūts pamatīgs rūdījums un vērtīga dzīves pieredze. Varbūt tāpēc Alises tante nesamulsa, kad sākās privatizācija – viņa īpašumā ieguva gan klētiņu, gan desmit hektāru zemes, ko tagad palīdz apsaimniekot māsas ģimene. Arī ar lielo ābeļdārzu rudeņos, kad zari noliekušies līdz zemei, galā tikt palīdz radi. Par viņiem Alises kundze saka tikai labus vārdus. “Šodien pat māsa jau bija atbraukusi ciemos, bet vakarā vēl piezvana, lai pajautātu, kā man klājas,” viņa neslēpj prieku par to, ka jūtas pārpārēm mīlēta un aprūpēta.
Saticība mūža garumā
Bet tā īstā un skaistā mīlestība sirdī uzziedējusi jaunībā, kad, kolhoza laikā kopā strādājot, tiekoties sapulcēs un piedaloties saviesīgos pasākumos, Alisē ieskatījies Arvīds un Alise – Arvīdā. Mazliet šķiet neticami, kad kundze atklāj –, gredzeni tā arī nekad netika mīti. “Kopdzīvi sākām no nulles – pat katla nebija, kurā uzvārīt pirmās pusdienas, krāsni kurinājām ar žagariem. Bet kas tad nu mūsdienās plītī vairs liek žagarus! Sākumā neprecējāmies, jo nebija līdzekļu, bet vēlāk tas vairs nešķita tik būtiski. Taču mēs kopā pavadījām gandrīz četrdesmit skaistu un bagātu gadu,” atceras Alise.
Kopīgiem spēkiem tika likts rublis pie rubļa, lai tiktu pie savas mājas, un daļēji par Krievijā pārdoto ābolu naudu iegādāti Malenieki, kur pēc dzīvesdrauga nāves Alises kundze mīt vēl šobaltdien. Darāmā mājā ir daudz, taču pietrūkst spēka, un Alises tante atkal uzteic gādīgos radiniekus, kas vasarā izpļauj dārzu, ziemā sanes malku… “Man pat par konservēšanu galva nav jālauza – pagrabā ir gan kompoti, gan citi labumi, ko tuvinieki ziemai sagādājuši. Vieni nesen cūku nokāva, un es tiku pie taukiem, rīt savārīšu,” prieku neslēpj darbīgā Alises kundze. Sēnes gan viņa gatavojot pati. “Sarkangalvītes” no meža atnesot vietējie, un ar nepilniem diviem latiem pieticis, lai piepildītu pāris puslitra burciņu. Un būšot vēl…
Visa kā ir gana
Lai gan līdz ciemata centram ir pāris kilometru un, pēc kundzes vērojumiem, Galamuižas gals kļūstot arvien retāk apdzīvots, par Dieva aizmirstu nostūri to vis nenosauksi. Pāris reižu nedēļā, dažkārt pat divreiz dienā, Malenieku pagalmā ieripina autoveikals no Jelgavas un Bauskas. Tur var iegādāties visu, kas mājas solim nepieciešams. Par cenām arī Alises tante nesūkstās. Ja vajag eļļu vai maizi, jāpērk, vienalga, cik tā maksā, turklāt nav jau nemaz tik dārgi. Bet, kad jānokļūst līdz dakterim, ar mašīnu aizvizina labie radinieki. Nepieciešamās zāles viņa uzraksta uz papīra, un savējie atved. “Nu kā man trūkst?! Nekā!” optimistiska ir Alises tante. “Dažreiz gan ienāk prātā, ka laiks mirt, bet tad tai domai atmetu ar roku – māja ir, zeme ir, naudas pietiek, dzimta stipra… Jādzīvo tik uz priekšu!”
Mūsdienu tikumi
Kad pievaktēta klēts un apdarīti citi darbi, Alises tante labprāt palasa presi. Gari raksti viņai nepatīkot, bet tie īsie, kas, piemēram, ir “Privātajā Dzīvē”, gan. “Lasu un brīnos – cilvēki par miljons latiem sarīko kāzas, bet pēc pusgada ņem un izšķiras! Nu kāpēc vajadzēja precēties?!” neizpratnē ir Alises tante. Viņai savā mūžā nācies salaulāt ne mazums pāru, un visiem cieši piekodinājusi nešķirties. Bet dzīvē gadījies visādi, un visvairāk sāp tās pāris neveiksmes pašu dzimtā.
“Man liekas, ka jaunie tagad neprot saprasties, tāpēc drīz pēc kāzām šķiras par niekiem,” Alises tante prāto, ka visas nesaskaņas ģimenē rodas muļķības dēļ. Jo neprot izrunāties, kad tas vajadzīgs, paklusēt, kad gribas pateikt ko dzēlīgu, piedot, kad sirdī sakrājies aizvainojums, paļauties un uzticēties, kad žņaudz greizsirdība.
Augstu turot godā veco saimnieču tikumu, Alises tante pārliecināta, ka jaunkundzēm arī mūsdienās jāmācās gatavot ēst un vārīt kompotus ziemai. To visu var un vajag iemācīties. Runājot par citiem tikumiem, Alises kundze nemoralizē, vien bilst, ka pašlaik visvairāk sāp cilvēku bezatbildība. Piemēram, kad citu vieglprātības dēļ graudiem jāmirkst uz lauka. Taču tā jau ir audzināšanas vaina, jo tikumi jāieliek šūpulī un jānodod no paaudzes paaudzē. Tikai tad izveidosies stipra un stabila dzimta.
