Ja kādam dara pāri fiziski, tādai rīcībai sagaidāms lielāks nosodījums nekā, kad ievaino emocionāli. Bet vai tādēļ sāp mazāk? Ilgus gadus šai pārestībai nepievērsa uzmanību, kaut tā pastāvējusi vienmēr. Vai varam sevi aizstāvēt?
Ja kādam dara pāri fiziski, tādai rīcībai sagaidāms lielāks nosodījums nekā, kad ievaino emocionāli. Bet vai tādēļ sāp mazāk? Ilgus gadus šai pārestībai nepievērsa uzmanību, kaut tā pastāvējusi vienmēr. Vai varam sevi aizstāvēt?
Kad pirms vairākiem gadiem sabiedrība Latvijā pirmo reizi saskārās ar jēdzienu “mobings”, valdīja neizpratne, ko tas īsti nozīmē. Arī psihologi, kas pēta šo parādību, nevarēja nolemt, kā to “ietērpt” latviski. Angliski šis vārds cēlies no “to mob”, kas burtiski tulkojams “uzbrukt barā, indēt”, bet latviski apzīmē emocionālās vardarbības procesu visos līmeņos – ģimenē, skolā, darbā.
Ir uzskats, ka mobingu raksturo psiholoģiska spriedze, kuru izraisa nepareiza komunikācija. Gandrīz katram pazīstamas šīs izjūtas, kad došanās uz skolu kāda pedagoga vai klasesbiedra dēļ kļūst nepanesami smaga. Skolā attiecības var būt nežēlīgas, bet bieži vien tas nebeidzas arī ar brieduma iestāšanos. Emocionālā vardarbība bieži vien darbavietās zeļ un plaukst. Tā ir kā gluma čūska, kas spēj iedzelt tik dziļi, ka darbs jāpamet, jo kļūst neizturami dzīvot spriedzē, un pat jālieto nomierinoši līdzekļi, lai tikai izturētu vēl vienu dienu darbā.
Padomju mantojums
Psiholoģe Inga Birkmane stāsta, ka emocionālā vardarbība jeb mobings bija plaši izplatīts padomju gados, kad visu veidu attiecības uztvēra citādi – no autoritātes viedokļa. Tajās piedalās autoritāte, bet visiem pārējiem jāklausa, jāizdabā, neviens nedrīkst iebilst. Līdz ar rietumnieciskās domāšanas ienākšanu cilvēkiem radās vairāk iespēju piekļūt dažādai informācijai un attieksme pret attiecībām izmainījās. Taču, ja ģimenē no paaudzes paaudzē tiek atbalstītas autoritatīvas attiecības, visticamāk, tās tiks uzskatītas par normu un turpināsies. Tāpēc var sacīt, ka mobings mūsdienās saglabājies tur, kur valda vecā domāšana.
Varmākas portrets
I.Birkmane stāsta, ka emocionālais varmāka parasti ir cilvēks, kas nav pētījis, izzinājis savu personību un strādājis ar to. Ja meklē iemeslus, parasti nonākam ģimenē, jo tiek izmantoti tie paši paņēmieni, kuros cilvēks jūtas droši.
Kaut ārēji šķiet, ka šādam cilvēkam ir pārlieku augsts pašapziņas līmenis, ja viņš spēj “visus nolikt pie vietas”, tieši otrādi – tas ir ārkārtīgi zems. Tāds, kuram augsta pašapziņa, parasti strādājis ar sevi un gājis cauri procesiem, spējis novērtēt sevi un citus.
Emocionālās varmākas rīcība parasti izriet no bailēm. Viņam ir bail no kritikas, bail pazaudēt ietekmi, būt neatzītam un nemīlētam.
Valdonīgums, kliegšana un padotā publiska noniecināšana ir emocionālās vardarbības redzamākās un skaļākas formas, taču pastāv arī daudz slēptākas metodes, kuru rezultāts ir nevis darbinieku celt, bet gan graut. Tāpēc par mobinga lielāko “grēku” tiek atzīta sava stāvokļa apzināta izmantošana. Vadītājs ir pozīcija, un viņam tā jāprezentē, bet mobings sākas, kad tā vietā, lai darbinieks saņemtu palīdzību, iedvesmu un padomu, viņam sāk pārmest vadītāja laika kavēšanu un sūdzēšanos. Nav būtiski, kas tiek pateikts, bet – kā. Ne taisnīgs un pareizs saturs, bet metodes, kā tas panākts.
Tavi grēki tevi noķers
Psiholoģe atzīst, ka viņa nebūtu izvēlējusies šo profesiju, ja neticētu, ka cilvēks spēj mainīties, kaut dažkārt tas ir ļoti grūti. Izmaiņas sākas ar apzināšanos – kaut kas nav kārtībā. Parasti gan emocionālie pāridarītāji jūtas labi un vajadzību mainīties neredz vai arī problēmu noliedz. Turpmākie aizbildinājumi varētu būt neizpratne, vai viņš var būt citāds, un atruna, ka tāds kļuvis pret paša gribu. Svarīgi saprast, kādēļ es daru to, ko daru, kāpēc tāds esmu, kāpēc man tas vajadzīgs – varbūt ir citi veidi, kā to panākt?
I.Birkmane uzskata, ka dabā iekārtots – labu darīsi, labu saņemsi, ļaunu darīsi, saņemsi ļaunu. Ja emocionālais varmāka par savu rīcību nejūtas slikti, viņam tā atspēlēsies kā citādi – ar veselības problēmām, vientulību u.tml.
Karalis nevar būt bez galma
Mobings nepastāv kā atsevišķa parādība, bet vienmēr saistīts ar cilvēkiem, kam trūkst zināšanu un personīgās izaugsmes. Arī no upuru puses. Emocionālās vardarbības upuris parasti ir nepārliecināts, pakļāvīgs un tāds, kas vienmēr jūtas vainīgs. Tieši vainas izjūtu varmāka visātrāk izmanto.
Vieglākais ir aiziet no darba, taču tas problēmu neatrisina. Kolektīvā, kurā ir valdonīgs priekšnieks, darbinieki parasti “uzsprāgs pa kaktiem, un visi kakti deg”, taču būtu svarīgi atrasties kādam drosmīgajam, kuram vairāk zināšanu un pieredzes, lai uzdrošinātos sākt risināt konfliktu. Iet pie priekšnieka un teikt: “Klau, tu rīkojies cūcīgi, un, ja tā turpināsi, mēs rakstīsim sūdzību!”
“Karalis nevar būt bez galma,” saka psiholoģe. Galms realizē karali, un karalis bez tā ir smieklīgs, tāpēc galmam jāuzdrošinās par tādu nebūt, un problēmas sāktu risināties. Tas gan ir grūti un nenotiek vienā dienā. Sevī jāiegulda liels darbs, dažkārt vajadzīga arī palīdzība no malas. Padomu un atbalstu spēj sniegt gan draugs, gan psihologs.
Aprunāšana kā terapija
Kolektīvā, kur priekšnieks piekopj mobingu un darbinieki “uzsprāgst pa kaktiem”, bieži notiek aprunāšana. Kaut tā skaitās nosodāma rīcība, psiholoģe to sauc par terapiju. Šādi tiek aktualizēta problēma, tā tiek izrunāta. Aprunāšana ir kā pašsaglabāšanās, citādi tiek riskēts ar garīgo veselību. Ir jāsaka, – man ir grūti.
Felicitas stāsts
Vārds ir mainīts, jo sieviete turpina strādāt darbavietā, kur priekšnieks piekopj mobingu.
Viņa stāsta: “Kaut kopā strādājam jau apmēram desmit gadu, viss sākās pēkšņi pirms diviem gadiem. Viņš sāka nepamatoti piekasīties pie visa, ko daru. Vai bilance kārtībā, vai atskaites uzrakstītas, kāpēc tas ir tā vai šitā, kaut lietas bija vislabākajā kārtībā. Daudz kas tika izzīsts no pirksta un uzstājīgi deklarēts tik ilgi, kamēr emocionāli panākts savs. Uzbraucieni kļuva tik izteikti, ka man radās nopietnas veselības problēmas.” Tam bija arī lieli finansiāli zaudējumi, jo nācās kavēt darbu un pirkt zāles. Priekšnieks nekliedza, bet balss tonis, neuzticēšanās un noniecināšana izteica visu.
Felicita nesēdēja rokas klēpī salikusi, bet centās izrunāties, saprast, kas noticis, pat piedāvāt palīdzību, bet viss kā pret sienu. Tikai vēlāk atklājās, ka priekšnieks sievietes vietu bija ieplānojis citam un vēlējās viņu vienkārši “izēst”.
Taču Felicita netaisījās no darba aiziet, jo uzskata, ka ieguldījusi pārāk daudz, lai izvilktu firmu no lejupslīdes. Viņa arī pārliecināta, ka nedrīkst padoties aizejot, jo priekšnieka terors var turpināties arī citā darbavietā, jo iespējams piezvanīt un tādējādi sabojāt reputāciju.
Felicita dzīvo pēc indiešu filosofijas. Viņa uzskata – ja tev dara pāri, sāp un jūties slikti, tā būs arī pāridarītājam. Kādā brīdī tas atspēlēsies ja ne pašam, tad tuvākajiem. Jau tagad redzams, ka vadītājam iet aizvien sliktāk – sabojāts paštēls, irst biznesa kontakti, un var gadīties, ka viņš pats sevi “nometīs no pozīcijas”. Vadītājs arī sācis saprast, ka darbinieki viņam vairs neuzticas, jo nav droši par to, ko var sagaidīt.
Felicita uzskata, ka situācijā, kad priekšnieks terorizē padoto, svarīga arī kolektīva attieksme. Sākumā tā bija novērojoša, kāds nāca klāt, uzsita uz pleca un sacīja, lai neņem galvā, bet nebija neviena, kas priekšniekam pateiktu – stop! Taču jāsaprot viens – pieļaujot šādu attieksmi pret kādu, nākamais vari izrādīties tu pats. Tā arī notika – “uzbraucienus” piedzīvoja pārējie, un lija asaras. Tad nu kolektīvs sarosījās, sāka izzust vienaldzība. Interesanti, ka sievietes izrādīja lielāku drosmi nekā vīrieši. Neiejaucoties situācijā, kad kādu starpā risinās mobings, nozīmē kļūt par šīs rīcības līdzzinātāju.
Ja kādam sit pa galvu, sauc policiju, taču emocionālā vardarbība ir daudz slēptāka. Īpaši, ja tā risinās skaistā birojā zem skaistas izkārtnes. Taču visam ir savas robežas. Felicita pārliecināta, ja priekšnieks tā būtu uzvedies uz ielas, viņš no kāda “norautos pa purnu”, bet arī darbavietā ir robeža, līdz kurai var iet.
Tāpēc sieviete aicina citus šādas vardarbības upurus nebaidīties meklēt palīdzību arī tiesību aizsardzības iestādēs. Interesanti, ka viņas priekšnieks krietni “aprāvies”, redzot darbinieci pie prokuratūras, kaut viņa tajā brīdī tur atradās nejauši. Spriedze darbā rada arī veselības problēmas, tāpēc svarīgi par visu atklāti izrunāties ar ģimenes ārstu, uzskata Felicita.
Juridiska palīdzība
Valsts darba inspekcijas vecākā inspektore un juriste Iveta Dzerkale stāsta, ka inspekcijā vairāki darba ņēmēji vērsušies pēc palīdzības mobinga gadījumos, bet iespējas nav tik plašas, tāpēc biežāk tiek izlīdzēts ar padomu. Var doties arī uz policiju un tiesu, taču tad nepieciešami reāli pierādījumi, bet tas nav vienkārši. No darba likumdošanas viedokļa spēj līdzēt Darba likuma 100. panta piektais punkts, 94. pants un daži 29. panta punkti.
***
Darba likumdošana
100. pants. Darbinieka uzteikums
(5) Darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu, neievērojot šajā pantā noteikto uzteikuma termiņu, ja viņam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības.
I.Dzirkale skaidro, ka, aizejot no darba, uz šā panta pamata, darba devējam jāizmaksā darbiniekam likumā paredzētā kompensācija, taču diemžēl parasti viņi šim atlaišanas pamatam nepiekrīt.
94. pants. Darbinieka tiesību un interešu aizsardzība uzņēmumā
(1) Darbiniekam ir tiesības savu aizskarto tiesību vai interešu aizsardzības nolūkā iesniegt sūdzību uzņēmumā attiecīgi pilnvarotai personai. Tiesības iesniegt sūdzību, lai aizstāvētu darbinieka tiesības un intereses, ir arī darbinieku pārstāvjiem.
(2) Sūdzību izskata un atbildi par pieņemto lēmumu sniedz nekavējoties, bet ne vēlāk kā septiņu dienu laikā pēc sūdzības saņemšanas. Darbiniekam un darbinieku pārstāvim ir tiesības piedalīties sūdzības izskatīšanā, sniegt paskaidrojumus un izteikt savu viedokli.
(3) Nav pieļaujama jebkādu nelabvēlīgu seku radīšana darbiniekam sakarā ar sūdzības iesniegšanu un izskatīšanu saskaņā ar šā panta noteikumiem.
29. pants. Atšķirīgas attieksmes aizliegums
(1) Dibinot darba tiesiskās attiecības, kā arī darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, it īpaši paaugstinot darbinieku amatā, nosakot darba apstākļus, darba samaksu vai profesionālo apmācību, kā arī uzteicot darba līgumu, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no darbinieka dzimuma.
(5) Šā panta noteikumi attiecas arī uz atšķirīgas attieksmes aizliegumu atkarībā no darbinieka rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem.
