Kolīdz 1991. gada augustā Maskavā izgāzās impēristu pučs, Latvijā bija skaidrs, ka pienācis īstais laiks veidot bruņotu tautas pašaizsardzības organizāciju.
Kolīdz 1991. gada augustā Maskavā izgāzās impēristu pučs, Latvijā bija skaidrs, ka pienācis īstais laiks veidot bruņotu tautas pašaizsardzības organizāciju. Grūstošās okupācijas varas apstākļos latvieši bija cīnījušies tikai ar gara spēku, savus ideālus pierādījuši ar politiskām deklarācijām, mītiņiem, nevardarbīgu pretestību janvāra barikādēs. Tagad vajadzēja ņemt rokās šaujamieročus. No vienas puses – padomju impērija, kurai piederēja lielgabali, kodolraķetes, otra lielākā armija pasaulē, vairs nebija situācijas noteicēja. No otras – sāka uzdarboties kriminālnoziedznieki, un bīstamas politiskas provokācijas varēja sagaidīt no jēgu zaudējušiem padomju armijas karavīriem, kuri vēl arvien bruņoti atradās Latvijā un kuru ambīcijas bija augstas. Kā mums gāja pirms gadiem piecpadsmit, sešpadsmit vai mazliet vairāk – ar tādu “noti” pagājušo sestdien Jelgavā notika Zemessardzes 15 gadu jubilejai veltīts sarīkojums.
Jelgavas kultūras namā vairāk nekā divsimt zemessargu un viņu aktīvākie atbalstītāji saņēma Zemessardzes komandiera piemiņas medaļu “Zemessardzei 15 gadi”. Satiekoties vecajiem cīņu biedriem, sprēgāja atmiņas, un nevienu nevajadzēja skubināt uz dejošanu. Turklāt tā bija no retajām ballēm, kur stiprais dzimums sanāca vairākumā.
Kā atceras Jelgavas zemessargu bataljona un vēlāk Zemgales brigādes komandieris Ildefons Jasens, viņš pirms Zemessardzes darbojās Latvijas Tautas frontes īpašo brīvprātīgo kārtības sargu vienībās. Tolaik bijuši kopā ar Elmāru Kristiņu, Gustavu Kalniņu, brāli Feliksu un daudziem citiem vīriem, kas vēlāk atrada darbu Latvijas valsts bruņotajās struktūrās. Ildefons atceras 1990. gada 15. maiju, kad Augstākās padomes ēku Vecrīgā, Jēkaba ielā ar elkoņiem šturmēja interfrontieši. Viņiem pirms vienpadsmit dienām pieņemtā Latvijas Republikas neatkarības deklarācija bija kā bieds. Toreiz pretinieks pārrāva kārtības sargu trīskāršo ķēdi, bet situāciju glāba vēlāk bēdīgi slavenais “omons”, kas ar gumijas stekiem dažās minūtēs Jēkaba ielu dabūja tukšu. Tā bija lieliska paraugmācība, kā, prasmīgi izmantojot vajadzīgos līdzekļus, neliela militāra vienība draudīgā situācijā spēj panākt labvēlīgu lūzumu. Zināmā mērā līdzīgi vēlāk darbojās zemessargi.
Sākums no nulles
Jelgavā I.Jasenu kā darbīgu tautfrontieti ievēlēja pilsētas padomē. Viņš iesaistījās Sabiedriskās drošības un kārtības komisijā, un, kad 1991. gada augustā Jelgavai bija vajadzīgs Zemessardzes komandieris, pilsētas galva Jānis Bunkšs, kā arī tautfrontiešu vairākums iestājās par Ildefonu. Kādai jābūt Zemessardzei un kā organizēt bataljonu? Agrākajam Lauktehnikas radiomehāniķim šie jautājumi nebija pazīstami. Tomēr ar stipru gribu un dūšu var panākt daudz. Pat tad, ja jāsāk no nulles. Viņš mācījās kursos Dānijā, amerikāņu bāzē Vācijā un 1992. gadā jau kļuva par Zemgales brigādes komandieri. “Tagad cilvēki jautā, vai tolaik nebija bail. Līdz 1994. gadam Baltijā palika Krievijas karaspēks. Reketieri Jelgavā draudēja uzspridzināt Zemessardzes štāba ēku. Bet mēs bailes nejutām,” stāsta I.Jasens. Runājot par Zemessardzes reorganizāciju, viņš īsti apmierināts nav. Jelgavnieki tagad pakļaujas Zemessardzes novadam ar centru Liepājā, tepat blakus – baušķeniekiem pēc novada komandiera jālūko Rēzeknē. “Es negribēju sagraut to, ko savām rokām esmu būvējis,” komandieris motivē aiziešanu izdienas pensijā 2002. gadā, kas sakrita ar Zemgales un arī Latgales, Vidzemes, Kurzemes un Rīgas Zemessardzes brigāžu likvidēšanu. Tagad Ildefons dzīvojot pats sev. Daudz laika pavada dārzkopības sabiedrībā, kur viņa ģimenei ir vasarnīca. Darba tur pietiekot vienmēr.
Parocīgā “kalašņikova” dēļ
Edgars Ansonskis uz svinīgo jubilejas sarīkojumu atnāca nevis kā vairums vīru – formas tērpā -, bet gan uzvalkā. No aktīvajiem zemessargiem viņš pirms trim gadiem aizgājis. “Ja būs draudīga situācija, mani sauks, es nākšu atpakaļ, taču tagad skaitos rezervē,” saka Edgars. Zemessardzē viņš nonāca, kā pats saka, tūlīt pēc barikādēm, tādēļ pelnīti bija viens no divsimt patriotiem, kas saņēma piemiņas medaļu. “1991. gada pavasarī ar ģimeni no Rīgas pārcēlāmies dzīvot uz Cenu pagastu, kur gandrīz nevienu nepazinu. Darbošanās zemessargos ātri palīdzēja izveidot paziņu un draugu loku, kas ir spēkā vēl tagad. Tolaik Cenu pagastā komandiera Ķepīša vadībā nodibinājās vesela zemessargu rota – astoņdesmit vīru spēka gados. Katrs, kurš uzskatīja sevi par patriotu, stājās iekšā,” stāsta E.Ansonskis. Viņam spilgtā atmiņā palicis laiks, kad zemessargi gāja reidos uz valsts robežas. Laiks, kad nopietnām dzīvības briesmām tika pakļauti muitnieki, bija pagājis. Taču kriminālu starpgadījumu, kontrabandas pierobežas joslā bija daudz. Zemessargi tolaik pie lauku ceļu krustojumiem ierīkoja slēpņus un aizturēja ne vienu vien likuma pārkāpēju. Ierocis – Kalašņikova triecienšautene ar saliekamo laidni – Edgaram atradās mājās seifā, un viņš bija gatavs darboties kaut tūlīt. Jāpiebilst, ka zemessargiem par mācībās un uzdevumu izpildē pavadītajām stundām un dienām tolaik vēl nemaksāja. Tas bija patriotisms.
Šaujamieroci Edgars esot lietojis divas reizes. Taču tas nav bijis saistībā ar noziedzniekiem. Kā jau lauku dzīvē gadās, pēc kaimiņu steidzīga lūguma vienā gadījumā vajadzējis tikt galā ar satrakojušos bulli, otrā – ar suni. Zemessardzes uzticētais “kalašņikovs” Edgaram bijis ļoti ierasts un, kad pirms dažiem gadiem vajadzējis to nomainīt pret zviedru triecienšauteni, viņš aizgājis rezervē. “Mums tolaik stāstīja, ka ieročiem jābūt pēc NATO standartiem, ka krīzes gadījumā patronas no Krievijas nepirksim. Taču “kalašņikova” patronas tolaik jau nāca no Čehijas, un kāpēc gan mums vajadzētu lietot atdāvinātus ieročus, ko citiem vairs nevajag!” Edgars ir neizpratnē. Par ieroču glabāšanu mājās, kas pirms dažiem gadiem tika aizliegta (viens otrs to sauc par zemessardzes atbruņošanu), jāpaskaidro, ka tagad tā atkal ir atļauta. Protams, mājās jābūt drošam seifam un arī citiem atbilstošajiem nosacījumiem. Taču, kā atzīst tagadējais Jelgavas zemessargu komandieris Otto Rancāns, neviens no bataljona vīriem neuzskata, ka viņam būtu nepieciešamība ieroci glabāt. Situācija vairs nav tik draudīga kā deviņdesmito gadu sākumā.
Jaunā maiņa – jaunsardze
Vilcenieks Aigars Ābols atmodas laikā strādāja par kopsaimniecības un vēlāk pagasta autobusa šoferi. Viņam nācās vest gan manifestāciju, gan barikāžu dalībniekus, gan arī pirmos zemessargus, kas devās uz mācībām. Drīz sapratis, ka tādās lietās malā nenostāvēsi, un, komandiera Ilgoņa Heidemaņa aicināts, pieteicies Zemessardzē. Mājās sieva Kristīne ar 1991. gada pavasarī piedzimušo dēliņu. Ģimenes rūpju daudz, tomēr zemessarga pienākumiem laiks atradās. Iebildumi bija vienīgi vecaimātei. Aigara vectēvs savulaik bijis muzikants aizsargos, bet ar to pietika, lai pēc Latvijas okupācijas vara viņu arestētu, izsūtītu un tā arī viņš uz mūžiem paliktu Sibīrijā. Kā būs tagad? Vai valsts neatkarība ir droša uz mūžu mūžiem? Tomēr ar laiku bažas pierima, bet Aigars kļuvis par rosīgu zemessargu un karavīru jaunās maiņas – jaunsargu – audzinātāju.
“Pirms pieciem gadiem, kad Vilces pamatskolā aicināju jauniešus pieteikties jaunsargos, sanāca septiņdesmit interesentu. Tomēr jau diezgan drīz kāda puse atbira. Jaunsargam jāprot soļot, jāievēro disciplīna, nevar būt nesekmīgas atzīmes. Rēķinot, iznāk, ka no desmit skolēniem par labu jaunsargu izaug viens,” par savu darbu stāsta A.Ābols. Strādājot ar jauniešiem, viņš cieši sadarbojas ar Elejas jaunsargu vienību, ko vada Ēriks Grinevics. Bieži vien Tīsu mežā, kas atrodas starp Vilci un Eleju, tiek rīkoti kopīgi pārgājieni, mācības. Jaunsargos iestājies arī nu jau piecpadsmitgadīgais Kristīnes un Aigara dēls Agnis. Tā lieta interesē arī pirmklasniekam Dagnim.
Kas, pēc Aigara domām, piecpadsmit gados Zemessardzē ir mainījies? Viņš atzīst, ka kļūst arvien labāk, profesionālāk, valda lielāka kārtība. Jaunsardze gan tika strukturāli nodalīta. Taču cilvēcīgā saite saglabājās. Gatis Gaišprātis un Eduards Japins bija zēni, kas pirms pieciem gadiem Vilces pamatskolā izturēja jaunsargu mācības līdz galam. Tagad viņi ir 52. bataljona zemessargi. Citi jaunieši, kas atstājuši dzimto pusi, jaunsardzē pavadīto laiku tur labā atmiņā.
Kā Zemessardze attīstīsies tālāk? Kā stāsta komandieris Otto Rancāns, pēc Latvijas pievienošanās NATO tās loma valsts aizsardzībā augusi. Zemessardzes pienākumos bija un paliek pilsoņu iesaistīšana valsts teritorijas un sabiedrības aizsardzībā, palīdzība dabas stihijas un lielu katastrofu gadījumos. Klāt nākusi atbalsta sniegšana ārvalstu bruņotajiem spēkiem, kas šķērso Latvijas teritoriju vai ierodas mūsu valstī. Jelgavas bataljons paliek 1. Zemessardzes novadā, kur centrs ir Liepājā. Salīdzinot ar patriotisma augstā viļņa apgaroto deviņdesmito gadu sākumu, bataljons skaitliski sarucis apmēram par ceturto daļu. Pirms trim gadiem par trešdaļu tika samazināti profesionālā dienesta karavīru štati bataljonā. Vienība ir kaujas spējīga, mācās un strādā, lai grūtā brīdī spētu veikt savus uzdevumus. Interesanti, ka pērn trīs Jelgavas bataljona zemessargi – Māris Dedels, Dainis Gribs un Andris Marcinkēvičs – piedalījās miera uzturēšanas misijā Kosovā. Darbošanās joma kļūst plašāka par pilsētas un rajona robežām.
Paldies kapteinim Jānim Mežavilkam, štāba virsseržantei Aritai Diknerei un citiem par palīdzību publikācijas sagatavošanā.
***
No Zemessardzes
52. kājnieku bataljona vēstures
– 1991. gada 9. septembrī ar Zemessardzes komandiera un Augstākās padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova pavēli par Jelgavas Zemessardzes bataljona komandieri tiek iecelts Jelgavas pilsētas padomes deputāts Ildefons Jasens. Tādēļ 9. septembri uzskata par bataljona dzimšanas dienu.
Bataljona pirmā formēšanās vieta ir Jelgavā Mazajā ceļā 3, kur padomju laikā atradās Kara komisariāts.
– 1991. gada 26. septembrī tiek pieņemts bataljona štāba priekšnieks, 11. oktobrī – adjutants sakaru virsnieks, 11. novembrī – Operatīvās daļas priekšnieks, 21. – novembrī bataljona intendants, 2. decembrī – šoferis mehāniķis, finansists, 2. un 3. decembrī – desmit štāba rotas dienestnieku.
– 25. novembrī ar bataljona komandiera pavēli nr.3 štābā tiek izveidota komisija (četru cilvēku sastāvā) ieroču reglamenta zināšanu pārbaudei.
– 29. novembrī pēc pirmapmācību ieskaišu nokārtošanas un zvēresta nodošanas bataljona sastāvā tiek ieskaitīti pirmie zemessargi Pēteris Bērziņš, Aļģimants Burba, Feliks Jasens, Imants Jurēvics, Ivo Mihelsons, Gundars Preijs, Dainis Rengards, Igors Zimovs. 6. decembrī ar komandiera pavēli bataljona sastāvā iekļauti 218 zemessargu, bet 27. decembrī – 151.
– Ar komandiera 6. decembra pavēli apstiprina bataljona organizatorisko struktūru: štābs, štāba rota, četras rotas Jelgavas pilsētā, 5. rota Cenu pagastā, 6. – Ozolnieku, 7. – Svētes, 8. – Vircavas, 9. vads Līvbērzes, 10. – Zaļenieku pagastā, 11. – Mežciemā, 12. – Sidrabenes, 13. – Valgundes, 14. – Lielplatones pagastā, 15. – Kalnciema pilsētā, 17. – Glūdas, 18. – Sesavas, 19. – Platones pagastā.
– 1992. gada 26. februārī bataljona komandieris izdod pavēli “Par apsardzes veikšanu pēc noslēgtajiem līgumiem”. Pamatojoties uz to, bataljons sāk uzņēmumu un citu juridisko personu apsardzi.
– 1992. gada 10. martā LR Zemessardzes štāba priekšnieka Ģirts Valdis Kristovskis izdod pavēli “Par pierobežas zonu apsekošanu bataljona atbildības teritorijā”. Bataljons iesaistās robežapsardzībā pierobežas joslā Jelgavas rajonā.
– 1992. gada 12. martā bataljona komandieris izdod pavēli par komisijas izveidi trīs cilvēku sastāvā zemessargu disciplināro pārkāpumu operatīvai izmeklēšanai.
– 1992. gada 21. oktobrī sakarā ar bataljona skaitliskā līmeņa sasniegšanu un vajadzību kvalitatīvi uzlabot personālsastāvu tiek pārtraukta zemessargu uzņemšana noteiktajā kārtībā. Nākamos 34 zemessargus uzņem tikai 1993. gada 3. februārī.
– Saskaņā ar LR Zemessardzes štāba izdoto Jaunsargu organizācijas nolikumu 1992. gadā jaunsargi sāk darboties Ozolnieku, Elejas, Sesavas, Lielplatones, Garozas, Līvbērzes pagastā un Kalnciema pilsētā.
– 1994. gada 17. jūnijā komandiera pavēle par pāriešanu uz jaunām telpām bijušajā Krievijas armijas objektā Dambja ielā 6/8.
Jelgavas zemessargu komandieri
– No 1991. līdz 1992. gadam Ildefons Jasens.
– No 1992. līdz 1998. gadam Juris Leitis.
– No 1998. līdz 2001. gadam Imants Aivars.
– No 2000. līdz 2003. gadam Armands Fridrihsons.
– No 2003. gada Otto Rancāns.
