Atzīšos, arī es piederu pie tiem pensionāru tantukiem, kas iežēlojas par pagalma kaķiem un baro tos.
Atzīšos, arī es piederu pie tiem pensionāru tantukiem, kas iežēlojas par pagalma kaķiem un baro tos. Pēc dzīvesvietas maiņas tas notiek retāk, jo tur ir savi barotāji. Gan Juglas dzīvnieku patversmes vadītāja Astrīda Kārkliņa, gan tāda autoritāte kā Vija Klučniece uzskata, ka vienīgā iespēja regulēt šādu minču skaitu ir tos sterilizēt un nogādāt atpakaļ pagalmos.
Jelgavā vienīgais, kā risināt šo jautājumu dažādos domes sastāvos, ir dzīvniekus nebarot, barotājus pieķert, fotografēt, sodīt, pagrabu logus aizmūrēt utt. Ir cilvēki, kas šādu barbarismu atzīst, bet tā nav izeja. Jelgavā nav arī dzīvnieku patversmes, vien izolators ar ierobežotu vietu skaitu, nav iespēju socializēt šos dzīvniekus. Un ko tālāk? Divas reizes esmu meklējusi palīdzību šajā iestādē – pagājušajā vasarā aiznesu kaķīti, kurai nomira saimniece, šogad kaķenīti ar bērniņiem, tā pieklīda un apbērnojās manā dārza mājā. Nebija citas izejas, jo man jau ir divi “saules brāļi” – pieņemta pamesta kaķene un bijušais pagalma runčuks, abi jau pusmūža “personības”. Par izolatora darbiniekiem jāsaka tikai labi vārdi, viņi bija saprotoši, bet iespējas ir visai ierobežotas un arī regulētas.
Par Raiņa ielas 19. mājas notikumiem varu teikt tikai vienu – necilvēcība un nežēlība. Ar kādiem paņēmieniem dzīvnieki jāgūsta, ja noplēš astes ādu, atstājot asiņainus skriemeļus. Vai tā nav krimināla lieta tāpat kā baloža dedzināšana kamīnā? Aiznesu tur ko ēdamu un redzēju, ka pagalmā logu priekšā asinīs guļ beigts pusauga kaķēns. Sabraukts vai kā citādi gājis bojā… Vai Jelgavā darbojas dzīvnieku aizsardzības biedrība un kādas ir tās funkcijas?
Liekas, ka labi situētie un raženi noaugušie galvenie Domes “zemnieki”, kuriem tā patīk “zīmēties” gan sabiedrībā, gan laikraksta lappusēs, neredz, kas notiek pie viņu kājām. Automašīnā braucot, vieglāk skatīties uz augšu, uz tūkstošus vērtiem puķu podiem pie apgaismes stabiem. Vai citādi viņi nebūtu pamanījuši ieplaku visas ietves platumā pie jaunās autobusu pieturas centrā, kas lietus laikā piepildās ar ūdeni. Nevaru iedomāties, kas ir Domes prioritātes (budžeta), tikai ne atkritumu šķirošana, nejēdzīgie centra iekšpagalmi, ne arī to minči. Domāju, pat par viena “slavenā” puķu poda vērtību varēja mēģināt risināt kaķu sterilizēšanas problēmu.
Kādēļ lai pirmais nebūtu Raiņa ielas 3. nams, kas ir atsevišķi no dzīvojamiem masīviem. Šajā mājā dzīvo cilvēks atsaucīgu sirdi – Vera Frančenko –, arī viens no Domes “zemniekiem” Voldemārs Strīķa kungs, kas varētu atbalstīt šādu pasākumu, tādējādi reabilitējot Raiņa ielas vārdu.
Dzīvnieku izķeršana un iemidzināšana nekur nav devusi rezultātus, arī pie mums jaudīgas krematorijas krāsns ierīkošana nepalīdzēs. Skurstenī izkūpējušās kaķu dvēselītes apsūdz mūs visus. Domāju, iedzīvotājus interesētu lemt vai citādi darboties spējīgu cilvēku domas par šo jautājumu.
Sarma
