Šovasar man kopā ar Nīderlandes ģeogrāfijas skolotāju grupu iznāca būt Salaspils memoriālā.
Šovasar man kopā ar Nīderlandes ģeogrāfijas skolotāju grupu iznāca būt Salaspils memoriālā. Tāpat kā pirms gadiem četrdesmit tur pukst metronoma sirds. Mainījušies fakti. Padomju laikā tika lēsts, ka šajā vietā nogalināti simts tūkstoši cilvēku, tagad savākti pierādījumi par diviem tūkstošiem upuru. Bet kas ir saglabājies propagandas melu neizkropļotās bijušo ieslodzīto atmiņās? Vienu šādu stāstu, ko biju dzirdējis no nu jau trīs gadus aizsaulē aizgājušā bēnenieka Ērika Saujas, mēģināju pierakstīt.
Otrajam pasaules karam ienākot Latvijā, Ēriks bija deviņpadsmitgadīgs jauneklis. Padomju laikā viņš iestājies komjaunatnē un, kaut savā dzīvē nevienam “nekā ļauna nav darījis” (šo frāzi vecumdienās Ēriks bieži atkārtoja), 1941. gada jūnijā iekāpa uz ceļa nejauši nobalsotā ugunsdzēsēju automašīnā, kas, izrādījās, veda padomju aktīvistus, kuri atkāpās uz austrumiem. Vēlāk viņš atzina, ka tas bija darīts pareizi. Tiklīdz Bēnē ienāca vācieši, Ēriku mājās bija meklējis kāds pazīstams apbruņots jaunās varas vīrs, kurš gribēja viņam nežēlīgi atmaksāt. Ne jau par politiskām lietām, bet gan par agrāko zaudējumu mīlas frontē…
Jūlija sākumā Ziemeļlatvijā pie Liepnas Ēriks piedzīvoja kaujas kristības, kad pirmo un pēdējo reizi mūžā šāva uz cilvēku. Tik tālu bija veicies iziet caur uguni dzīvam un veselam. Taču tālāk par Krievijas robežu Ēriks bēgt nevēlējās. Viņš griezās atpakaļ un dažas dienas vēlāk nokļuva Rīgas Centrālcietumā, bet pēc tam Salaspilī vai, precīzāk, Bēma akmeņlauztuvēs.
Pieminot Salaspili, viņš nekad nerunāja par asiņu nolaišanu baltkrievu bērniem vai nacistu nāvīgajām “izpriecām” pie nometnes karātavām. Tiesa, Ērika personīgajā bibliotēkā pat divos eksemplāros atrodamajā padomju laikā izdotajā atmiņu grāmatā “Salaspils nāves nometne” šādas baismu ainas attēlotas pārpārpārēm, vietām arī diezgan apšaubāmi. Taču Ērikam par Salaspili bija savs stāsts, kurā juta mūsdienīgu aktualitāti.
Bēma akmeņlauztuvju apsardzē bija norīkoti latviešu jaunekļi un vīri, kas iesaukti vai kā brīvprātīgie nokļuvuši vācu karadienestā. Daži jau bija cīnījušies frontē, citi ne. Viens no pēdējiem bija kāda sabiedrībā pazīstamas ģimenes atvase. (Ēriks minēja gan uzvārdu, gan jaunekļa tēva amatu, taču to neatkārtošu, jo gadi gājuši un stāstītājs varēja arī kļūdīties). Kā jau tas jauniem cilvēkiem gadās, minētajam jauneklim no sabiedrības elites izveidojās mīļas attiecības ar kādu zemākas kārtas meiteni. Un viņai bija gaidāms bērns. Ko nu? Precēties? Puiša tēvs dēlam teicis, ka to nevar – “nav mūsu partija”. Draudzene ļoti nelaimīga. Beigu beigās kāds meitenes mātei ieteicis, lai iet pie komandiera Arāja. Tas varēšot palīdzēt. (Ēriks domāja bēdīgi slaveno kara noziedznieku Viktoru Arāju.)
Komandieris māti tiešām pieņēmis. Aprunājies un solījis visu nokārtot. Kad sieviete aizgājusi, viņš izsaucis mīlas grēkos vainīgo jaunekli un pamatīgi nostrostējis. Beigu beigās arī pateicis, kā kļūdu labot. Proti: “Tu raksti ziņojumu, ka vēlies tikt uz fronti. Kad turp aizbrauksi, būsi varonis, un neviens neko par vecām lietām tev nepārmetīs.” Jauneklis tā arī izdarījis, bet nelaimīgā meitene savos pārdzīvojumos metusies Juglas ezerā un noslīcinājusies. Pēc divām nedēļām jauneklis no frontes atgriezies. Smagi ievainots. Bez kājām. Tagad gan līgava, gan vedekla būtu bijusi laba, bet viņas vairs nav.
Ēriks piebilda, ka ieslodzītie norīkoti noslīkušās meitenes meklēšanā. Ne viņa, bet cita grupa to atraduši.
Kritiski padomājot, nebrīnos, ka Bēma akmeņlauztuvēs strādājošie ieslodzītie un viņu vidū Ēriks daudz ko zināja par savu apsargu privāto dzīvi. Pat padomju laikā izdotajā grāmatā minēts, ka ne viens vien “laida cauri” ieslodzīto tuvinieku sūtīto pārtiku. Varbūt komandieris Arājs ir hiperbolizēts. Droši vien tā varēja būt kāda cita tā laika figūra. Tomēr liekas, ka patiesības ir vairāk par stāstnieka fantāziju.
