Trešajā starptautiskajā Grafiti festivālā, ievedot šīs ielas mākslas «elpu» kultūras nama telpās, risinājās informatīvs pasākums par grafiti un diskusija, kā uztvert šo parādību.
Trešajā starptautiskajā Grafiti festivālā, ievedot šīs ielas mākslas “elpu” kultūras nama telpās, risinājās informatīvs pasākums par grafiti un diskusija, kā uztvert šo parādību.
Sarīkojumu ievadīja pieredzējušā mākslinieka Krys stāstījums par grafiti pirmsākumiem, attīstību, par to, kā tas nonāca līdz Latvijai un piedzīvotajām vajāšanām padomju varas gados.
20. gadsimta māksla ārpus galerijas
Grafiti var nosaukt par 20. gadsimta mākslu aiz galerijas robežām. Tā ir hiphopa ielas kultūras daļa, dzimusi ielās un tur guvusi vispilnīgāko un dzīvāko izpausmi.
Stāsts sākas 60. gadu beigās Ņujorkas priekšpilsētā Bronksā – laikā, kad parādījās pirmie krāsu aerosoli. Ielu pusaudži sāka radīt savu pasauli, demonstratīvi atstājot parakstus, saukļus un zīmējumus uz sienām, sētām, vilcieniem un pat policijas iecirkņiem. Šajos darbos atklājās gan sabiedrībā valdošo negāciju strāvojums, gan protests pret varas institūcijām, gan ielu naidīgo grupējumu attiecības. Bija prestiži un drosmīgi atstāt “autogrāfu” ienaidnieka teritorijā. Tāpēc svarīgākais grafiti mākslinieku dzenulis ir adrenalīns. Parasti tieši naktis izvērtās par darbu radīšanas brīdi, kad drosmīgākie devās metro tuneļos, lai savas idejas pārvērstu sienu gleznojumos. Nakts un pusaizmigušās pilsētas aizsegā tapa darbi, par ko dažādām Ņujorkas iedzīvotāju grupām un pilsētas vadībai bija atšķirīgs viedoklis. Vieniem jaunā aerosolmāksla bija vērtīgs atklājums, kamēr citiem nepakļāvīgie, krāsainie tēli nozīmēja necieņu pret īpašumu, sabiedriskām vietām un cilvēkiem. Grafiti mākslinieki sevi sauc par raiteriem (no angļu valodas vārda “writers”, kas nozīmē rakstītāji). Drīz vien par viņu darbu labākajām “galerijām” kļuva metro vagonu sienas, tāpēc grafiti ieguva nosaukumu “subway art” (metro māksla). Tā pamazām grafiti iekaroja visu pasauli.
Varēja “iesēdināt” pēc diviem “pantiem”
Padomju Savienībā grafiti ienāca ap 1985. gadu. Krys šo laiku raksturo kā pelēku un neinteresantu, bez krāsainiem plakātiem un nomācošas padomju ideoloģijas pārņemtu. Uguns dega tikai cilvēku sirdīs. “Break dance” un grafiti vajāja divi “panti” – pretpadomiska darbība, par ko varēja “iesēsties” uz pieciem līdz desmit gadiem, un sabiedriskā īpašuma bojāšana, kas draudēja ar trim līdz pieciem gadiem cietumā. Pamatojoties uz šīm apsūdzībām, daudzus arī apcietināja.
Krys var uzskatīt par grafiti celmlauzi Latvijā. Deviņdesmito gadu sākumā, kad viņš bija dīdžejs un darbojās diskotēkās, radās iespēja redzēt videofilmas – arī par hiphopu un grafiti. Tas uz Krys atstāja neizdzēšamu iespaidu un aizrāva. Sākās domubiedru meklējumi.
Tajā laikā Latvijā bija tikai viens uzņēmums, kas ražoja aerosolkrāsas, un toņu izvēle bija ļoti niecīga. Vajadzēja ņemt talkā krietnu izdomu, pat riskēt ar drošību, lai krāsu spektru paplašinātu. Tam tika izmantota gan “karstā ūdens tehnoloģija”, gan krāsas pildīšana ar šļircēm. Rezultāts bija iespaidīgs, un varas iestādes pat sprieda, ka ievesta kontrabanda.
Krys teic, ka īstā grafiti noskaņa rodas brīdī, kad, pirmo saules staru iekļauti, švīkst aerosolu baloniņi, apņem svaigs gaiss un tu zīmē “pretinieku nometnē”. Tas rada atšķirību arī starp legālu un nelegālu zīmēšanu. Legālajā zūd asums.
Vai grafiti jābūt legālam?
Diskusiju par grafiti mākslu vadīja Latvijas Kultūras akadēmijas docente antroploģe Rūta Muktupāvela, kas darbā ar studentiem pievērš uzmanību arī šai tēmai.
Latvijā valda situācija, kad vieni atzīst grafiti, bet otri noliedz, uzskatot, ka tā nav nekāda māksla, bet noziegums, un jādara viss, lai to izskaustu. Ir arī viedoklis, ka grafiti jābūt legālai mākslai, nevis slepenai sienu apzīmēšanai. Bet vai tādā gadījumā tā nezaudētu kontrkultūras pazīmes? Klātesošie izteica atzinumu – lai mākslinieks varētu dzīvot, viņam kaut kas arī jānopelna, bet tas nav iespējams, radot darbus nelegāli. Tāpēc agri vai vēlu nelegālie kļūst legāli, un to iespaido arī vecuma faktors. Nelegālie mākslinieki pārsvarā ir pusaudži, kam svarīgākais ir brīvība un adrenalīns, nevis iespēja nopelnīt.
Jelgavā grafiti atvēlēta četrdesmitmetrīga siena, bet ar kādām izjūtām tā piepildīta? Šai mākslā kūsā daudz lielāka adrenalīna deva, ja agri no rīta, kas sagaidīts stacijas pievārtē, mākslinieks konstatē, ka viņa darbs “aiziet” kopā ar vilcienu un neviens nav paspējis to pārkrāsot.
Diskusijas dalībnieki atzina, ka attieksme pret grafiti varas iestādēs ir demokrātijas rādītājs. Jo totalitārāks režīms, jo vairāk šie mākslinieki tiek vajāti.
