Eju viņdien pa Driksas ielu tepat Jelgavā un ieraugu tirgotāju galdiņus vai krautin nokrautus ar dažādām sēnēm. Cita par citu dižāka un kārdinošāka.
Eju viņdien pa Driksas ielu tepat Jelgavā un ieraugu tirgotāju galdiņus vai krautin nokrautus ar dažādām sēnēm. Cita par citu dižāka un kārdinošāka. Tā, kas slaidāka, augusi pamitrā un ēnainā vietā, bet baravika, kam cepurīte tumši brūngana un kāts dūšīgs kā tītara ola, noteikti baudījusi sauli un leknāka sūnāja smiltāju… Kaudzīte tā dēvēto balto sēņu nopērkama par pusotru latu, ja ņem arī otru kompozīciju, jāmaksā tikai divi lati. Ak, baravikas! Un atmiņā esmu rudenīgā Kurzemes mežā kaut kur starp Tukumu un Talsiem… Kopš tās sestdienas jau apritējis teju gadsimta ceturksnis.
Toreizējā kolektīva kultordze Aina bija noorganizējusi izbraucienu sēnēs. Sākotnēji viņa cerēja mūs aizvest uz tālajiem Dundagas mežiem, kur toruden varētu uziet pat veselas baraviku plantācijas. Taču vairums bekotāju nepiekrita dzīties tādu gaisa gabalu, jo, lūk, neesot posušies apkrauties ar sēnēm, bet gan pabūt pie dabas rudenīgās krūts.
Izkāpām uz asfalta, kad autobuss bija ieskrējis tādos kā dzeltenīgi zaļos kokaudzes vārtos bez arkas. Abpus ceļam – nolaidenas nogāzes ar retiem bērziņiem un priedītēm, eglēm un cipresveida kadiķīšiem. A, čē! Arī ideāla vieta mašīnas novietošanai ilgākai palikšanai.
Kamēr ieturējām tādas kā otrās brokastis, Aina aizgūtnēm klāstīja atpūtas dienas programmas paragrāfus, īpaši uzsverot punktus, ka tikšot pasniegtas pārsteiguma balvas par smagāko grozu (un viņa cēli demonstrēja līdzpaņemtos svariņus), dižāko baraviku un filigrānāko sēni īpatni. Sprigani kā šmaugas stirnas un tramīgi kā buciņi saskrējām damaksnī ar vienu domu – ātrāk piepildīt grozu un, galvenais, laikus būt atkal pie autobusa, lai, kā vairākkārt tika atgādināts, “septiņiem nebūtu jāgaida uz vienu”. Bet mēs bijām 13, tātad divtik vairāk!…
Pilsētniekam, tikušam tālu no ielu kņadas, ievestam gluži citā apkārtnē un esot plecu pie pleca ar šā vaļasprieka domubiedriem, apetīte ir nevainojama. Bija pagājusi kāda stunda, un mēs, gluži kā gonga aicināti, atkal sanācām autobusā. Iesmaržojās kafija, uzvēdīja sviestmaižu aromāts. Kāri un draudzīgi kā brāļi un māsas ieturējām maltīti, dalījāmies iespaidos par sēņošanas dienas pirmo cēlienu. Bet kur Ņina, mūsu cienījamā darba istabu atslēdziņu glabātāja, kāds neviļus iejautājās. Un te iedzirkstījās jociņi un fantāzijas zibšņi… Tomēr Aina, kā jau cilvēks, kas bija uzņēmies vadības grožus, izgāja uz ceļa un, cik vien varēja, mēģināja saūjināt kolēģi. Mežs neatbildēja, Ņina neatsaucās arī pēc tam, kad visi izkliedzām viņas vārdu. Caur koku šalkoņu līdz mūsu ausīm nonāca tikai atbalss galotne: “…na!”
Nu joki bija pie malas un visa komanda – kājās. Mežā pazudis cilvēks! Izvērtāmies garā ķēdē un gājām arvien dziļāk mežā tai ceļa pusē, kur no rīta naski bija iemetusies meklējamā, gribas teikt, profesionāla sēņotāja, kas tās puses priedulājus pazina kā sava dzīvokļa gaiteni, un še tev… Lai kā tricinājām balss saites un caururbām vai katru pameža pudurīti – viss vējā!
Dziļā mežā septembra novakara krēsla pamanāma daudz agrāk nekā skrajumā. Griezāmies atpakaļ ar cerību, ka noklīdusī varbūt mūs jau gaida pie autobusa. Vakars tak klāt! Nekā… Bet varbūt Ņina pa to laiku, neieraudzījusi mūsu autobusu šajā vietā, jau prom ar citu satiksmes līdzekli? Ar tādu domu devāmies atceļā uz galvaspilsētu ar pavisam viegliem groziem. Svariņi tā arī netika darbināti… “Un kur tad jūsu mobilie telefoni?!” šķendēsies daudzi jaunākās paaudzes lasītāji. Ak vai, mīlīši, mēs taču bijām aizbraukuši sēņot tajos laikos, kad pa šādu sazināšanās līdzekli varēja tikai sapņot!
Lai vai kā, bet tā vien gribas jo drīzāk pabūt norišu priekšā un atvieglotu sirdi pateikt, ka nekas ļauns tomēr nebija noticis. Viss beidzās, kā mēdz sacīt, ar notikumā iesaistīto izbīli: pirmdienas rītā mūsu lolotā Ņina moža un laipna sēdēja pašaurā būcenītī aiz lodziņa un, šķelmīgi smaidot, pasniedza durvju atslēgas… Pēc viņas stāstītā, bija uzgājusi baraviku āderi, un katra nākamā sēne vedusi arvien dziļāk silā, līdz attapusies tīruma malā. Diena apmākusies, vakars pavisam tuvu, apkaime sveša – vai īstā reize laisties atpakaļ mežā, ja nezini pat vietas nosaukumu, uz kurieni jāiet? Tikusi līdz lauku ceļam un nostopējusi kādu automobili. Doma par mūsu lielo uztraukumu neesot ienākusi prātā: “Apžēliņ, vai ta” pieaudzis cilvēks, pie saprāta būdams, viens pats uz nakti mežā paliks?”
Tiec nu vēlreiz kompānijā ar tādu sēņotāju, kas, nokļuvusi bagātīgā mežā, aizmirst par apkārtējo pasauli!
***
Jautrai dienai
Izraksti no auto apdrošināšanas firmu protokoliem
– Zaļais opelis brauca gan pa priekšu, gan aizmuguri, gan no sāniem, un man nācās ilgi manevrēt, kamēr tajā ietriecos.
– Es dzirdēju, ka sieviete rozā kleitā, kas vēlās pār manu motora pārsegu, rupji lamājās, lai gan nekā tāda tur nebija.
– Laterna, kas iznira no pagrieziena, nekad tur nebija bijusi. Tāpēc es to sabraucu.
– Kad sapratu, ka nevarēšu izvairīties no sadursmes, piespiedu gāzi un ietriecos citā mašīnā.
– Ārsts no ātrās palīdzības mani piedzērušos pataisīja mākslīgi.
– Izbraucot no autostāvvietas, nogriezos pa kreisi un ietriecos policijas mašīnā, tieši tur, kur to parasti daru.
– Nobraucis no šosejas, pārliecinājos, ka ar bērniem viss kārtībā, un tikai tad uzbraucu kokam.
– Tas, kas man ieskrēja pakaļā, nebija nekāda mašīna, bet gan gatavais buldozers.
– Mums jau kursos mācīja, ka pirmais jānobrauc tas, kurš ir mazāk svarīgs.
– Es sāku smieties par cietušo nevis tāpēc, ka esmu ļauns, bet tāpēc, ka viņš smieklīgi vārtījās.
– Nekad nevienam līdz šim nebiju uzbraucis, tāpēc nezināju, kā to pareizi darīt.
– Piedzēries bija mans brālis, nevis es. Bet, kā viņš tika pie stūres, nezinu.
– Es domāju, ka lūka ir atvērta, bet, kad izbāzu ārā galvu, izrādījās, ka tā nav.
– Policijai pateicu, ka neesmu ievainots, bet, novilcis cepuri, atklāju, ka ielauzts mans galvaskauss.
– Pārmest man, ka esmu vainīgs, nu nekādi nevarēja, it īpaši, ja būtu redzējuši tā cilvēka ģīmi.
– Es zināju, ka braucot nedrīkst turēt rokās mobilo telefonu, bet tobrīd man pie rokas nekā cita nebija, un tas zvanīja.
– Ceļš jau tā bija pilns, un tad vēl parādījās nobraukta vecenīte.
– Tur neviens nebija vainīgs, jo izrādījās, ka mēs abi esam dzēruši.
– Es nekad nebiju redzējis šādas zīmes, tāpēc nesapratu, ka esmu pretējā joslā.
– Veca sieviete tur vienmēr pastaigājas ar savu suni, kad es braucu uz darbu, tāpēc man kaut kad nācās viņu nobraukt.
– Rokas un kājas pēc negadījuma man ir veselas, bet saprast gan neko nesaprotu.
– Zināju, ka sieva neprot braukt. Viņai pat nav tiesību. Es to aizrādīju, bet viņa vienalga neatdeva man stūri.
