Lai jelgavniekiem atvieglotu izvēli Saeimas vēlēšanās, redakcija veido publikāciju sēriju par mums visiem svarīgām tēmām, apkopojot 8. Saeimas izdarīto, neizpildītos solījumus, kā arī partiju ieceres 9. Saeimā.
Lai jelgavniekiem atvieglotu izvēli Saeimas vēlēšanās, redakcija veido publikāciju sēriju par mums visiem svarīgām tēmām, apkopojot 8. Saeimas izdarīto, neizpildītos solījumus, kā arī partiju ieceres 9. Saeimā.
Līdz pašvaldību vēlēšanām 2009. gada pavasarī administratīvi teritoriālajai reformai Latvijā jābūt pabeigtai, valsts iedzīvotājiem tad jau vajadzētu dzīvot novados un reģionos. Tam piekrīt visas 8. Saeimā pārstāvētās lielākās partijas, taču domstarpības paliek par to, vai pagastu apvienošanai novados jānotiek tikai brīvprātīgi, cik un ar kādām pilnvarām jāveido reģioni.
Īstenojot reformu šīs Saeimas laikā, politiķiem pietrūcis izlēmības, bet daudzu pašvaldību vadītājiem – vēlēšanās veikt pārmaiņas.
Vājie pagasti jāapvieno
Par administratīvi teritoriālo reformu runāt sāka jau 1991. gadā uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas. Administratīvi teritoriālās reformas likumā 1998. gadā tika noteikts uzdevums – līdz 2004. gada beigām apvienot vietējās pašvaldības nedaudz vairāk kā simts novados. Šīs Saeimas laikā radīta jauna – Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu – ministrija (RAPLM), kam jākoordinē ar pašvaldību attīstību un pārraudzību saistītās funkcijas. Tai aizvadītajos gados bijuši trīs vadītāji – Ivars Gaters no “Jaunā laika”, tobrīd bezpartejiskais Andrejs Radzevičs un Māris Kučinskis no Tautas partijas.
Reformu sākot, 1998. gadā Latvijā bija vairāk par 580 pašvaldībām. Kad 2002. gadā pie darba ķērās 8. Saeima, novadu skaitu varēja uz pirkstiem saskaitīt. Tolaik mazāk par 2000 iedzīvotāju bija 71 procentā pašvaldību un tajās dzīvojošie veidoja tikai 15 procentu no Latvijas iedzīvotāju kopskaita, liecina RAPLM informācija. Gandrīz 200 pašvaldībām Latvijā budžeta ieņēmumi nepārsniedz 100 tūkstošu latu, kas rada problēmas ar investīciju piesaisti un stipri sadārdzina pārvaldes izdevumus. Piemēram, pašvaldībās, kur iedzīvotāju skaits ir mazāks par 700, izdevumi pārvaldes institūcijām ir 29 lati uz cilvēku, savukārt pašvaldībām ar iedzīvotāju skaitu no 5 līdz 10 tūkstošiem – 16 latu. Ekonomiski stipru un attīstīties spējīgu pašvaldību veidošana ir reformas, kuras noslēgumā plānots nonākt pie 167 novadiem, galvenais mērķis. Pašvaldībās, kuru iedzīvotāju skaits ir mazāks par 2000, attīstības indekss ir negatīvs, un pašlaik šādas pašvaldības ir 389, informē RAPLM. Paredzams, ka pēc reformas noslēgšanās 47 pašvaldībās to skaits būs no 2 līdz 4 tūkstošiem, 82 – no 4 līdz 10 tūkstošiem, bet 39 – lielāks par 10 tūkstošiem.
Līdztekus ekonomiskajiem ieguvumiem lielākās pašvaldībās skaidrāk varēs nodalīt lēmējvaru no izpildvaras, kuras saplūšana mazos pagastos rada korupcijas risku.
Stiprina reģionālo plānošanu
Paralēli iecerēts, ka jātop arī ievērojami lielākiem teritoriāliem veidojumiem – reģioniem –, taču to nākotne līdz šim nav izlemta un varētu skaidrāk iezīmēties pēc 9. Saeimas vēlēšanām. Atbalstu nav guvis 2005. gadā izteiktais RAPLM piedāvājums līdz 2007. gadam izveidot piecas reģionālās pašvaldības – Vidzemi, Zemgali, Kurzemi, Latgali un Rīgu, apvienojot piecus plānošanas reģionus, kā arī 26 rajonu pašvaldību kompetenci un finansiālo bāzi.
To, ka teritoriālās reformas mērķi nebūs viegli sasniegt, daudzi ekonomisti un politiķi prognozēja jau tās sākumā. Piemēram, ekonomikas zinātņu doktors augstskolas “Turība” profesors Staņislavs Keišs uzskatīja, ka nav produktīvi sākt reformu, ja uzreiz nav skaidrs, kādas funkcijas tiks deleģētas novada un kādas reģionālajai pašvaldībai. Tam faktiski piekrīt arī visu līmeņu pašvaldību vadītāji, bet RAPLM viedoklis visus šos gadus bijis reformu vispirms ar kaut ko sākt – proti, ar novadu veidošanu, jautājumu par otrā līmeņa (reģionālajām pašvaldībām) atliekot.
Pašlaik RAPLM piedāvātās reģionālās pašvaldības kompetences ietver reģiona attīstības un teritorijas plānošanu, uzņēmējdarbības veicināšanu, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju infrastruktūras plānošanu un koordināciju, izglītības sistēmas attīstību, pašvaldību slimnīcu pārvaldības nodrošināšanu u.c.
Šovasar, apstiprinot grozījumus reģionālās attīstības likumā, pieciem plānošanas reģioniem beidzot tika piešķirts juridiskais statuss, nosakot to lomu valsts pārvaldes sistēmā un paredzot lielākas iespējas aizstāvēt savas intereses valsts politikas veidošanas procesā. Var teikt, ka notikusi zināma valsts lēmumu pieņemšanas decentralizācija. Šobrīd reģionu uzdevums ir arī līdzdalība ES fondu līdzekļu apguvē un valsts pārvaldes iestāžu un pašvaldību darba savstarpējā koordinācija. Šo lēmumu politiķi uzskata par pārejas posmu ceļā uz pilntiesīgām reģionālajām pašvaldībām, kuras plānots izveidot līdz 2009. gada pašvaldību vēlēšanām.
Tomēr jāuzsver, ka lēmums par reģionālo pašvaldību izveidi un rajonu padomju likvidāciju, kompetences un funkciju noteikšana būs uz nākamās Saeimas deputātu pleciem. Valdības koalīcijā panākta vienošanās, ka tas jānosaka 2007. gadā, lai iekļautos pašu noteiktajā termiņā 2009. gadā ievēlēt novadu, iespējams, arī reģionu pašvaldības. Līdz tam laikam nepieciešams nostiprināt plānošanas reģionu statusu, izstrādāt un pieņemt attīstības plānošanas likumu, nostiprinot sasaisti starp valsts pārvaldi un pašvaldībām un paredzot reģionālās pašvaldības kā šīs sadarbības koordinatorus.
Valdību veidojošās partijas ir vienojušās, ka šoruden valsts budžeta grozījumos katram plānošanas reģionam piešķirs 50 000 latu kapacitātes stiprināšanai, bet nākamā gada budžetā katram iecerēs 200 000 latu. Zemgales Attīstības aģentūras vadītājs Raitis Vītoliņš atzīst, ka pašlaik ar šiem līdzekļiem varētu pietikt, ja korekcijas neienesīs inflācija. Viņam piekrīt Kurzemes attīstības aģentūras valdes loceklis Zigo Rutkovskis: “No valsts budžeta piešķirtais finansējuma apmērs nav mainījies kopš 1999. gada. Ja budžeta grozījumos apstiprinās papildu līdzekļus, tiks segtas tikai inflācijas radītās sekas.” Vidzemes attīstības aģentūras vadītāja Jolanta Vjakse uzsver, ka tikai pēc uzdevumu un funkciju apstiprināšanas būs redzams, vai valdības paredzētie 200 tūkstoši latu ir pietiekami plānošanas reģionu stiprināšanai. “Ja ir runa par nelielas administrācijas izveidi, summa varētu būt pietiekama. Domāju, ka valdībai jau šobrīd vajadzēja paredzēt šim pasākumam vismaz pusmiljonu latu,” tā J.Vjakse.
Ko sola nākotne?
Lai arī jūnijā Ministru kabinets apstiprināja vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālā iedalījuma projektu un novadu karti ar 167 novadiem, par tā galīgo variantu būs jālemj nākamajai Saeimai. Apkopojot partiju priekšvēlēšanu programmās teikto, jāsecina, ka reformas noslēgums varētu nebūt gluds.
Partijām ir domstarpības par novadu apvienošanās brīvprātīgumu. Piemēram, “Jaunais laiks” un Tautas partija uzskata, ka novadu veidošanai jānotiek bez īpaši lielām diskusijām pēc Ministru kabinetā apstiprināta saraksta. TB/LNNK un koalīciju izveidojušie “Latvijas ceļš” un Latvijas Pirmā partija (LC/LPP) izvēlējušies vidusceļu – apvienošanās var notikt tikai, ja izveidota nepieciešamā infrastruktūra un nepasliktināsies pašreizējais pagastu iedzīvotāju stāvoklis. Tajā pašā laikā Zaļo un zemnieku savienība, Saskaņas centrs un PCTVL iestājas par pilnīgu brīvprātības principu. Tas nozīmē, ka diskusijas par pagastu pašvaldību apvienošanos var ievilkties un novadu pašvaldību vēlēšanas 2009. gadā būs apdraudētas.
To partiju vidū, kas pretendē uz iekļūšanu 9. Saeimā, nav vērojamas lielas domstarpības par piedāvāto piecu reģionu skaitu un robežām. Vienīgi LC/LPP uzskata, ka reģionu veidošanā būtu jāņem vērā arī citu vēsturiski radušos reģionālo centru intereses – piemēram, atsevišķi reģionālie centri varētu būt Liepājā un Ventspilī, kā arī Rēzeknē un Daugavpilī.
Vienprātība partijās valda par to, ka reģionus vadītu vēlēta pašvaldība. Šādam viedoklim piekrīt arī Latvijas Lielo pilsētu asociācija. Piemēram, Jelgavas pašvaldības vadītājs Andris Rāviņš (ZZS) uzskata, ka vēlētas otrā līmeņa reģionu pašvaldības būtu vairāk rīcībspējīgas un tieši atbildētu reģiona iedzīvotāju priekšā. Tomēr RAPLM, kuru vada Tautas partijas pārstāvis, joprojām uzskata, ka reģiona līmenī jādarbojas konsultatīvai padomei, kuru veidotu novadu pašvaldību vadītāji, kas, iespējams, rotācijas kārtībā to vadītu. Padomes darbā varētu piedalīties arī ministriju un atsevišķu nevalstisko organizāciju pārstāvji, bet pieņemtos lēmumus realizētu īpaši izveidota administrācija.
Publiskotajās priekšvēlēšanu programmās partiju viedoklis ir skaidri pausts, tomēr nav zināms, vai solījumi tiks pildīti. Neoficiālās sarunās augstas partiju amatpersonas atzīst, ka galīgais lēmums par reformas noslēgumu tiks pieņemts tikai pēc vēlēšanām un viss būs atkarīgs no partiju spēku samēra un koalīcijas.
Nākamajā “Zemgales Ziņu” numurā lasiet par veselības aprūpi.
***
+ visas ietekmīgākās partijas paredz, ka novadu reforma jāpabeidz līdz 2009. gada pašvaldību vēlēšanām;
+ pieciem plānošanas reģioniem beidzot piešķirts juridiskais statuss;
+ tiks piešķirti 100 000 latu no valsts budžeta katrai pašvaldībai, kas apvienosies novadā.
– reforma ir iekavēta politiskās gribas un izlēmības trūkuma dēļ;
– nav vienprātības par novadu un reģionu pašvaldību funkcijām, finansējumu un pārvaldi;
– reformas kopējās izmaksas nespēj nosaukt pat atbildīgā ministrija.
