Darbinieku veselības un drošības risku izvērtējums mūsu darbavietās vēl ir tālu no vēlamā. Darba devēji atzīst, ka droša darba vide maksā naudu, bet neizprot, ka tās trūkums izmaksā vēl vairāk.
Darbinieku veselības un drošības risku izvērtējums mūsu darbavietās vēl ir tālu no vēlamā. Darba devēji atzīst, ka droša darba vide maksā naudu, bet neizprot, ka tās trūkums izmaksā vēl vairāk.
Lai izvērtētu, kāda ir situācija Latvijā, šopavasar par Eiropas Sociālā fonda finansējumu veikta darba devēju, nodarbināto un iedzīvotāju darba apstākļu un risku aptauja. Tajā piedalījās 1058 darba devēji, aptuveni 2500 strādājošo un 1000 iedzīvotāju.
Neapzinās darba vides problēmas
Iepazīstinādams ar rezultātiem, Henrijs Priedīte no Rīgas Stradiņa universitātes Darba un vides veselības institūta atzīst, ka pie mums vērojama negatīva tendence, kas nebūtu pieļaujama. Proti, jo mazāks uzņēmums, jo mazāk darba devēju uzskata, ka strādājošie pakļauti kādam veselības vai drošības riska faktoram. Tādējādi darba vides riski nav novērtēti 65 procentos uzņēmumu ar nelielu strādājošo skaitu. Lielajos, kur nodarbināti vairāk nekā 250 cilvēku, šis pienākums nav izpildīts tikai piecos procentos.
Kopējā aina nav iepriecinoša – vien nedaudz vairāk kā piektā daļa (22 procenti) darba devēju apliecinājuši, ka pie viņiem darba vide izvērtēta pilnā apjomā. Tikpat daudzi atzinuši, ka tas veikts daļēji. Savukārt 55 procentos gadījumu pausts, ka nav novērtēta. Citi situāciju uzņēmumā atturējušies novērtēt.
Lielākā daļa uzņēmēju (58 procenti) uzskata, ka pie viņiem darba vide atbilst Darba aizsardzības likuma prasībām, atzīst, ka uzņēmumā nodarbinātie nav pakļauti riska faktoru iedarbībai. Līdz ar to liela daļa nav uzskatījusi par vajadzīgu novērtēt darba vidi un tās riskus. Savukārt nepilni 45 procenti darba devēju, kas šo pienākumu veikuši, nav izveidojuši turpmāko pasākumu plānu. Tas liecina par problēmu neapzināšanos, nevis neesamību. Grūti iedomāties darba vietu vai veidu, kur nebūtu riska faktoru, situācijas, kurā kāds no tiem nevarētu izraisīt nelabvēlīgas sekas. Tas liecina, ka darba devēji nav pietiekami informēti par darba vides riska faktoriem, to ietekmi uz veselību un strādājošo darba spējām.
Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc pērn palielinājies nelaimes gadījumu skaits darbā. Valsts darba inspekcijas dati liecina, ka pirms desmit gadiem to īpatsvars sācis samazināties un gadā vidēji uz 100 000 strādājošiem bija 135 – 150 nelaimes gadījumu. Pērn šajā ziņā vērojams lēciens un nelaimes gadījumu skaits palielinājies līdz 169.
Parādās jauni riska faktori
Runājot par darba vides situāciju, joprojām problēma ir lielais veco un tradicionālo riska faktoru īpatsvars – troksnis, smagumu celšana un pārvietošana, vibrācija, ķīmiskās vielas (metināšanas aerosoli, abrazīvie putekļi u.tml.), kā arī vispārējie drošības jautājumi – darbs augstumā un ar aprīkojumu. Vienlaikus darba vide strauji mainās, un ienāk tā sauktie jaunie riska faktori – psihoemocionālais stress, darbs ar modernajām tehnoloģijām, datoriem, informācijas pārpilnība, garas darba stundas u.c.
Darba medicīnas speciālisti kā nozīmīgu jauno problēmu vērtē augošo strādājošo vecumu, kas izvirza augstākas prasības pret darbu un tā vidi. Pastāv jauno materiālu risks, ilgstošas mazu ķīmisko vielu iedarbības efekts, palielinās strādājošo jutība pret ražošanas alergēniem. Tā sauktie “jaunie” riski (stress, informācijas pārpilnība, pārāk intensīvs darbs (16 un vairāk stundu) izraisa izdegšanas sindromu, darbs ar informācijas tehnoloģijām – datoratkarību. Palielinās saslimtība ar balsta un kustību aparāta slimībām.
Vides un veselības institūta arodslimību laboratorijas dati liecina par augstu riska faktoru koncentrāciju un neatbilstību normām. Piemēram, no 2286 gaisa relatīvā mitruma mērījumiem 1239 gadījumos konstatēts pazemināts. Savukārt no 1000 trokšņa mērījumiem pusē gadījumu tas pārsniedzis normu. Tas apliecina, ka vēl jāveic ļoti liels darbs, lai uzņēmumos nodrošinātu prasībām atbilstošu darba vidi.
Pie biežākajām arodslimībām pieder spondiloze ar radikulopātiju (muguras sāpes, kas izstaro uz citām ķermeņa daļām), karpālā kanāla sindroms (locītavu sāpes, tirpums u.c.), artrozes, vibrācijas ietekme, hroniski augšējo elpceļu un plaušu iekaisumi un saslimšanas, aroda vājdzirdība. Arī letālo nelaimes gadījumu skaits darbā ir divas reizes lielāks nekā vecajās ES dalībvalstīs.
Kāds semināra dalībnieks “Ziņām” norādīja, ka statistikā nenonāk gadījumi, kad darbinieks, piemēram, pārpūles dēļ miris no infarkta u.tml. Zemgales reģionālās VDI vadītājs V.Dūms stāsta, ka iestāde uzskaita un izmeklē gadījumus, kad cilvēks nomiris darba vietā. Tādējādi kaut arī darbinieka nāvi izraisījuši ar darbu saistīti riska faktori, kopējos datos tas nenonāk. V.Dūms norāda uz apgrūtinājumiem. Piemēram, VDI, vērtējot azbesta ietekmi uz veselību, vēlējusies izpētīt, cik lielā mērā šis kaitīgais materiāls ietekmējis cilvēku saslimšanu ar onkoloģiskām slimībām. Taču tā arī no Onkoloģijas centra nav izdevies iegūt datus. Tas saistīts ar valsts ieinteresētību darba aizsardzības problēmu risināšanā un būtu atsevišķas tēmas vērts.
***
Kas jūsu uzņēmumā piedalījās riska novērtējumā (procentos)
Nodarbinātais, kurš strādā attiecīgajā darba vietā 40
Nodarbināto uzticības personas 9
Gan nodarbināto uzticības personas, gan konkrētais nodarbinātais 8
Uzņēmuma, iestādes vadītājs vai viņa vietnieks 6
Grāmatvedis, personāla speciālisti, inženieris 2
Struktūrvienības vadītājs 1
VDI, VDI inspektors 1
Cits 1
Papildus neviens nepiedalījās 31
Grūti pateikt
***
Svarīgākās riska grupas, kas ietekmē veselību un drošību
– Nelīdzenas vai slidenas virsmas, kas var izraisīt slīdēšanu, klupšanu, kritienu u.tml.
– transporta līdzekļi un mašīnas;
– darba aprīkojums, sevišķi kustīgās daļas;
– priekšmetu virsmas un malas (asas, raupjas, karstas, aukstas u.c.);
– darbs augstumā;
– rokas instrumenti;
– augsts/zems spiediens;
– elektroietaises un aprīkojums;
– ugunsbīstamība;
– sprādzienbīstamība;
– gaisā esošās ķīmiskās vielas un putekļi;
– troksnis;
– Plaukstas un rokas vai visa ķermeņa vibrācija;
– apgaismojums;
– starojumi (UV, infrasarkanais, lāzera, mikroviļņu u.c.);
– elektromagnētiskie lauki;
– mikroklimats (karsts, auksts, sauss, mitrs);
– smagumu celšana un pārvietošana;
– darbs piespiedu stāvoklī, atkārtotas kustības;
– bioloģiskie riska faktori (vīrusi, parazīti, baktērijas, ērces, kanalizācijas notekūdeņi, dzīvnieki u.c.);
– stress, vardarbība, uzmākšanās, psiholoģiskā vardarbība.
***
Darba vides riska faktoru novērtējums
– Mērķis – novērtēt visas darba vietas un analizēt, kādi riska faktori katrā sastopami un ko tie var nodarīt; saprast, kuri nav pieļaujami lieli, un kādi pasākumi nepieciešami, lai sasniegtu pieļaujamo līmeni. Riski jānosaka arī ikdienas un ārpuskārtas darbiem, jāņem vērā darba vietai piekļūstošo cilvēku (apmeklētāju u.c.) ietekme.
– Risku novērtē ne retāk kā reizi gadā. Jāveic papildu novērtējums, ja sāk citu darbības veidu, notikušas pārmaiņas, bijis nelaimes gadījums u.c.
– Novērtējumu var veikt darba devējs vai atbilstoša līmeņa darba aizsardzības speciālists, vai kompetenta institūcija atbilstoši likumdošanas prasībām. Tajā jāiesaista nodarbinātie vai to uzticības personas, jo bieži vien viņi vislabāk zina, kas konkrētajā vietā apdraud vai traucē. Tas nodarbinātajiem nedrīkst radīt nelabvēlīgas sekas vai ierobežot viņu tiesības.
– Novērtējuma metode atkarīga no uzņēmuma lieluma, nozares, speciālista. Metožu būtība ir līdzīga. Labāk kvalitatīvi un ar izpratni novērtēt risku ar vienkāršu metodi, nevis pavirši ar sarežģītu un smalku.
– Izvērtējot riskus, 40% iznākuma atkarīgi no vērības, novērošanas un iejušanās spējām, tikpat daudz no zināšanām, bet 20% – no informācijas pieejamības un prasmes to izmantot.
– Svarīgākais riska novērtējuma rezultāts – veicamo pasākumu plāns. Tie ir ļoti dažādi, sākot ar sīkumiem (zīmju izvietošana) un beidzot ar būtiskiem uzlabojumiem (ventilācijas sistēmas maiņa u.tml.). Ja preventīvo pasākumu plāna nav, riska novērtējumam gandrīz nav jēgas.
