Ar darbiniekiem ir tāpat kā ar iepirkšanos. Izstrādājuma cena atkarīga ne vien no preces vispār, bet arī no tās kvalitātes. Arī darba devējam jāsaprot, ka cilvēkam nepietiek tikai ar algu vien.
Ar darbiniekiem ir tāpat kā ar iepirkšanos. Izstrādājuma cena atkarīga ne vien no preces vispār, bet arī no tās kvalitātes. Arī darba devējam jāsaprot, ka cilvēkam nepietiek tikai ar algu vien. Lai viņš produktīvi strādātu, neslimotu, neciestu nelaimes gadījumā, neietu prom, svarīgi ieguldīt līdzekļus viņa darbavietā, apmācībā, veselībā un nodrošināt attiecīgus apstākļus.
Tāda bija Zemgales Reģionālās valsts darba inspekcijas (VDI) vadītāja Valda Dūma galvenā doma, atklājot semināru par drošas darba vides nozīmi, ko pēc Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras iniciatīvas Eiropas Sociālā fonda projekta laikā organizēja VDI. “Ziņas” jau rakstīja, ka lielākā uzmanība tajā veltīta aktualitātēm darba aizsardzības likumdošanā un jautājumiem par darba vides uzlabošanu. Pasākums pulcēja gandrīz simts interesentu, un to skaits īpaši nebija sarucis arī pēc vairāk nekā septiņām darba stundām. VDI ir svarīgi, lai ikviens darba devējs izprastu drošu darba apstākļu nozīmi un sāktu ieviest sistēmu. Arī šā semināra nolūks bija iedrošināt un pārliecināt, ka sistēmas izveide un ar to saistītie uzdevumi nav nekas neizpildāms. Tāpēc uz to vairāk aicināti darbavietu pārstāvji, kur pastāv problēmas. Tiesa, auditorijā bijis daudz speciālistu, kuru darbavietās kaut kas jau tiek veikts.
Pārejas posmā nav konkrētu datu
Zemgales darba inspekcijai nav pārskata par pēdējiem gadiem, vai un kādā kvalitātē pie katra darba devēja tiek ieviesti drošas darba vides principi. Pašlaik būtiskākais – lai šī sistēma sāktu strādāt. Pēc V.Dūma domām, galvenais, lai būtu droša un veselīga darba vide, ir uzņēmuma vai iestādes vadītāja ieinteresētība. Nākamais nosacījums ir darba aizsardzības speciālista kvalifikācija un visbeidzot – abu minēto pārstāvju vēlme strādāt un atrisināt problēmjautājumus.
VDI pieredze, kā arī stāstījums seminārā par labās prakses piemēriem daudznozaru uzņēmumā “Kulk” un pirms gada vācu investoru uzbūvētajā automašīnu radiatoru rūpnīcā AKG liecina, ka tā sauktajos vecajos uzņēmumos nodrošināt drošu darba vidi ir grūtāk. Padomju laika tradīcijas tiek lauztas smagi. Sākot no nulles, radīt pārskatāmu sistēmu un veidot drošas vides tradīcijas ir vienkāršāk. Protams, bez problēmām neiztikt. Piemēram, kaut gan instruēti, ir metinātāji, kas aparātam neieslēdz ventilāciju. Notiek neparedzētas tehniskas problēmas, piemēram, garantijas laikā no ierindas iziet ventilācijas sistēma, bet pasūtījumi jāpilda. Arī AKG nevar atļauties maksāt lielās summas pakalpojumu sniedzējiem par mērījumiem darba vidē. Tāpēc rūpnīca iegādājusies mērīšanas ierīces un šogad metinātāju darba vietās tiks veikti mērījumi par ķīmisko vielu (metāla tvaiku, putekļu) piejaukumu. Citi darba devēji līdz tam vēl nav nonākuši.
Vajadzēs augstāko izglītību
Ministru kabineta noteikumi par apmācību darba aizsardzības jautājumos paredz, ka no šā gada darba devējam vai viņa norīkotam darba aizsardzības speciālistam nepieciešamas pamatlīmeņa zināšanas – 160 stundu speciālā apmācība. Ar tām var veikt darba vides iekšējo uzraudzību, kā arī novērtēt pastāvošos riskus darbavietās, kur strādājošo skaits ir līdz 50, izņemot komercdarbības veidus, kur piesaistāma kompetenta institūcija. Lielākos uzņēmumos un iestādēs nepieciešama darba aizsardzības struktūrvienība. Savukārt no 2009. gada ikvienā iestādē darba aizsardzības funkcijas varēs veikt speciālists, kas šajā jomā būs ieguvis augstāko izglītību. Daudziem darba devējiem tas varētu būt nopietns klupšanas akmens. Ikdienā inspektori nav ievērojuši, ka kāds par šo faktu uztrauktos. Pieprasījuma trūkuma dēļ valstī nav nevienas koledžas, kas sagatavotu darba aizsardzības speciālistus ar pirmā līmeņa augstāko izglītību. Otrā līmeņa izglītību speciālistiem, kas jau ieguvuši augstāko izglītību dabaszinātnēs, inženierzinātnēs, veselības aizsardzībā vai tiesību zinātnēs, piedāvā Latvijas Universitāte un Latvijas Lauksaimniecības universitāte (Meža fakultāte). “Kad 2008. gadā visi attapsies, vilciens jau būs aizgājis,” spriež V.Dūms.
Seminārā neizskanēja iebildes, ka, pieņemot nosacījumus par obligātu augstāko izglītību darba aizsardzības speciālistam, valsts pārcentusies. Proti, dažkārt praktiķi darāmo paveic efektīvāk nekā cilvēks ar augstskolas diplomu. Savukārt strādājošajam ir svarīgi, lai viņa darba vide tik tiešām būtu veselīga un droša, nevis tikai uz papīra. V.Dūms norāda, ka labs risinājums būtu koledžas izglītība, taču tajās šādas programmas nav, jo nav pieprasījuma.
Seminārā uz jautājumu, kāpēc kādreizējā tehnikuma tehniskā izglītība netiek ņemta vērā, bet 160 stundu apmācība atzīta par labu, izskanēja pieņēmums, ka darba aizsardzības speciālistiem noteikto izglītības cenzu vajadzētu pārvērtēt. Sevišķi apstākļos, kad nav daudz uzņēmumu, kur darba aizsardzības sistēma izveidota un strādā.
Vēlas lielāku pievienoto vērtību
Citi semināra dalībnieku jautājumi un ieteikumi liecina, ka viņi no projektiem, kas realizēti par ES naudu, gribētu redzēt lielāku pievienoto vērtību. Pēteris Čepulis no “Bērzes krastu” pašvaldību apvienības rosina, ka Labklājības ministrija un VDI, piesaistot labus speciālistus, varētu izstrādāt tipveida instrukcijas, kuras ņemt vērā, lai darba aizsardzības speciālistiem ik reizi nav jāurbjas cauri atsevišķu jomu niansēm. Sevišķi svarīgi tas būtu daudznozaru uzņēmumiem. Savulaik tādas bija pieejamas, tagad pakalpojumu sniedzēji par tām prasa naudu. Atbildīgie par darba aizsardzību pauž cerību, ka varbūt jau par šā ES projekta līdzekļiem iespējams izdarīt arī ko praktisku.
VDI piekrīt, ka, no vienas puses, tas daudziem atvieglotu darbu, no otras,– nepārzinot konkrētās darba vietas specifiku, nav iespējams uzrakstīt konkrētu instrukciju, piemēram, pat visiem metinātāja darbiem. Projekta realizētāji atzīst, ka arī par ES naudu tapušajos bukletos ir vērtīgi piemēri, no kā smelties idejas, turklāt šis nav pēdējais ar darba vidi saistītais ES finansētais projekts.
Darba devēju pārstāvji pauž neizpratni par 50 strādājošo robežšķirtni. Piemēram, šūšanas uzņēmumā drošas darba vides ieviešana darbinieku skaitu būtiski neietekmē. Tālab nav skaidrs, kāpēc Ministru kabineta noteikumi nosaka atšķirīgas prasības pret darba aizsardzības speciālistu skaitu. Ar kokapstrādi saistīts uzņēmējs norāda, ka būtu jāņem vērā arī maiņu darbs. Strādājošo kopējais skaits uzņēmumā pārsniedz 50, bet faktiski aprīkotu darba vietu un vienlaikus strādājošo ir mazāk.
Semināra organizatori atzīst, ka noteikumi ir jauni. Labklājības ministrijas pārstāve aicina iesniegt priekšlikumus vai nu ministrijas Darba departamentam, vai VDI, jo ar laiku noteikumos būs jāveic izmaiņas.
Riska grupā pašvaldības un to iestādes
Riska grupa drošas vides nodrošināšanā varētu būt pašvaldības un to iestādes. Katrā skolā un bērnudārzā jābūt ne vien darba aizsardzības speciālistam, bet darbavietās ar 50 un vairāk strādājošajiem – darba aizsardzības struktūrvienībai. Pašlaik šīs funkcijas galvenokārt veic skolas saimnieks, kas beidzis apmācību. Taču darba aizsardzībai viņš tiešo pienākumu noslodzes dēļ nevar veltīt pietiekami laika. Izglītības iestādēs notiekošais vairāk saistāms ar darba inspektoru uzstājību. Arī seminārs apliecināja, ka skolu pārstāvjiem ir grūti visam izsekot. Kāds dalībnieks jautāja, vai izglītības iestādēm nebūtu vienkāršāk izstrādāt tipveida metodiku, jo tās tomēr atšķiras no uzņēmumiem. Izrādījās, tāda jau tapusi pirms dažiem gadiem.
Zemgales reģionālā VDI vairākkārt runājusi ar Jelgavas Domes Izglītības pārvaldi un ieteikusi izveidot darba aizsardzības struktūrvienību, kas apkalpotu visas pašvaldības pārziņā strādājošās izglītības iestādes. Pagaidām priekšlikums dzirdīgas ausis nav sasniedzis. Tā kā līdz prasību ieviešanai daudz laika nav palicis, VDI rakstīšot vēstuli pilsētas pašvaldībai.
Līdzīgas problēmas ar savām iestādēm ir pagastu pašvaldībām. Kā labs piemērs minama četru pagastu apvienība “Bērzes krasti”, kurā ietilpst mūsu rajona Līvbērzes un Glūdas pagasts. Tajā jau labu laiku darbojas viens darba aizsardzības speciālists, kas seko gan likumdošanas izmaiņām un prasībām, gan to ievērošanai visu četru pašvaldību skolās un citās iestādēs. Līdzīgu speciālistu nodarbināt iecerējis Jaunsvirlaukas pagasts, bet par to būtu jādomā ikvienai pašvaldībai, uzsver V.Dūms.
* * *
Turpinot diskutēt par jautājumiem, cik ilgi darba drošību uztvers kā pozīciju, uz kuru ietaupīt līdzekļus, kad visās darbavietās domās par drošu un veselīgu vidi, nevis apmierināsies ar dokumentu uzturēšanu kārtībā, V.Dūms atzīst, ka mūsu valstī trūkst ieinteresētības par darba aizsardzību. Skaistie vārdi, ar ko ik pa laikam kāds “zīmējas”, neatspoguļojas darbos. Labklājības ministrija kaut ko dara, jo tai šī funkcija jāveic, bet premjeri un valdības neko būtisku nav paveikušas. Arī nesenajās “Milžu cīņās” televīzijā par darba aizsardzību neviena partija pat neieminējās. Līdz ar to arī pēc vēlēšanām pavērsieni nenotiek. “Visi uzsver pensionārus, algas, labklājību. Bet cilvēka veselība, aizsardzība un dzīvība darba vietā nav prioritāte.”
***
Kā vērtējat semināru?
– Pēteris Čepulis no pašvaldību apvienības “Bērzes krasti” atzīst, ka atgādināt zināmas lietas nekad nav par ļaunu. Protams, atsevišķas lekcijas varētu būt kompaktākas, tomēr kopumā nevar sūdzēties. Turklāt seminārs bijis bezmaksas, Rīgā pie attiecīgu pakalpojumu sniedzējiem uz izglītojošu semināru bez 35 latiem netikt.
– Kāds izglītības iestādes pārstāvis ievērojis, ka seminārā lekcijas pārsniegušas mācību jeb akadēmisko stundu garumu. Piemēram, lekcijai par darba aizsardzības likumdošanas aktualitātēm paredzēta stunda un 20 minūtes. Runātājam ik pēc 45 minūtēm būtu nepieciešama pauze.
