Sēņu dienas Latvijas Dabas muzejā kļuvušas par tradīciju. Izstādes organizē jau kopš piecdesmitajiem gadiem.
Sēņu dienas Latvijas Dabas muzejā kļuvušas par tradīciju. Izstādes organizē jau kopš piecdesmitajiem gadiem. Muzeja speciālisti atzīst – bijuši gadi, kad sēņu nav un izstādi sarīkot nevar. Bažas radušās arī šovasar, bet bagātīgais lietus augusta beigās un septembrī ļāvis izrādīt ap 200 sēņu sugu.
Kā “Ziņām” pastāstīja Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja mikoloģe Inita Dāniele, desmit muzeja speciālistu ik dienas apmēram 100 kilometru rādiusā ap Rīgu vāca sēnes: “Ekspozīcija mainījās katru brīdi. Pirmajā dienā bija 70, pēc tam krietni vairāk – ap 200 – sēņu sugu.” Atsevišķi izkārtotas indīgās un neēdamās, bērzlapes, pienaines un pārējās lapiņsēnes. Apskatīt varēja arī netradicionālas un parasti par sēnēm nesauktās piepes, pūpēžus un vālenes. Tāds arī izstādes mērķis – parādīt sēņu daudzveidību. Interesentu netrūka – visi gribēja kaut ko pajautāt, redzēt. Īpaši aizraujoša tā šķita pilsētu bērniem, viņi sēnes zina ļoti slikti, jo mežā bijuši reti.
Indīgās noskaidroja, upurējot dzīvības
Speciāliste atklāj, ka ik gadu Latvijā atrod jaunas sugas. Šogad rets eksemplārs ir karenā dižatene. Uz jautājumu, kā uzzināt, kuras sēnes ēdamas un kuras ne, I.Dāniele atbild, ka to laika gaitā parāda eksperimenti. “Senči upurēja dzīvības, lai noskaidrotu indīgās, bet pašlaik izplatīti bioķīmiski pētījumi.”
Gan ikdienā, gan īpaši izstādes laikā ļoti daudzi nesa atrastās sēnes. Cilvēkiem tās interesē, bet muzeja mikologus priecē neparastās.
Sēnes lieto uzturā, jo tās ir garšīgas, turklāt satur olbaltumvielas un vitamīnus. Daudzas svaigas ir indīgas vai sīvas, tādēļ jāvāra. Piemēram, neapstrādāti vilnīši ļoti kaitē veselībai.
Der iegalvot un neaiztikt indīgās sēnes. Indīgākā ir zaļā mušmire, visbiežāk aug zem ozoliem, savukārt baltā izplatīta priežu mežos un ir līdzīga dzeltējošajai atmatenei. Speciālisti uzsver, ka jālasa tikai pazīstamas sēnes, nevajag būt negausim.
Jānogriež, nevis jārauj ar sēņotni
Mikoloģe uzsver, ka sēnes jānogriež, nevis jāizrauj. “Pirmkārt, ja negriež, nevar pārbaudīt, vai tajā ir kāpuri, otrkārt, sēnes būs netīras un, treškārt, tādējādi tiek izrauta sēņotne, un sēnes tajā vietā neaug,” atklāj I.Dāniele.
“Ziņas” jautāja arī par šampinjoniem, kas šoruden izplatījušies daudzviet mūsu pilsētas skvēros, parkos un namu pagalmos. Speciāliste smaidot stāsta, ka tāda nosaukuma nav, ir atmatenes. Šampinjons ir vārds “sēne” franču valodā. “Gluži nesen atklājām, ka pilsētas atmatene izaugusi asfalta spraugā Rīgā. Cepurīte tām ir tik stingra, ka var salauzt pat ļoti cietu segumu,” skaidro mikoloģe. Lai būtu mazāka konkurence, katra sēne atrod kādu vietiņu, kur citām nepatīk. Ir tādas, kas aug uz mēsliem – iziet cauri dzīvnieku gremošanas traktam un izaug, piemēram, govs “plācenī”. Tādām sēnēm ir termofilās (karstuma izturīgas) sporas, kas pacieš skābju iedarbību un paaugstināto temperatūru gremošanas traktā.
Sēņot var visu gadu
Latvijā konstatēts vairāk nekā 1100 cepurīšu sēņu sugu. Visiem labi zināms, ka gardākās ir baravikas, gailenes, čigānenes, kā arī plankumainā bērzlape, ko var ēst svaigas. Neapstrādāta uzturā lietojama arī lielā dižsardzene, kas garšo pēc riekstiem. Taču vairāk ir neēdamo sēņu.
Lai gan augusts un septembris ir īstākais sēņu laiks, tās var lasīt arī atkusnī ziemā, kad aug, piemēram, ziemas celmenes. Tās iespējams atrast pat uz celmiem pilsētās… Savukārt vēlā rudenī sāk augt rudens sēnes, kuras labi jāpazīst.
Jau gadiem tiek uzsvērts, ka nevajag ēst cūcenes, jo tās satur kancerogēnas vielas. Arī “Ziņu” aptaujātie izstādes apmeklētāji uz jautājumu par cūceņu lasīšanu un indīgumu vien raustīja plecus, jo novārot taču visas sliktās īpašības pazūd. Taču Skandināvijas zinātnieki noskaidrojuši – cūcenes izraisa vēzi. I.Dāniele arī atklāj, ka esot cilvēki, kas ēd kailās mietenes, tās pieskaitāmas indīgajām sēnēm.
Šoruden meži lutina ar bagātīgu sēņu klāstu, tomēr speciālisti mudina, ka nevajag būt badīgiem. “Vecās sēnes lai paliek mežā, jo saindēties var pat ar pāraugušām gailenēm. Turklāt tām zūd vērtība, jo barības vielas iztērētas sporu veidošanai,” saka Dabas muzeja mikoloģe. Sēņu stobriņu slānītī ir vērtīgākās vielas, tādēļ, ja tas jāgriež laukā, maltītei būs necila vērtība. Rudenī uz mežu jādodas ne tikai tādēļ, lai paēstu. Iespējams priecāties par dabu un izbaudīt šo laiku.
***
Viedokļi
Aivars, sēņo Ķeguma, Tomes, Birzgales mežos:
Man patīk sēņot, tāpēc izstādē guvu plašu informāciju. Pārliecinājos, vai esmu lasījis pareizās sēnes. Kļūdījos par vilnīti – domāju, ka tā ir rudens sēne, nav indīga, izrādās, ir gan. Nezināju, ka cūcenes, ko lietoju uzturā, ir toksiskas. Čigāneni neņemu – mamma nelasīja, un es arī, taču, izrādās, tā ir ļoti garšīga marinēšanai, sālīšanai. Šis ir bagātīgs sēņu gads, sešus spaiņus trijās stundās pielasīju. Esmu sezonas sēņotājs.
Zigrīda, iecienījusi sēņu vietas Smārdē, taču pēdējā laikā vairāk sēņo pa kāpām Kauguros, Ķemeros:
Sēņu izstādē esmu pirmo reizi, pārsteidz to daudzveidība. Pie pirmās izdevības dodos sēņot. Atklāju, ka gandrīz visas ir ēdamas. Taču lasu tikai tās, kuras labi zinu. Baravikas, beciņas, garšo arī zaļās cūcenes. Ja kārtīgi novāra vai samarinē, ēdu. Taisu salātus – trīs kilogramu vārītu sēņu, kilograms sarīvētu burkānu, sīpolu, tad visu apcepu, pievienoju cukuru, etiķīti, dažādas garšvielas. Ziemā attaisu burciņu, uzsildu un ar kartupeļiem… Vedekla ieteica recepti.
***
10 populārākie jautājumi par sēnēm
Kas ir “neēdamas sēnes”, vai tās ir indīgas?
Sēnes var būt neēdamas arī sliktas garšas, nepatīkamas smakas, sīkstuma vai sīkā izmēra dēļ. Ar tām var sabojāt ēdienu, bet ne saindēties. Neēdamas ir arī vecas un kāpuru bojātas sēnes.
Kāpēc kailās mietenes ir indīgas?
Tās satur toksīnus, kas izraisa eritrocītu sabrukšanu (hemolīzi), aknu un nieru darbības traucējumus. Konstatēts, ka indīgās vielas organismā uzkrājas, tādēļ pēkšņi var saslimt cilvēks, kas gadiem sēni lietojis uzturā. Ēdot to nevārītu, iespējami pat nāves gadījumi.
Vai tiesa, ka cūcenes nedrīkst ēst?
Ar cūceņu vākšanu nevajadzētu aizrauties, jo konstatēts, ka sēne satur mutagēnu vielu, kas var izraisīt vēzi. Ja nespējat pilnībā atteikties no savām iemīļotajām sēnēm, ieteicams no cepures virsmas vismaz nokasīt sveķaino un gļotaino slāni, jo tiek uzskatīts, ka tur koncentrējas dzīvībai bīstamās vielas.
Kā atšķirt krimildes no baltajām bērzlapēm?
Visām krimildēm (izņemot saldo) raksturīga balta ieliekta cepurīte ar ieritinātu malu, kā arī nemainīgi balta ļoti sīva piensula. Baltajai bērzlapei tās nav.
Kāpēc dažas bērzlapes ir neēdamas?
Bērzlapju vidū nav bīstamu indīgu sēņu, lielākā daļa ir ēdamas. Tās, kurām ir maiga garša, cepamas bez novārīšanas, nedaudz sīvas vai rūgtenas jānovāra, bet ļoti sīvās nav ēdamas, jo var izraisīt gremošanas traucējumus. Nav jābaidās bērzlapes mežā nogaršot – garša, cepurītes un sporu masas krāsa ir svarīgākās to noteikšanas pazīmes.
Vai pēc garšas un smaržas iespējams noteikt, vai sēne ir ēdama?
Nē. Daudzām indīgām sēnēm garša un smarža var būt ļoti patīkama. Piemēram, visindīgākā sēne – zaļā mušmire – smaržo pēc medus un garšo pēc riekstiem.
Vai visas bekas ir ēdamas?
Par bekām sauc sēnes, kurām sporas veidojas stobriņos cepurītes apakšpusē. Lielāko daļu var cept bez novārīšanas, izņemot raganu beku. Rūgtenās garšas dēļ neēdama ir parastā žulbeka un dažas ļoti retas sugas. Vāji indīga ir velna beka.
Kāda ir zemestauku nozīme dziedniecībā?
Zemes tauki pēdējos gados tiek uzskatīti par visvērtīgākajiem veselību nostiprinošiem dabas produktiem. Par sevišķi vērtīgu atzīst zemestauku sulu, kas stimulē aizsargspējas pret dažādām slimībām, stresu, mazina sāpes, kā arī ļaundabīgu audzēju veidošanos. Jauni olveida augļķermeņi lietojami svaigi salātos.
Kā pazīt celmenes?
Celmenei ir sīkas tumšas zvīņas uz gaišas cepurītes un uz kātiņa gredzens. Samtainajai jeb ziemas celmenei cepurīte ir medus dzeltena, kātiņš tumši brūns, apakšdaļā ar samtainiem brūniem matiņiem. Ēdamajai dūmainajai sērsēnei ir pelnu pelēkas lapiņas. Vāji indīgā rūgtā sērsēne atšķiras ar zaļganām lapiņām un rūgtu garšu. Neēdama tās dēļ ir arī ķieģeļsarkanā sērsēne, kurai raksturīga ķieģeļsarkana cepurīte.
Kā atšķirt atmatenes no mušmirēm?
Atmatenēm lapiņas sākumā ir sārtas vai pelēcīgas, vecumā gandrīz melnas, savukārt mušmirēm – nemainīgi baltas. Visbiežāk par atmateni notur nāvīgi indīgo balto mušmiri.
